1942. gada 20. jūnijā visi četri sapulcējās nepabeigtās barakās un gatavojās bēgt. Viņi paņēma atkritumu konteineru un virzījās uz vārtiem ar uzrakstu «Arbeit macht frei» (Darbs dara brīvu), kas bija viens no galvenajiem ieejas punktiem nometnē. Tur Pehovskis teica sargam, ka viņš atkritumus ved uz izgāztuvi, paļaujoties, ka sargs nepārbaudīs viņa reģistrāciju. Viņiem palaimējās un viņi varēja šķērsot vārtus un doties uz noliktavu bloku, kur atradās sargu uniformas un komandiera automašīna. Garāžā viņi tika, izmantojot atslēgas dublikātu.
Ģērbušies nozagtajos formastērpos, viņi pie vārtiem salutēja sargiem, saucot «Heil Hitler».
«Joprojām bija viena problēma. Mēs nezinājām, vai mums vajadzēs caurlaidi, ierodoties pie pēdējās barjeras,» stāstīja Pehovskis. «Mēs vienkārši plānojām, ka es tēlošu SS virsnieku tik pārliecinoši, ka sargi man noticēs,» viņš piebilda.
Tomēr sargi sākumā nenoticēja, un barjera tika pacelta tikai tad, kad Pehovskis sāka kliegt uz viņiem.
Pēc izbēgšanas viņi vairākas stundas turējās uz lauku ceļiem, dodoties uz Vadovices pilsētu Polijas dienvidos. Pēc kāda laiciņa izbēgušie atstāja automašīnu, turpinot ceļu kājām. Lemparts patvērumu dabūja pie kāda priestera, Jasters devās uz Varšavu, Bet Pehovskis un Bendera devās uz Ukrainu, kaut arī Pehovskis vēlāk atgriezās Polijā, lai cīnītos pret nacistiem.
Viņu bēgšana no Aušvicas nenoveda pie desmit ieslodzīto nogalināšanas par katru izbēgušo. Tomēr Jastera vecāki vēlāk tika ieslodzīti Aušvicā. Bēgšana arī noveda pie tā, ka Aušvicas nometnē ieslodzītajiem sāka uztetovēt individuālu numuru.
