Latviešu nācijas identitātes balsts uz «nāves robežas»

FOTO: TVNET

Kamēr nācijas identitātes balstu - brāļu Kaudzīšu, Kārļa Skalbes, Eduarda Veidenbauma memoriālie muzeji velk nožēlojamu eksistenci, Latvijas simtgades svinībās piecu gadu laikā plāno iztērēt 60 miljonus eiro. Valsts rūpes par memoriālajiem muzejiem uzvēlusi vietējām pašvaldībām, kurām nav naudas, lai uzturētu vecās ēkas, kur nu vēl pārveidotu laikmetīgos muzejos.

Šis rudens pagāja Eduarda Veidenbauma zīmē – 3. oktobrī tika svinēta šā bieži citētā latviešu dzejnieka 150 gadu jubileja.

Kad Dzejas dienu ietvaros Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika atklāta audioierakstu kabīne, jau pirmajā akcijas mēnesī cilvēki ierakstīja 560 Eduarda Veidenbauma dzejoļu. Visbiežāk tiek skandēti «Kā gulbji balti padebeši iet», «Jau ziediem rotātas pļavas» un «Es domāju, ka pasaulē nav prātīgs it nekas». Komponisti radījuši vismaz 44 dziesmas ar Veidenbauma vārdiem.

Runā, ka Juris Kulakovs, būdams viens no autoriem, kuram tuvs Veidenbaums, apaļās brillītes aizguvis no aizrautīgā un vieglprātīgā «pesimisma sludinātāja», kurš ne mazumu naudas notriecis krogos.

Neatpalika arī Latvijas Banka, laižot klajā Veidenbaumam veltītu monētu komplektu. Sarakstu varētu turpināt. Veidenbaums rullē! Pārmaiņu vēstnieks nekad nav «norietējis no slavas debesīm», viņš citēts kopš savas pāragrās nāves 25 gadu vecumā līdz pat mūsdienām.

19. gadsimta azartiskais Tērbatas students ir jaunu un progresīvi domājošu cilvēku dzejnieks. Pedagogi brīnās:

spurainie pusaudži, kas neko daudz vairāk par simbolu izraibinātām īsziņām nelasa, pēkšņi «pavelkas» uz Veidenbaumu.

Viņa personība, daiļrade un filozofiskā doma iedvesmo.

Vienīgi viņa memoriālā māja – muzejs, izskatās, rūp tikai dažiem vietējiem muzejniekiem. Puse mājas jau 30 gadus stāv izdegusi, apkures nav, sirsniņmāja pagalmā.

Laika gars

Priekuļu novadā, 15 kilometrus no Cēsīm ainaviskā, dižkokiem lutinātā vietā atrodas Kalāču māja. 1872. gadā, kad Eduardam bija pieci gadi, viņa vecāki paņēma aizņēmumu un nopirka lielo Vidzemes saimniecību. Pēc mūsdienu kritērijiem viņi bija uzņēmīgi jauni cilvēki, pārliecināti par saviem spēkiem. Lai gan Veidenbaumu ģimenē bija pieci bērni, dzimtai bija traģisks liktenis. Ģenētiskas slimības apzīmogotā dzimta aprāvās. Veidenbaumi slimoja ar plaušu slimībām, ko mūsdienās izārstētu.

FOTO: TVNET

Dārzā cēli sagaida Laimoņa Blumberga veidotais Veidenbauma piemineklis. Līdzās sava tēva stādītajiem ozoliem sparīgs jauneklis ar raksturīgajām apaļajām brillītēm, stilīgu spieķi un studenta cepuri galvā.

Dārza stūrī paslēpusies guļbūve ar zaļu, apsūnojušu jumtu. Tā ir daudzinātā klētiņa, kurā dzejnieks vasarā dzīvoja, tulkoja un pierakstīja dzejoļus. Puķu dobes pie vecās mājās vedina domāt, ka te joprojām kāds dzīvo. Varbūt Veidenbauma gars? Par veclaicīgo muzejmāju rūpējas divas darbinieces un divi palīgstrādnieki. Ieejas maksa simboliska.

«Kālāči» lepojas ar burvīgu klēti, pilnu ar senām Vidzemes lādēm, un izstāžu zāli. Aizaugušā dīķī violetiem un rozā ziediem nozied pēdējās ūdensrozes. Sagumusi kā večiņa krastam piespiedusies melnā pirts.

Veidenbaumu dzimtas mājai ir tikai ārpuse – iekšpuse izdega 1987. gadā un kopš tā laika tā arī nav atjaunota.

Muzeja ekspozīcija satilpusi divās drēgnās un mitrās istabās. Savukārt Eduarda vecākā brāļa 1901. gadā celtā divstāvu piebūve nav tālu no katastrofāla stāvokļa. Mazā krāsniņa iepretim muzeja direktores kabinetam ir ugunsnedroša un nesilda jau arī, tāpēc administrācija te uzturas tikai vasarā. Tualete ir pagalmā. Uz turieni iet kaut kā negribas, labāk paciesties.

Ir sajūta, ka muzejs iekārtots un uzturēts ar sirds degsmi, bet bez finansējuma. Telpās daudz mīļuma, bet maz vēsturiski loģiska risinājuma. Lietas no dažādiem vēsturiskajiem periodiem atšķirīgā stilistikā. Kļūst skumji, domājot, kādas fantastiskas iespējas paver vēsturiskā laika gara un poēzijas caurstrāvotā vieta.

Turam īkšķus, lai nesabrūk!

«Viņš jau nebija sava laika, bet nākotnes cilvēks,» par Veidenbaumu saka muzeja direktore Tamāra Kurzemniece. Viņa atzīst, ka muzeju kultūra atdzimst – cilvēki interesējas un aizvien biežāk apciemo lauku muzejus. «Es nezinu, kāpēc mēs tik pavirši izturamies pret vērtībām,» viņa saka, rādot uz mājas izdegušās daļas jau 30 gadus aizvērtajām durvīm.

««Kalāčus» atbalstām, kā vien varam,» emocionāli iesāk Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone. «Mēģinājām rakstīt Kultūras ministrijai projektus līdzekļu piesaistei, bet mums vienmēr atteica.» Veidenbauma muzeja 2017. gada budžets – 60 900 eiro. Naudas pietiek tikai neatliekamiem remontiem – lai lietus nelīst iekšā un simtgadīga sija kādam neuzkrīt uz galvas. «Celtniecības izmaksas ir kosmiskas. Ēkas ir kultūrvēsturiskais mantojums, kuru atjaunošanā katrs solis jāsaskaņo,» skaidro pašvaldības vadītāja. Viņa sola nākamgad modernizēt muzeja labierīcības.

Nav 19. gadsimts – tā vairs nevar!

Kopējais novada budžets ir astoņi miljoni eiro. Tajā ir četri pagasti. Pēc viņas domām, valstij vairāk vajadzētu atbalstīt muzeju, jo «Veidenbaums ir nozīmīgs visai Latvijai, ne tikai Priekuļu novadam. Veidenbauma dzeja iekļauta mācību programmā. To dzirdot, jaunieši iedegas!»

Kultūras ministrijā paskaidro, ka Veidenbauma muzejs ir akreditēts 2015. gadā un tas nozīmē, ka muzejam ir tiesības pretendēt uz valsts finansiālo atbalstu, piedaloties dažādos konkursos, kā arī speciāli akreditētajiem muzejiem izveidotajā mērķprogrammā. Pēdējo triju gadu laikā muzejs nav saņēmis Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumu, kas nozīmē, ka vai nu muzejs nav pieteicis nevienu projektu, vai arī iesniegtie projekti nav guvuši atbalstu, paskaidro Kultūras ministrijā.

Identitāte ir tas, kas paliek pāri

Piebalgas muzeju apvienībai «Orisāre» ir identiska sāpe. «Vai pietiek naudas? Jūs ko!» iesaucas apvienības vadītāja Līva Grudule. Vecpiebalgā ir četri rakstnieku piemiņas muzeji – «Kalna Kaibēni», «Saulrieti», «Kaikaši» un «Jāņaskola». «Vienai mazai lauku pašvaldībai tik daudz muzeju! Otra tāda gadījuma nav. Vislielākās problēmas ir ar ēkām. Tās ir senas, nolietojušās. Turklāt, lai restaurētu vecās substances, saglabājot to autentisko veidolu, vajadzīgi milzīgi ieguldījumi. Mēs nevaram tā vienkārši ielikt pakešu logus. Mums nav izdevies dabūt naudu ēku atjaunošanai, jo parasti muzeju statuss neatbilst finansēšanas instrumenta kritērijiem. Piemēram, naudu dod arhitektūras piemineklim, bet mums ir vēstures piemineklis,» stāsta Grudule, piemetinot, ka ik pa laikam «lāpās» ar nelielu vietējo projektu naudu, ko piešķir, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Brāļu Kaudzīšu «Kalna Kaibēni» ir pirmais un vecākais memoriālais muzejs Latvijā, dibināts 1929. gadā.

«Brāļi Kaudzītes nav tikai mazas pašvaldības mēroga, bet nacionālais lepnums.» Skaidrs, ka memoriālās mājas - muzeji, lai kādi dižgari tajos būtu dzīvojuši, nav pašvaldību prioritāte. Lai ekspozīcijas tiktu modernizētas atbilstoši laikmetam, vajadzīgs nopietnāks atbalsts par niecīgo pašvaldību budžetu.

«Dzīve ir dinamiska, daudz kas mainās, bet ir arī stabilas vērtības.

Identitāte ir tas, kas paliek pēc tam, kad bankrotē vieni un rodas citi uzņēmumi, tiek pārpirkti īpašumi, būvēti ceļi, pārceltas skolas.

Lielas personības, kā Veidenbaums, Skalbe, Rainis, stāv pāri laikiem. Tie taču nav vietēja mēroga vārdi! Cik tad mums vispār to memoriālo muzeju ir? Vai uz Latvijas simtgadi nevarēja atrast naudu un sakārtot?» saka «Orisāres» vadītāja.

«Ēkas ir pārcietušas karus un padomju periodu. Redzam, ka tās nebūs mūžīgas. Lauku muzejniekiem nav valdībā lobija, kas būtu «siltā vietā», tuvāk Eiropas fondiem. Veiksmes stāsti ir tikai tur, kur valsts iejaucas.» Vecpiebalgas muzeju vadītājai ir skumji nolūkoties uz mūsdienīgajām muzeju ekspozīcijām Skandināvijā un citur Eiropā.

Ar popularitāti neizceļas

Kopumā Latvijā ir 40 memoriālie muzeji. 13 muzeji ir valsts iestādes, 24 – pašvaldību, trīs – privātas institūcijas. Pēc likuma muzeju finansiāli uztur juridiskais īpašnieks. Tomēr, spriežot pēc apmeklētības, memoriālie muzeji neizceļas ar augstu popularitāti - no kopējā Latvijas muzeju apmeklētāju skaita memoriālo muzeju apmeklētāji ir līdz 5%.

Visvairāk ir literatūras profila memoriālo muzeju – 26, trīs saistīti ar tēlotāju mākslu, trīs veltīti mūziķiem, divi režisoriem un aktieriem. Pa vienam memoriālam muzejam ir mediķim, dārzkopim, teologam, filozofam, keramiķim. Atsevišķi minams Žaņa Lipkes memoriāls.

Ir skaidrs, ka muzeju radītie resursi - ieņēmumi par ieejas biļetēm un muzeju sniegtajiem pakalpojumiem - nav un nevar būt vērā ņemams finansējums muzeju uzturēšanai un darbības nodrošināšanai. Kultūras ministrijā skaidro: ja muzejs ir akreditēts – ieguvis valsts atzīta muzeja statusu un tā krājums tiek uzskatīts par Nacionālā muzeju krājuma sastāvdaļu –, tas var pretendēt uz valsts finansiālu atbalstu Nacionālā muzeju krājuma uzturēšanai un popularizēšanai. Valsts finansiālā atbalsta mehānisms ir projektu konkursi VKKF.

Uz augšu