Gadsimtiem ilgi leģendas un nostāsti par vampīriem ir iedvesmojuši gan rakstniekus, gan šausmu filmu radītājus, tomēr pētnieki vampīru kultam beidzot ķērušies klāt zinātniski un noskaidrojuši, ka cilvēki, kuri kāro pēc asinīm, ir daudz reālāki nekā varētu šķist.
Tomēr vairākus gadsimtus atpakaļ cilvēki, kas sirga ar šiem traucējumiem, tika uzskatīti par pārdabiskām un ļaunām būtnēm, kas kāro citu cilvēku asinis.
Šī nav pirmā reize, kad leģendas par vampīriem tiek saistītas ar šo ģenētisko mutāciju, tāpēc zinātnieki uzskata, ka šī teorija, kas saista mistisko ar zinātnisko, ir visprecīzākā.
Porfīrija jeb astoņu ģenētisku slimību grupa ietekmē organisma molekulāro mašinēriju, kas veido hēmu, kas savukārt ir hemoglobīna sastāvdaļa. Hēmai sasaistoties ar dzelzi, asinis iegūst tām raksturīgo sarkano krāsu. Ja kāda ģenētiska mutācija ietekmē hēmas veidošanos, var rasties traucējumi, kas ir vampīru folkloras pamatā.
Eritropoētiskā protoporfīrija ir viena no visbiežāk sastopamajām porfīrijām, kas var parādīties jau agrā bērnībā. Tā liek cilvēka ādai kļūt ārkārtīgi jūtīgai uz gaismu, kad pārāk ilga atrašanās tajā var izraisīt sāpīgas čūlas.
«Cilvēkiem, kas cieš no EPP, ir hroniska mazasinība, kuras rezultātā viņi jūt pastāvīgu nogurumu, izskatās bāli un baidās no saules gaismas. Pat mākoņainās dienās šie cilvēki var ciest no ultravioletā starojuma negatīvās ietekmes. Palīdzēt var tikai palikšana aptumšotās telpās un asins pārliešana,» skaidroja ārsts Barijs Pavs.
Antīkajā pasaulē šī kaite tika ārstēta, dzerot dzīvnieku asinis tumšajā diennakts laikā, kas varēja kļūt par pamatu mūsdienās tik populārajiem šausmu stāstiem.
«Lai arī vampīri neeksistē, tomēr eksistē akūta vajadzība pēc inovatīviem medikamentiem un terapijām, kas varētu palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš no šādas kaites,» piebilda Pavs.
