Tu esi studējusi mūziku gan E.Dārziņa mūzikas vidusskolā, gan Mūzikas akadēmijā, taču izvēlējies iet neakadēmisku ceļu, kas nenotiek tik bieži. Kā tas sanāca?

- Vienmēr mēģināju nedaudz virzīties prom no akadēmiskā un atrast kādu vidusceļu. Mācību procesā abās iestādēs pietrūka muzikālās dažādības, kas nedaudz atšķaidītu klasiskās skolas «nopietnību». Tāpēc mājās lielos apjomos klausījos popmūziku, īpaši elektronisko. Bet es gribētu teikt, ka mana mūzika ir diezgan klasiski veidota, vienkārši vēlme izprast, «kā rakstās elektroniskā mūzika», bija tik stipra, ka tā noveda līdz neakadēmiskajam ceļam.

Kādu instrumentu tu studēji Dārziņos? Vai uz mūziku aizgāji pati vai vecāku mudināta?

- Par Dārziņskolu vecākus bija savulaik informējuši ģimenes draugi. Dienā, kad neiestājos paredzētajā skolā, pa ceļam uz mājām ar mammu iegājām Dārziņos un trāpījām uz pieņemšanu sagatavošanas klasē. Tā arī sākās mūzikas ceļš. No sākuma mācījos klavierspēli, tad pēc septītās klases pārgāju uz mūzikas teorijas nodaļu. Pateicoties mūzikas kompozīcijas stundām pie Imanta Zemzara, sāka rasties pirmie klavierskaņdarbi.

Kādēļ izvēle krita tieši uz ambiento elektronisko mūziku, kādu izpilda Sign Libra? Vai tev patīk arī disharmonija un konfrontācija mūzikā?

- Šeit būtu grūti teikt par izvēles krišanu, jo šāds stils sāka rasties diezgan organiski. Bijuši vairāki apstākļi, kas ietekmējuši «Sign Libra» mūzikas valodu un virzienu. Šeit var minēt gan dabas skaņas, gan eklektisko muzikālo bagāžu – sākot no ņūeidža, progresīvā roka līdz hausam un italo disko. Lielu lomu nospēlēja arī japāņu eksperimentālā popmūzika. Vārdu sakot, viss, kas kādu laiku gulēja vai krājas muzikālajā zemapziņā... Es teiktu ka arī manis rakstītajā mūzikā ir vietām nelieli disharmonijas un konfrontācijas momenti, citādi grūti būtu veidot organiskas mūzikas formas. Ir nepieciešams kāds konflikts, lai vēlāk to atrisinātu un nonāktu beigās pie harmonijas – tāpat arī mūzikā. Varbūt kādam tā nav, bet es pieturos pie šādas klasiskas nostājas. Cenšos šīs «muzikālās domstarpības» veidot ne tik pamanāmi un uzkrītoši, lai neieslīgstu kaut kādā agresivitātē, jo tas ir pilnīgs pretstats tam, par ko tiek runāts mūzikā, ko rakstu.

Vai spēlējot Ambient Church pasākumā kopā ar Stīvu Haušildtu no Emeralds, sajuties tur muzikāli piederīga?

- Par to neaizdomājos, bija vienkārši patīkams satraukums, ka būs jāuzstājas kopā ar Patricia un Stīvu Haušildtu. Laikam ja nebūtu muzikāli piederīga, Ambient Church organizators droši vien nepiedāvātu uzstāties vienā pasākumā ar šiem izpildītājiem. Lai arī mēs visi trīs bijām nedaudz muzikāli dažādi, viss kaut kā organiski noritēja. Pašam Haušildtam un publikai viss ļoti patika, man arī.

Vai Red Bull Mūzikas akadēmija piepildīja tavas ekspektācijas? Ko tur guvi?

- Vairāk nekā piepildīja… Viss bija perfekti – sākot ar milzīgo analogo sintezatoru klāstu, ko piedāvāja arī vietējie Monreālas studijas komandas dalībnieki un beidzot ar ideāli nostrādāto organizatorisko pusi, informatīvām lekcijām un garšīgo ēdienu. Bet laikam svarīgākais, ko guvu, bija tas, ka, vērojot, kā strādā citi dalībnieki, sapratu, ka pret sevi nav jābūt pārāk kritiski noskaņotam un ir jābūt atraisītākam, nebaidoties no kļūdām un muzikālo padomu saņemšanas vai sniegšanas. Atceros, ka akadēmijas pirmajā dienā bija uzdevums sacerēt kopīgo skaņdarbu kopā ar dalībniekiem Suicideyear, Nilsu Brosu un pasniedzēju Thundercat. No sākuma izjutu apstulbumu, ka tagad viņu priekšā būs jāizrāda savas muzikālās dotības, jo parasti strādāju vienatnē. Pēc pāris minūtēm sapratu, ka nav kur likties un vienkārši jādod vaļā improvizācija. Beigu beigās sanāca kaut kas labs.

Ja sapratu pareizi, tad viena no tavām autoritātēm mūzikā ir avangarda vokāliste Džoanna La Barbara? Kas tevi viņā uzrunā?

- Varbūt tas nedaudz par skaļu teikts, jo iepazinos ar viņas daiļradi tieši RBMA, kad viņa sniedza ļoti interesantu lekciju. Ja godīgi, vēl tajā dienā domāju neiet uz to, jo biju aizrāvusies ar darbu studijā. Labi, ka viens no akadēmijas vadītājiem pierunāja aiziet, sacīdams: «Tev ar Džoannu ir kaut kas kopīgs.» Un tiešām, bija patīkami uzzināt, ka mūsu domāšana mūzikas formas uzbūvē ir līdzīga. Viņa saredz mūzikas formas dabā un lieto tās kā attīstības paņēmienus savās kompozīcijās. Piemēram, viņa ņem koka zara formu kā savas kompozīcijas uzbūves karkasu. Arī es, pirms rakstu attiecīgo gabalu, mēģinu saredzēt kompozicionālus vai tembrālus risinājumus dabā vai dabas parādībās.

Tu darbojies gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā – kādēļ neesi izšķīrusies par vienu? Vai ir kas tāds, ko ar mūzikas paņēmieniem nevar izpaust un otrādi?

- Manuprāt, izšķiršanās notika, kad sāku iet mūzikas skolā. Mūzika [man] ir primārais aspekts un mākslas izpausme, savukārt vizuālais man ir no mūzikas neatņemama sastāvdaļa, un arī kalpo kā galvenais palīglīdzeklis mūzikas rakstīšanas procesā. Izsmalcinātības gars un mākslinieciskā elpa ģimenē bijusi vienmēr – sākot jau ar vecākiem, kuriem ir bagāta fantāzija un attiecīgā mākslas izglītība. Tāpēc mākslas jomā tā publiski līdz šim biju izpaudusies tandēmā ar vecāko māsu – mākslinieci Darju Meļņikovu, kurai arī esmu pateicīga par to, ka viņa man deva iespēju pārmesties bērnībā un atkal izjust sevi mākslinieciskajā radošumā.

Nepieradinātās mūzikas festivāls «Skaņu mežs» šogad svin savu 15. gadskārtu un noritēs 13. un 14. oktobrī mūzikas namā «Daile». Vairāk informācijas – skanumezs.lv, biļetes – bilesuserviss.lv.