Eiropas Parlamenta līkumotajos gaiteņos pazūd laika sajūta – milzīgā stiklotā ēka jau kopš agra rīta monotonā regularitātē iesūc un izspļauj ierēdņu barus akurātos uzvalkos pelēkā piecdesmit nokrāsās. Laiks pinas ap viņu lakotajām kurpēm, sasienas mezglā un noplakšķ kaut kur pie stingrās drošības sistēmas visuredzošajiem skeneriem.
Ir rīts. Ir vakars. Diena galā, lai dzīvo jauna diena! Pirmais stāvs ne ar ko neatšķiras no četrpadsmitā – pelēkas sienas un logi, kas nekad netiek atvērti, jo nekad nevar zināt, vai kāds apmeklētājs neizlems pielikt dzīvei punktu Eiropas nozīmīgākajā ēkā. Deputāti, kuri šeit strādā jau gadiem, joprojām nereti apmaldās un reizēm nokļūst tur, kur nemaz nav gribējuši - nākas iet atpakaļ un atkal kāpt liftā cerībā, ka vadātājs atstāsies. Eiropas demokrātijas šūpulis, viena no varenākajām pasaules likumdošanas institūcijām. «Katru rītu es atveru sava kabineta durvis, aiz kurām mani gaida 500 miljoni eiropiešu,» plati smaidot, man stāsta kāds ilggadējs Parlamenta darbinieks.
Krišjānis Kariņš (Vienotība, ETP) ir viens no pasaules otra lielākā demokrātiskā elektorāta izredzētajiem. Starptautiskās nevalstiskās organizācijas «VoteWatch Europe» pētījumā par Eiropas Parlamenta deputātiem viņš vienīgais no astoņiem iebalsotajiem Latvijas politiķiem un visas Baltijas Eiropas Parlamenta deputātiem iekļauts 70 ietekmīgāko deputātu vidū, ieņemot 19. vietu.
Portāls TVNET saulainā Briseles rītā viesojas Kariņa Eiropas Parlamenta kabinetā, lai noskaidrotu, vai taisnība Latvijas vidējā iedzīvotāja drūmajam spriedumam, ka «EP deputāti jau tādi liekēži vien ir, viņi neko neietekmē un principā guļ dažādās sēdēs un sanāksmēs piecu gadu ilgā «nirvānā»».
Tikko beigusies EP Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas sēde, kurā Kariņš vairākkārt aizstāvējis savas pozīcijas – enerģiski žestikulējot un nopietnos ekonomiskos argumentus ik pa brīdim «ieeļļojot» ar kādu gaumīgu joku, kas atkausē politiķu nopietnās sejas.
Jautāju, kā ir būt labākajam no Latvijas un Baltijas kopumā?
«Es neesmu nekas īpašs, esmu latvietis tipiskais,» ienirstot jaunā enerģijas pieplūduma vilnī, saka deputāts. «Mēs – Latvijas pārstāvji - Eiroparlamentā esam kā latviešu nācijas atspulgs.
Tur, kur aiziet latvietis, individuālā līmenī mums konkurentu faktiski nav, tāpēc jau latvieši visur izsitas kā velli.
Tikai pašu mājās mums grūti sakārtot visas sistēmas.»
Par izsišanās spējām 751 EP deputāta vidū šaubu nav. Kariņš ir EP Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas loceklis, ietilpst delegācijā attiecībām ar ASV, darbojas Ekonomikas un monetāro lietu komitejā. Bet tante Kupravā, kurai Eiropas Parlamenta aktivitātes, tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, šķiet kā tālas galaktikas zvaigžņu kari, domā – labi, Kariņš Briselē karo pret ofšoriem, strīdas par elektroenerģijas tirgus uzbūvi, cīnās pret subsīdiju izskaušanu ES, bet ko viņš Latvijas labā izdarījis? Kā nomierināt tanti Kupravā?
«Tad vienkāršoti labāk būtu teikt – es, tāpat kā mūsu ārlietu dienests, mūsu veiksmīgie uzņēmēji, talantīgie studenti Eiropas skolās un augstskolās, palīdzu celt mūsu valsts vārdu citu valstu acīs. Latvijai no Eiropas un NATO ir nepieciešama drošība, tas ir vissvarīgākais, lai tās aizsegā mēs varētu turpināt uzlabot dzīvi iedzīvotājiem mūsu valstī. Lai to nodrošinātu, nepieciešami neskaitāmi lēmumi. Visus lēmumus pieņem cilvēki, balstoties uz emocijām. Ja lēmuma pieņēmējam ir labs iespaids par latviešiem, viņš teiks: «Ei, zini, es pazīstu tos latviešus, palīdzam viņiem, balsojam «par»! Mēs kopīgiem spēkiem esam riktīgi Latviju ielikuši kartē, mūsos ieklausās.»
Kāds labums no tā tantei Kupravā?
«Es nestrādāju abstraktas Eiropas, bet sava vēlētāja labā pie likumiem, kurus, ieviešot Eiropas līmenī, būs labums mums visiem. Es panākšu, lai nākotnē elektroenerģijas OIK (obligātā iepirkuma komponentes) būtu pretlikumīgas. Līdz šim ļoti negodīgi politiķi (tālāk es neizteikšos) izmantojuši Eiropas labo gribu ieviest atjaunojamos energoresursus tā, lai liktu pārējai sabiedrībai, tai skaitā nabadzīgajam pensionāram, maksāt par to, ka elektrību ražo ūdens vai vējš. Absurdi. Bet savulaik tas ieviests likumīgi. Es strādāju pie tā, lai nākotnē tas būtu pretlikumīgi. Es to panākšu.»
Nebūs ofšoru, valstij lielāki ieņēmumi no nodokļiem, pensionāriem lielāka pensija un mazāki izdevumi par elektrību? Kaut kā tā?
«Ļoti precīzi! Iedomājieties boksa ringu! Ja reiz kāds jāsūta tajā ringā, mēs visi, protams, sūtīsim [Mairi] Briedi, jo viņš visus liks gar zemi. Veiksmīgs politiķis vēlētāju vietā iet ringā un visiem atļautajiem (un dažkārt ne tik ļoti atļautajiem) līdzekļiem cīnās, lai panāktu rezultātu. Es šajā ringā esmu iemācījies dažus cīņas paņēmienus.»
Saku, ka visu šo jautāju tāpēc, ka Latvija nav vienīgā valsts, kur cilvēki zaudē uzticību politiķiem – lokālā un Eiropas līmenī. Šāda tendence vērojama visā Eiropā, kura pašlaik balansē uz nopietnas demokrātiskas krīzes asmens.
Kariņš piekrīt, ka Briselē «taustāms» pesimisms bijis vērojams laika posmā starp «Breksitu» un Francijas prezidenta vēlēšanām. Šķitis, ka viss «iet uz iziršanu».
«Tagad redzams, ka ne visi vēlētāji grib, lai Eiropas Savienība izšķīstu un mēs atgrieztos pie savstarpēji karojošām daudzām valstīm. Miers nav dots uz visiem laikiem, tas katru dienu jāizcīna, un ES iziršana automātiski novestu pie savstarpējām ķildām. Eiropas miers ir trausls. Mums liekas, ka tas ir mūžīgs, jo mūsu mūža laikā karu nav bijis, bet tas ir tāpat kā odam šķiet, ka Latvija vienmēr ir zaļa, jo viņš savā īsajā mūžā redzējis tikai vasaru.»
Protams, «pa potītēm sitot» notikumi Spānijā. Kariņš ir neizpratnē, kā demokrātiska valstī centrālā vara var izmantot vardarbību pret saviem iedzīvotājiem. Kataloņi rīkojās pret pašu pieņemto konstitūciju, bet vienīgā pieņemamā atbilde demokrātiskā valstī ir dialogs. Vienlaikus Kariņš uzsver, ka latviešu izpratnē kataloņi nav apspiestā tauta, bet gan bagātie, kuri palīdz uzturēt pārējo valsti, Katalonijas vēsture nav salīdzināma ar Latvijas vēsturi un Padomju Savienību.
«Eiropai nepieciešams ārējs miers. [Francijas galēji labējās Nacionālās frontes (FN) līdere Marina] Lepēna draudēja sagraut Eiropas stabilitāti. Eiroskeptiķu partija AFD Vācijā teorētiski bija drauds, taču Angele Merkele ir stiprāka. Nemieri Spānijā mums nenāk par labu, jo laikā, kad Krievija izvietojusi precīzi pat nezināmu karavīru skaitu Baltkrievijas teritorijā un nav skaidrs, vai tos visus no turienes vispār izvākusi, visas Eiropas uzmanība tiek pievērsta Spānijai. Eiropas sadrumstalošanās nav mūsu interesēs.»
Kariņš ir arī viens no tiem, kas kritizējis Latvijas Finanšu ministrijas piedāvāto nodokļu «reformu», norādot, ka jau kārtējo reizi nevis tiek veicināta ekonomiskā izaugsme un patēriņš, bet palielinātas nodokļu likmes vai kaut kas jauns aplikts ar nodokļiem.
Viņš uzsver, ka Latvijā ir veiksmīgi, uz eksportu orientēti, konkurētspējīgi uzņēmumi, kuru attīstību vajadzētu veicināt. Iebilstu, ka tos pārpērk , piemēram, ķīnieši.
«Tas, kuram pieder uzņēmums, nav svarīgi, uzņēmumā strādā mūsu cilvēki. Ir liels uzņēmumu slānis, kuru ražīgums neuzlabojas, tie nepaplašinās, nespēj nopelnīt.»
Kariņš uzskata, ka problēma ir Latvijas izglītības sistēmā, kura ražo cilvēkus, kas nevēlas kļūt par uzņēmējiem, nevēlas riskēt. Kariņš apguvis izglītību ASV, viņa četri bērni tiek izglītoti Latvijas izglītības sistēmā. «Mūsu skolu sistēmā ir tendence jaunieti kaunināt par to, ko viņš nezina. Parasti šis skolnieks tiek izsaukts pie tāfeles, lai parādītu – re, Jānīti, vajadzēja mācīties, citādi, lūk, kas notiek»! No agras jaunības cilvēkiem tiek iekodēts, ka tas, kurš riskē, zaudē. Neuzņemties risku, nepacelt galvu, jo gan jau to galvu kāds nocirtīs.»
«Es neesmu izglītības speciālists, bet man ir četri bērni, un es dzirdu, ko viņi runā. Situācija – dziedāšanas stundā skolotāja jautā, vai kāds varētu palīdzēt uz klavierēm pavadīt dziedātājus. Viens no bērniem piesakās, jo mazliet spēlēt protot. Beigās klasei tiek pateikts, ka nodziedāja ļoti labi, bet maksimālo atzīmi nesaņemšot, jo pavadījumā bijušas kļūdas. Skolai jāiemāca bērniem riskēt – kritiski uztvert informāciju, piedāvāt savu interpretāciju, kaut ko jaunu, nevis atgremot faktus.
Uzņēmējs nav tas, kurš studējis ekonomiku, uzņēmējs, ir tas, kurš nebaidās riskēt. Un nereti par uzņēmējiem, kā mēs to bieži redzam, kļūst tie, kuri varbūt skolā nebija ļoti cītīgi un tāpēc nedzirdēja, kad skolotāja teica: «Jānīt, tu nekā nezini, no tevis dzīvē nekas nesanāks.»
