«Skaņu meža» viesis Broken English Club: «Vēlos radīt pasauli»

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Britu producents Olivers Ho festivālā «Skaņu mežs» uzstāsies 14. oktobrī ar tumšās ritmiskās mūzikas projektu «Broken English Club». Ho mūzikas laukā ir klātesošs jau no 1996. gada. Nereti dēvēts par Apvienotās Karalistes tehno veterānu, viņš izdevis mūziku ne tikai kā «Broken English Club», bet arī ar tādiem pesidonīmiem kā «Raudive», «Zov Zov» un «Birdland».

2017. gadā Ho publicējis albumu «The English Beach» un pats vada mūzikas izdevniecības Death & Leisure un Meta, kas citu starpā publicējusi arī Džefa Milzsa (Jeff Mills) ierakstus. «Broken English Club» skanējumā jaucas EBM un industriālās mūzikas estētika, no wave rokmūzikas un postpanka ietekmes, monotoni vokāli un dzīvā instrumentācija. Medijs «Resident Advisor» raksta, ka Olivera Ho mīļākais tehno rodas cilvēka un mašīnas sadursmes rezultātā, un ne tādas, kas uzskatāma par romantiski harmonisku sadursmi. Par pārmaiņām elektroniskās mūzikas laukā pēdējo divdesmit gadu laikā, iedvesmas avotiem un dzīvās performances būtiskumu ar Oliveru Ho sarunājas Elīza Āboltiņa.

Esmu lasījusi, ka tavs ceļš mūzikā sācies ar ģitārspēli, arī pavisam nesen instruments kļuvis tev aktuāls reizēs, kad uzstājies. Tāpat arī esmu lasījusi, ka sākotnēji necieti deju mūziku. Pastāsti, kā nonāci līdz elektroniskajai mūzikai, precīzāk tehno, kā arī kāda nozīme ir tavas daiļrades nepieradinātajām šķautnēm?

- Es sāku spēlēt ģitāru piecpadsmit gadu vecumā, tajā laikā klausījos tikai hardcore punk un death metal mūziku, kā arī blūzu. Pirms atklāju elektronisko mūziku, jau biju atklājis LSD - likumsakarīgi, ka sāku klausīties tādas grupas kā Loop un My Bloody Valentine. Žanriski līdzīgu mūziku klausījos līdz laikam, kad atklāju Autechre (red. Autechre uzstājās Skaņu mežā 2016. gada novembrī), Aphex Twin un citu Warp izdevniecības paspārnē izdotu mūziku. Sākotnēji bieži nonācu saskarsmē ar Apvienotās Karalistes reivu mūziku, kas man ne pārāk patika. Taču, kad pirmoreiz dzirdēju Plastikman un agrīno Džefa Milsa daiļradi, kļuvu ar to apsēsts.

Man vienmēr bijuši svarīgi psihedēliskie mūzikas aspekti, man aktuāla bija arī Butthole Surfers elektroniskā mūzika un grupa Psychic TV, kuras dēļ atklāju grupu Coil. Šķiet, ka tieši šīs ietekmes manī radījušas vēlmi apzināt dīvainās un abstraktās mūzikas šķautnes, kā arī mūziku, kas tematiski pievēršas maģijai un mistiskajam.

Tu bieži tiec dēvēts par Apvienotās Karalistes tehno scēnas veterānu, esi bijis tajā klātesošs jau no 1996. gada. Kas, tavuprāt, pēdējo divdesmit gadu laikā ir mainījies visvairāk?

- Jā, apstākļi, bez šaubām, ir ļoti mainījušies - tas ir acīmredzami. Taču ir subjektīvi spriest par to, vai pārmaiņas ir pozitīvas vai negatīvas, turklāt atbilde pavisam noteikti neiekļaujas binārās kategorijās.

Es brīnišķīgi pavadīju laiku, atklājot, kā darbojas mašīnas (red. elektroniskās mūzikas instrumenti), un baudot naivo haosu kas šo procesu ieskauj. Atceros, kad tikko sāku radīt mūziku, es neizmantoju pat MIDI (red. saīsinājums no angļu valodas Musical Instrument Digital Interface), tikai ģitāras pedāļus un primitīvas sintezatoru un bungmašīnu skaņas. Mans radošais process šobrīd ir rafinētāks un daudz vairāk orientēts uz datora izmantošanu, jo jūtu, ka varu nokļūt tuvāk ieceres realizēšanai, tieši pateicoties digitālai skaņas kontrolei. Es vēl joprojām daudz izmantoju primitīvas sintezatoru un bungmašīnu skaņas, taču tās ir līdzsvarotākas un es spēju tās efektīvāk kontrolēt.

Laikā, kad tika izdoti mani pirmie ieraksti, apkārt bija daudz mazāk producentu, arī iekārtot studiju bija lētāk. Tie bija priekšnosacījumi, kas ļāva attīstīties arī mazākām grupām un scēnām - iesaistītie dzīvoja tiešā mijiedarbībā, nereti pat mainoties ar instrumentiem.

Runājot par tavām mūzikas izdevniecībām Meta un Death & Leisure, kādi izaicinājumi mūsdienās jāņem vērā, vadot to darbu?

- Lielākais izaicinājums, vadot mūzikas izdevniecību, man vienmēr ir bijis nemainīgs - nodrošināt to, ka ieraksti atrod īstos klausītājus. Tas ir vissvarīgāk. Savukārt Death & Leisure nav tikai tas, ko klasiskā izpratnē saprot ar vārdu «izdevniecība», tā drīzāk ir arī platforma ļoti personīgai un plašai izpratnei par elektronisko mūziku un tehno, pētot arī idejas, kas aizgūtas skaņu ainavās, trokšņu un industriālajā mūzikā.

Broken English Club skaņdarbos nereti dzirdamas balsis un modificēti vokāli. Esmu droša, ka vienu balsi esmu pazinusi vairākkārt, vai tas esi tu? No kurienes gūti tajos izmantotie teksti?

- Jā, lielākajā daļā skaņdarbu tā ir mana balss. Es rakstu daudz tekstu, tie ir būtiska mākslas sastāvdaļa, pat tad ja tie nav skaidri dzirdami un saprotami. Reizēm tie ir dažādu vārdu virknējumi, kas sasaucas ar kādu ideju, citreiz tās ir apziņas plūsmas. Mani iedvesmo Viljama Barouza (William S. Burroughs) saraustītais stils, reizēm izmantoju viņa vai Alistera Krovlija (Aleister Crowley) tekstus. Vārdi palīdz daiļradē manifestēt pasauli, ko cenšos radīt, tie ir mūzikas enerģija.

Pēdējā laikā esmu vairākkārt dzirdējusi mūziķus paužam domu, ka tiem apnicis uzstāties klubu vidē un naksnīgās uzdzīves pasākumos. Vai tu varētu teikt, ka jūties līdzīgi?

- Uzstāšanās klubos ir process, kas man ir ļoti svarīgs. Es to nevēlētos atstāt neparko. Manuprāt, tas ir visnozīmīgākais un arī vislabākais veids, kā klausītājam pieredzēt mūziku, ko radu. Man ļoti patīk, ka klubu vide vēl joprojām ir vienkārša un primitīva - cilvēki ieslēdz sevi tumšā telpā ar skaļu skaņu, tas ir spēcīgi un nesamaitāti. Būtisks tajā ir arī laiks, tam jānotiek naktī, lai atslēgtu ikdienišķo pasauli un dotu atļauju sev pārvērsties kādā citā - ne tik mūsdienīgā, pat dzīvnieciskā versijā.

Zinu, ka ļoti daudzi runā par audiovizuālām performancēm un gaismošanu, un tehnoloģijām, taču es uzskatu, ka lielisks rezultāts sasniedzams arī ar vienkāršību - tad, kad ir karsti un līst sviedri. Tai jābūt pieredzei, kas tevi izgrūž cauri durvīm, jo otrā pusē atrodas kas īpašs. Dzīvajās uzstāšanās mīt pilnība, tā padara manu esamību reālu un taustāmu. Tas ir viens no svarīgākajiem cilvēka uzdevumiem.

Varbūt, ka esi uz šo jautājumu atbildējis pārāk daudz reižu, taču es pajautāšu vēlreiz. Kas atšķir projektu Broken English Club no citiem taviem pseidonīmiem, kā Raudive, Birdland, kā arī vairs neeksistējošā Id? Vai ir viegli definēt to atšķirības?

- Dažādie pseidonīmi un projektu nosaukumi ir veids, ar kura palīdzību ieviešu zināmu skaidrību savā trajektorijā. Es tos izmantoju, jo man patīk noteiktām idejām radīt noteiktu raksturu. Gan Raudive, gan Broken English Club mūzikai ir konkrēti mērķi un to pamatā atšķirīgu ideju kopumi, un, dodot tiem unikālus nosaukumus, tie kļūst dzīvāki. Līdzīgi kā izsaucot garus, vienmēr ir svarīgi, lai gara vārds atspoguļo tā dabu. Dažādie vārdi definē manas radošās dzīves fāzes, tie funkcionē kā grāmatzīmes manā vēsturē. Tās nav atdalītas, bet gan dažādas mana gājuma nodaļas.

Ir zināms, ka tavs pēdējais albums The English Beach, kas izdots izdevniecības L.I.E.S. paspārnē, ir reakcija uz viesošanos Dandženesas apvidū. Vai vari pastāstīt, kas tevi iedvesmoja šajā Kentas krasta pilsētā un kāda veida pieredze visbiežāk spēlē lielāko lomu, ietekmējot tavu darbu?

- Mani interesē tas, kā fiziskas vietas rezonē ar cilvēka iztēli, kā mēs tām piešķiram nozīmi un stāstus, arī tas, kā mitoloģija ir injicēta reālās ainavās.

Šī vieta, par kuru ir mans albums, ir sirreāla - tā zināma kā Anglijas vienīgais tuksnesis.

Dandženesas apvidus ir milzīgs un neauglīgs, ķieģeļu drupas un metāls izdekorē tā ainavu. Tas ir reizē sagrauts un ļoti skaists, tādējādi iemiesojot projekta Broken English Club mūzikas centrālo tēmu. Esmu ieinteresēts šādu vietu atrašanā, lai varētu pats absorbēt enerģiju, kas tām piemīt. Vietas, kurām tā ir, atrodamas arī pilsētā, tajās parasti jūtams tukšums un vientulība.

Man radās sajūta, ka Dandženesa eksistē pati savā laikā, it kā būtu atdalīta no pārējās pasaules. Tā ir paralēla pasaule. Un tas ir kas tāds, ko vēlos panākt ar Broken English Club projektu, - es vēlos radīt pasauli.

Nepieradinātās mūzikas festivāls «Skaņu mežs» šogad svin savu 15. gadskārtu un noritēs 13. un 14. oktobrī mūzikas namā «Daile». Vairāk informācijas – skanumezs.lv, biļetes – bilesuserviss.lv.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp

Nepalaid garām!

Uz augšu