Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto
«American Dream» - ļoti jau nu ambiciozs nosaukums! Tāds varētu piestāvēt Brūsam Springstīnam 80. gadu sākumā, taču, ja atmetam stereotipus, īstenībā tīri labi piestāv arī Bruklinas apvienībai «LCD Soundsystem» un tās līderim - bārdainim Džeimsam Mērfijam (James Murphy). Iespējams, tieši viņš pats ir albuma tituldziesmas varonis, kurš no rīta pamostas blakus kādai tikko iepazītai sievietei, ielūkojas spogulī, un, redzot savu izspūrušo, sirmo matu ērkuli, nodomā - vai manā dzīvē šis «amerikāņu sapnis» vēl ir iespējams?
LCD Soundsystem «American Dream»
(DFA Records/Columbia)9/12
«I’m older and I haven’t done anything real» («Esmu vecāks un neko jēdzīgu vēl neesmu izdarījis») - pirms 15 gadiem grupas manifestā «Losing My Edge» dziedāja tolaik 32 gadus vecais, jau padzīvojušais hipsteris Mērfijs. Šobrīd viņam ir jau 47, un nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka laiks, tā lietderīga pavadīšana, tā eksistenciālais aspekts vēl aizvien ir viena no viņa un «LCD Soundsystem» galvenajām dziesmu saturiskajām tēmām.
Kad 2010. gadā «LCD Soundsystem» izdeva albumu «This is Happening» (skat. recenziju) un drīz paziņoja (2011. gada aprīlī pēdējais koncerts), ka pārtrauc darbību, šķita, ka Mērfijs vairāk pievērsīsies producēšanai (viņa kontā «Arcade Fire» albums «Reflektor»). Tomēr bez mūzikas sacerēšanas viņš nespēja izdzīvot un ar laiku tika nostādīts izvēles priekšā - izdot soloalbumu, maskēties aiz kādiem pseidonīmiem vai tomēr organizēt «LCD Soundsystem» atkalapvienošanos. Aprunājoties ar Nensiju Vangu (Nancy Whang) un pārējiem grupas dalībniekiem, tika pieņemts kopīgs lēmums reanimēt «LCD Soundsystem».
Jaunais albums, kas tapis Džeimsa DFA studijā Ņujorkā, kā arī pāris studijās Londonā, muzikāli turpina iepriekšējos albumos iesākto. Nekādas radikālas izmaiņas skanējumā nav notikušas, tas pats indietronica, dance punk ar izteiksmīgiem analogu sintezatoru toņiem, kas, no vienas puses, ir labi (fani ir priecīgi par «veco labo»), taču no otras - ne tik labi. Kāpēc? Ieraksts mazliet «garšo» pēc otrreiz uzsildītas zupas.
Jā, viss jau skan lieliski, brīžiem patīkamas asociācijas radot ar Joy Division spocīgo bungošanu, Deivida Bovija Berlīnes posma daiļradi, taču mēs to visu jau esam dzirdējuši agrāk. Arī saturiski Mērfijs palicis uzticīgs «savām tēmām» - bailes, depresija, draudzības izbeigšanās, mīlestība, protams. Albuma noslēdzošā 12 minūšu «Black Screen», starp citu, ir veltījums Deividam Bovijam, cilvēkam, kas iedrošinājis apvienot grupu. Atsauces arī uz «Suicide» solistu Alanu Vegu (Alan Vega), Leonardu Koenu (Leonard Cohen), Lū Rīdu (Lou Reed) - kungiem, kas mūs vēl pavisam nesen pametuši.
Albuma ievadošais «Oh Baby» ir pavisam konkrēta muzikāla atsauce uz «Suicide» dziesmu «Dream baby Dream».
Būdams melomāns, sirdī panks, viņš ar ironiju kritizē mūsdienu mūzikas industriju, kas jau sen atteikusies no «goda kodeksa». «Everybody's singing the same song, It goes «tonight, tonight, tonight, tonight, tonight, tonight»,» viņš deklamē dziesmā «Tonite» (skat. video), kurā ģitāru iespēlējis «Hot Chip» mūziķis Als Doils (Al Doyle).
Albuma centrālā ass ir deviņu minūšu garais ņūorderiskais «How Do You Sleep», kurā Mērfijs runā par savu bijušo kolēģi, izdevniecības DFA līdzdibinātāju Timu Goldsvortiju (Tim Goldsworthy).
I remember when we were friends I remember calling you friend
Lai arī nosaukums «Amerikāņu sapnis» ir potenciāli grandioza koncepcija, Mērfijs šajā albumā nav politisks (varbūt minimāli dziesmā «Call The Police»), viņa interpretācija par amerikāņu sapni ir personiska, emocionāla.
