«Domāju - piedzērusies, bet viņa bija badā!» Labdarība, kas nemīl klusumu

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Biedrību «Palīdzēsim viens otram» pirms četriem gadiem izveidoja puisis vārdā Edijs Pipars. Tagad grupā apvienojušies jau 22 tūkstoši cilvēku. Sociālajos tīklos ikviens palīgā sauciens zibens ātrumā tiek padots uz priekšu un sadzirdēts. Labdarība nemīl klusumu!

Edijs katru dienu saņem simtiem vēstuļu. Uz katru jāatbild, jāprāto, kā labāk palīdzēt, jāizlemj, kurš gadījums ir neatliekams. Vēstuļu lasīšana ieilgst līdz vēlai naktij, reizēm līdz četriem rītā. Un tā katru dienu. 28 gadus vecajam puisim šī nodarbe «nepiegriežas». Viņš no sirds vēlas palīdzēt. Savādnieks, vai ne?

Kas īsti viņš ir?

Mūsdienās vārds «labdarība» zaudējis savu sniegbalto reputāciju un asociējas ar komerciju, humpalu grēdām, reklāmām, kurās redzami žēlīgi skati. Tomēr savā tīrākajā veidā labdarība ir sena, dabiska un ļoti cilvēciska nodarbe, kas mūsos atraisa labākās īpašības, par kuru esamību pat nenojaušam.

Ķengaraga industriālajā rajonā, vienā no biroju ēkām, organizācija īrē plašu noliktavu, uz kuru tiek atvestas un sašķirotas drēbes, apavi, bērnu gultiņas, mazuļu rati, segas, vannas, naktspodi, higiēnas preces. Ikdienišķas lietas, par kurām atceramies tikai tad, kad to pietrūkst. Lietas šeit «neiestāvas» - ātri atrod jaunus saimniekus.

Otrreizējās bagātības vidū Edijs sēž pie plata galda – ne pirmā svaiguma, ziedota. Viņš atstāj labu iespaidu – atklāts, enerģisks, ar jauku smaidu. Edijs strādā kopā ar senu draugu – trīs meitu māmiņu Dainu Zembergu. «Viņa ir gan šoferis, gan koordinatore, gan uzticams draugs,» paskaidro Edijs. Organizācijas kodolu veido vairāk nekā desmit cilvēku Rīgā un rajonos. «Mēs visu darām komandā – analizējam situācijas, pieņemam lēmumus. Organizācija nav mana, bet mūsu kopēja,» vairākas reizes atkārto Edijs.

Vispār jau Edijs nav nekāds Pipars, bet Daiga.

«Pipars ir skatuves vārds, bet īstais uzvārds ir Daiga. Vārds un uzvārds raksturo manas divas puses – vīrišķo un sievišķo,» viņš smejas. Kā Piparu puisi draugi pazīst kopš bērnības, bet izdomāt citu uzvārdu nācās spiesta kārtā, jo draugiem.lv profilu «Edijs Daiga» nobloķēja, domājot, ka tie ir divi cilvēki. Tā nu Pipars aizgāja tautās.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Tomēr mazliet mulsina, ka jauns, brīvs vīrietis, kuram «visa pasaule atvērta», tiecas nevis pēc karjeras, statusa sabiedrībā, nakts ballītēm, sporta automašīnas, bet pavada laiku ar grūtdieņiem, tiem, kurus mēdz nicīgi dēvēt par lūzeriem. Citi novēršas, bet Edijs uzrota piedurknes un, nebaidoties noķēpāties, dodas palīgā.

Sociālajos tīklos Edijam reizēm adresē replikas:

«krāpnieks», «frīks», «viņam kaut kas aiz ādas». Edijs neņem galvā.

Saka taču, ka katrs pēc savas piegrieztnes mēra.

Stigma «nabags»

Pirms diviem mēnešiem Edijs strādāja bankā, bet tagad ir bezdarbnieks. Pats aizgāja, jo saprata, ka sēdēšana birojā ar degunu datora ekrānā un sausi aprēķini viņu nesasaista. Edijs ir nolēmis atrast darbu, kas būtu saistīts ar sociālo jomu. «Es esmu tāds enerdžaizers! Man vajadzīgi cilvēki, ātrums, rezultāts,» viņš saka. Turklāt šis ir pēdējais augstskolas gads – jāsarauj! Puisis studē biznesa psiholoģiju.

Un tomēr… Kas īsti motivēja pievērsties labdarībai? «Tas, ka es zinu, kā tas ir, kad tev nekā nav,» viņš saka.

Edijs uzauga trūcīgā piecu bērnu ģimenē, kuru, kā nu prata, tā stutēja viena pati mamma. Ģimene dzīvoja Vidzemē, Liepas pagastā. Mājās bieži vien nebija elektrības, kas tika atslēgta parādu dēļ. Apkārtējie zināja, ka daudzbērnu ģimene cieš trūkumu, bet nepalīdzēja. Toties augstprātīgas, pamācošas frāzes dāļāja dāsni. Tā nebija nežēlība, bet gan mietpilsonisks egoisms, fokusēšanās tikai uz sevi kā pasaules centru. «Es zinu, kā tas ir, kad visu dienu neesi ēdis, jo nav ko, un jāvalkā vecāko brāļu drēbes.»

Ja tu nāc no tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes - cauri! Tu esi apzīmogots! Sabiedrībā ir stereotips: ja tu esi nabags un tev nav statusa sabiedrībā, tad arī par draugu tu nederi.

Arī šodien nekas daudz cilvēku uztverē nav mainījies. Neraugoties uz trūkumu, Edija mamma bērniem iemācīja būt dāsniem un dalīties. «Es vienmēr esmu iesaistījies labdarības projektos, jo uzaugu, dzīvojoties pa baznīcām.»

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pirms vairākiem gadiem Edijs tāpat kā daudzi devās uz Londonu, strādāja par bārmeni un viesmīli. Reiz viņam kāda Anglijā dzīvojoša sieviete palūdza aizvest produktus latviešu ģimenei. Pēc tam Edijam atrakstīja kāda ģimene un lūdza palīdzību. Viņš atkal nodomāja: «Kāpēc gan ne?» Edijs pamazām sāka saprast, ka labdarība ir viņa sirds aicinājums. Sākumā viņš sadarbojās ar Anglijas palīdzības banku, bet tad nolēma nodibināt savu organizāciju, kas ļautu darboties neatkarīgi un koncentrēties uz labdarību. Tā tapa «Palīdzēsim viens otram».

Tomēr lūzuma punktu viņa dzīvē iezīmēja kāds gadījums, kas atstājis nospiedumu dvēselē. «Atbraucu atvaļinājumā uz Latviju un devos pie kādas māmiņas Jelgavas novadā. Sieviete atvēra durvis, un es nodomāju, ka viņa ir iedzērusi.

Acis dīvaini spīdēja, viņa pieturējās pie sienas un uzreiz apsēdās.

Uzvedība bija netipiska. Sāku runāties un lūdzu atļauju ielūkoties ledusskapī. Tas bija tukšs. Pajautāju: «Kad tu pēdējo reizi ēdi?» «Pirms divām dienām,» viņa atbildēja. Šis gadījums ieslēdza «zaļo gaismu» lēmumam atgriezties. Es atgriezos Londonā, nostrādāju divas nedēļas un pametu Angliju.»

Edijs pamanījis, ka cilvēki, kas dzīvē piedzīvojuši grūtības, daudz kam «gājuši cauri», ir iejūtīgāki un saprotošāki. «Daudzi grib palīdzēt, bet vēlas palikt anonīmi. Labdarība mīl klusumu. Tomēr mūsu gadījumā labdarība nemīl klusumu, jo sociālajos tīklos palīgā sauciens zibenīgi sasniedz tūkstošiem cilvēku.»

Melo visi!

«Nesen lielu kravu ar gultasveļu, segām, apaviem, ratiņiem aizvedām uz Sarkaņiem. Tas ir ciems Priekuļu novadā, kur dzīvo cilvēki ar sociālām problēmām. Situācija tur ir drausmīga! Turklāt tur ir ļoti daudz bērnu,» sarunā iesaistās Daina.

Edijs saka, ka ir vietas, kur sociālais dienests «super, strādā fantastiski», bet citviet darbojas formāli, akli sekojot likuma burtam. «Mamma taisnojas, ka nav izdarījusi to, ko prasīja sociālais dienests, jo bērni slimoja. Sociālie darbinieki netic. Viņu nostāja ir: «Visi melo!»»

Ja neizdarīsi to, to un vēl to, bērni nonāks krīzes centrā!

«Ja uz cilvēku tiek izdarīts spiediens, viņš ir stresā. Nav vairs kur iet, nav kam lūgt, tāpēc daudzi nesūdzas, noklusē. Viņi baidās no nosodījuma un nezina, ko sagaidīs.»

Tomēr arī «Palīdzēsim viens otram» komanda vienkārši nedāvina lietas. Tas nav risinājums! «Mēs izveidojam rīcības plānu, kas cilvēkam noteiktā termiņā jāizdara. Mums viss ir caurspīdīgs,» viņš saka, rādot standarta veidlapu, kas ziedoto lietu saņēmējam jāparaksta.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

«Mūsu pluss ir operativitāte. Sociālajam dienestam vajadzīgs laiks, lai reaģētu, jo jāievēro formalitātes, bet mēs varam reaģēt zibenīgi. Bieži vien cilvēkiem ēst vajag tūlīt, nevis pēc divām nedēļām,» piemetina Daina.

«Nē, naudu nedodam. Tā ir robeža, ko nepārkāpjam. Redzam, ka cilvēki cenšas, rīkojas, lai situācija uzlabotos, bet kaut kur laukos – piemēram, Kārsavas vai Ludzas pusē ir maz iespēju atrast darbu. Nu ko lai cilvēks dara? Tur ir čuhņa!»

Kādas vēl tapetes, ja nav ko ēst!

Ne visi stereotipi par ziedojumu saņēmējiem ir maldīgi. Aplama ir faktu interpretācija. Jā, reizēm cilvēki ar sociālām problēmām nekaunīgi prasa vēl un vēl. Jautājums, kāpēc? «Tas šajā jomā ir mīnuss, bet nevar cilvēkam pārmest, ka viņš tikai gaida, lai iedod, un pats neko nedara. Šie prasītāji nāk no bērnunamiem, kur apguvuši patērētāja uzvedības modeli. Viņi neprot elementāras lietas: samaksāt rēķinus, atrast darbu, iekļauties sabiedrībā.»

Edijs saka, ka, aizvedot dāvātās mantas, vienmēr parunājas gan ar vecākiem, gan bērniem. «Bērni redz, ka mēs atvedam visu nepieciešamo, un izaugs ar to pašu domāšanu: «Gan jau kāds iedos!» Bērnu psiholoģija ir apbrīnojama – viņi visu pastāsta caur zīmējumiem. Kad vedam pārtiku, mēs vienmēr aizvedam bērniem kaut ko gardu. Tad viņi ir pārsteigti un priecīgi.»

Ikviens var nonākt smagā situācijā, nopūšas Edijs. «Vairākus gadus darbojoties labdarībā, redzu, ka trūcīgo skaits nevis samazinās, bet pieaug.» Edija secinājums pārsteidz, jo statistika liecina, ka cilvēku ienākumi pieaug, ar atpūtu saistītās nozares attīstās, cilvēki ceļo.

«Nabadzīgie strādnieki,» paskaidro Daina. «Aizvien vairāk ir cilvēku, kuri nav sociālo pabalstu saņēmēju kategorijā. Viņi strādā, bet naudas tik un tā nav. Pagājušajā nedēļā bijām Olainē.

Ja kāds, kuram ir normāla ģimenes māja, ieietu telpā, kurā dzīvo četru bērnu ģimene, viņš saķertu galvu un iekliegtos!

Tualete un ūdens ārā. Virtuvē ir apaļa krāsniņa, ap kuru visi sildās. Turpat žāvē drēbes un uzsilda ēdienu. Viņiem nebija nekā – skats drausmīgs,» stāsta Daina. «Sociālais dienests sievietei prasīja, lai tiktu izlīmētas tapetes. Kādas vēl tapetes, ja ēst nav ko? Mammai pārmet: «Kāpēc tu bērnus neved ārā?» Ratiņi salūza, tāpēc viņa nevar mazos izvest ārā. Tas ir apburtais loks,» turpina Edijs.

«Piespiedu motivācija ir demotivācijas veids. Šie cilvēki nobīstas un vairs nesaka: «Mēs salstam.» Klusēšanas sekas var būt dramatiskas. Manuprāt, tas ir sociālā darba mīnuss.»

Par labdarības bīstamo pusi, kad jādomā, «kā pārnākt mājās dzīvam», partnera piekauto meiteni, kas Īrijā gribēja izdarīt pašnāvību, un bēgļu ģimeni, kas Latvijā dzīvo lielā trūkumā, TVNET lasiet sestdien, 4.novembrī.

Uz augšu