Tā vien liekas, ka Alūksnes rudens smeļ savas krāsas ezera dzelmē. Tā pārdrošie smiekli skan ap ezeru – no Aleksandra paviljona majestātiskuma līdz Saules tilta aicinājumam, no alūksniešu luteklītes un mīlulītes – Cepurītes salas līdz Jaunās pils atspulgiem vecā parka dīķos. Rudens krāsas manāmas it visur – pat luterāņu baznīcas gaiļa zeltījums liekas vēl zeltaināks un bānīša dūmu virpulis pieskaņojies mežu raibumam. Visas parka dīķu krāsainās strūklakas izliekas apmulsušas – vai kāds var uzdrošināties būt par tām vēl krāsaināks?
Par šo brīnišķīgo rudens dabas parādību, Ilona aizdomājas: «Ezers, it kā bīdamies pieskaņoties krāsām, paliek arvien tumšāks un tumšāks, balti vien joprojām tajā mītošie gulbji un pilsētniekus un tūristus izklaidējošie plosts «Kaija» un kuģītis «Marienburg», kas aizvien pa Alūksnes ezera spoguli ved drosmīgākos ceļiniekus, kurus nebaida rudens dzestrums.»
Braucot ar kādu no ūdens transportiem, var novērot kādu īpašu apskates objektu, kas spēj samulsināt ikvienu atpūtnieku. Nekad ne nosalis, ne samircis, vienmēr smaidošs un mirdzošs ezera atspulgā rotājas Alūksnes Jaunais tilts, tas sagaida ceļotājus ar visskaistākajām rudens melodijām, liekot aizsisties elpai un acīs sariesties asarām.
Rudens iestāšanos Alūksnē lieliski paspilgtina ikgadējais Svecīšu vakars, kas noris šo sestdien, 7. oktobrī, plkst. 18:00, aicinot vietējos iedzīvotājus un pilsētas viesus doties uz Alūksnes kapiem, lai pieredzētu šīs brīnišķās un mistiskās sajūtas kopā. Šo sestdien gaišās svecītes pārvērtīsies tūkstoš dvēselītēs, jo iestāsies klusās čukstēšanas un veļu laiks. Ikvienam alūksnietim šis vakars ir tikpat svēts kā kapusvētku diena. Vietējo soļi smiltīs un rudens lapu čabēšana, svecīšu uguntiņas un satiktā pretimnācēja smaids liek saprast, ka diena pavadīta vietā, kur Latvijā iesākas rudens.
