Latviešu nācijas identitātes balsts uz «nāves robežas»

FOTO: TVNET

Kamēr nācijas identitātes balstu - brāļu Kaudzīšu, Kārļa Skalbes, Eduarda Veidenbauma memoriālie muzeji velk nožēlojamu eksistenci, Latvijas simtgades svinībās piecu gadu laikā plāno iztērēt 60 miljonus eiro. Valsts rūpes par memoriālajiem muzejiem uzvēlusi vietējām pašvaldībām, kurām nav naudas, lai uzturētu vecās ēkas, kur nu vēl pārveidotu laikmetīgos muzejos.

Šis rudens pagāja Eduarda Veidenbauma zīmē – 3. oktobrī tika svinēta šā bieži citētā latviešu dzejnieka 150 gadu jubileja.

Runā, ka Juris Kulakovs, būdams viens no autoriem, kuram tuvs Veidenbaums, apaļās brillītes aizguvis no aizrautīgā un vieglprātīgā «pesimisma sludinātāja», kurš ne mazumu naudas notriecis krogos.
spurainie pusaudži, kas neko daudz vairāk par simbolu izraibinātām īsziņām nelasa, pēkšņi «pavelkas» uz Veidenbaumu.

Vienīgi viņa memoriālā māja – muzejs, izskatās, rūp tikai dažiem vietējiem muzejniekiem. Puse mājas jau 30 gadus stāv izdegusi, apkures nav, sirsniņmāja pagalmā.

Laika gars

Priekuļu novadā, 15 kilometrus no Cēsīm ainaviskā, dižkokiem lutinātā vietā atrodas Kalāču māja. 1872. gadā, kad Eduardam bija pieci gadi, viņa vecāki paņēma aizņēmumu un nopirka lielo Vidzemes saimniecību. Pēc mūsdienu kritērijiem viņi bija uzņēmīgi jauni cilvēki, pārliecināti par saviem spēkiem. Lai gan Veidenbaumu ģimenē bija pieci bērni, dzimtai bija traģisks liktenis. Ģenētiskas slimības apzīmogotā dzimta aprāvās. Veidenbaumi slimoja ar plaušu slimībām, ko mūsdienās izārstētu.

FOTO: TVNET

Dārzā cēli sagaida Laimoņa Blumberga veidotais Veidenbauma piemineklis. Līdzās sava tēva stādītajiem ozoliem sparīgs jauneklis ar raksturīgajām apaļajām brillītēm, stilīgu spieķi un studenta cepuri galvā.

Dārza stūrī paslēpusies guļbūve ar zaļu, apsūnojušu jumtu. Tā ir daudzinātā klētiņa, kurā dzejnieks vasarā dzīvoja, tulkoja un pierakstīja dzejoļus. Puķu dobes pie vecās mājās vedina domāt, ka te joprojām kāds dzīvo. Varbūt Veidenbauma gars? Par veclaicīgo muzejmāju rūpējas divas darbinieces un divi palīgstrādnieki. Ieejas maksa simboliska.

Veidenbaumu dzimtas mājai ir tikai ārpuse – iekšpuse izdega 1987. gadā un kopš tā laika tā arī nav atjaunota.

Ir sajūta, ka muzejs iekārtots un uzturēts ar sirds degsmi, bet bez finansējuma. Telpās daudz mīļuma, bet maz vēsturiski loģiska risinājuma. Lietas no dažādiem vēsturiskajiem periodiem atšķirīgā stilistikā. Kļūst skumji, domājot, kādas fantastiskas iespējas paver vēsturiskā laika gara un poēzijas caurstrāvotā vieta.

Turam īkšķus, lai nesabrūk!

«Viņš jau nebija sava laika, bet nākotnes cilvēks,» par Veidenbaumu saka muzeja direktore Tamāra Kurzemniece. Viņa atzīst, ka muzeju kultūra atdzimst – cilvēki interesējas un aizvien biežāk apciemo lauku muzejus. «Es nezinu, kāpēc mēs tik pavirši izturamies pret vērtībām,» viņa saka, rādot uz mājas izdegušās daļas jau 30 gadus aizvērtajām durvīm.

Nav 19. gadsimts – tā vairs nevar!

Kultūras ministrijā paskaidro, ka Veidenbauma muzejs ir akreditēts 2015. gadā un tas nozīmē, ka muzejam ir tiesības pretendēt uz valsts finansiālo atbalstu, piedaloties dažādos konkursos, kā arī speciāli akreditētajiem muzejiem izveidotajā mērķprogrammā. Pēdējo triju gadu laikā muzejs nav saņēmis Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumu, kas nozīmē, ka vai nu muzejs nav pieteicis nevienu projektu, vai arī iesniegtie projekti nav guvuši atbalstu, paskaidro Kultūras ministrijā.

Identitāte ir tas, kas paliek pāri

Piebalgas muzeju apvienībai «Orisāre» ir identiska sāpe. «Vai pietiek naudas? Jūs ko!» iesaucas apvienības vadītāja Līva Grudule. Vecpiebalgā ir četri rakstnieku piemiņas muzeji – «Kalna Kaibēni», «Saulrieti», «Kaikaši» un «Jāņaskola». «Vienai mazai lauku pašvaldībai tik daudz muzeju! Otra tāda gadījuma nav. Vislielākās problēmas ir ar ēkām. Tās ir senas, nolietojušās. Turklāt, lai restaurētu vecās substances, saglabājot to autentisko veidolu, vajadzīgi milzīgi ieguldījumi. Mēs nevaram tā vienkārši ielikt pakešu logus. Mums nav izdevies dabūt naudu ēku atjaunošanai, jo parasti muzeju statuss neatbilst finansēšanas instrumenta kritērijiem. Piemēram, naudu dod arhitektūras piemineklim, bet mums ir vēstures piemineklis,» stāsta Grudule, piemetinot, ka ik pa laikam «lāpās» ar nelielu vietējo projektu naudu, ko piešķir, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Brāļu Kaudzīšu «Kalna Kaibēni» ir pirmais un vecākais memoriālais muzejs Latvijā, dibināts 1929. gadā.

«Brāļi Kaudzītes nav tikai mazas pašvaldības mēroga, bet nacionālais lepnums.» Skaidrs, ka memoriālās mājas - muzeji, lai kādi dižgari tajos būtu dzīvojuši, nav pašvaldību prioritāte. Lai ekspozīcijas tiktu modernizētas atbilstoši laikmetam, vajadzīgs nopietnāks atbalsts par niecīgo pašvaldību budžetu.

Identitāte ir tas, kas paliek pēc tam, kad bankrotē vieni un rodas citi uzņēmumi, tiek pārpirkti īpašumi, būvēti ceļi, pārceltas skolas.

«Ēkas ir pārcietušas karus un padomju periodu. Redzam, ka tās nebūs mūžīgas. Lauku muzejniekiem nav valdībā lobija, kas būtu «siltā vietā», tuvāk Eiropas fondiem. Veiksmes stāsti ir tikai tur, kur valsts iejaucas.» Vecpiebalgas muzeju vadītājai ir skumji nolūkoties uz mūsdienīgajām muzeju ekspozīcijām Skandināvijā un citur Eiropā.

Ar popularitāti neizceļas

Kopumā Latvijā ir 40 memoriālie muzeji. 13 muzeji ir valsts iestādes, 24 – pašvaldību, trīs – privātas institūcijas. Pēc likuma muzeju finansiāli uztur juridiskais īpašnieks. Tomēr, spriežot pēc apmeklētības, memoriālie muzeji neizceļas ar augstu popularitāti - no kopējā Latvijas muzeju apmeklētāju skaita memoriālo muzeju apmeklētāji ir līdz 5%.

Visvairāk ir literatūras profila memoriālo muzeju – 26, trīs saistīti ar tēlotāju mākslu, trīs veltīti mūziķiem, divi režisoriem un aktieriem. Pa vienam memoriālam muzejam ir mediķim, dārzkopim, teologam, filozofam, keramiķim. Atsevišķi minams Žaņa Lipkes memoriāls.

Ir skaidrs, ka muzeju radītie resursi - ieņēmumi par ieejas biļetēm un muzeju sniegtajiem pakalpojumiem - nav un nevar būt vērā ņemams finansējums muzeju uzturēšanai un darbības nodrošināšanai. Kultūras ministrijā skaidro: ja muzejs ir akreditēts – ieguvis valsts atzīta muzeja statusu un tā krājums tiek uzskatīts par Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļu –, tas var pretendēt uz valsts finansiālu atbalstu Nacionālā muzeju krājuma uzturēšanai un popularizēšanai. Valsts finansiālā atbalsta mehānisms ir projektu konkursi VKKF.

Lasītākais šobrīd

Uz augšu