Ejot pa Kapseļu ielu Āgenskalnā, aiz augsta žoga redzami dīvaini arhitektoniski veidojumi - vairāki vienādi sarkanu ķieģeļu namiņi apsūnojušiem jumtiem. No attāluma tie izskatās spokaini. Kādam nolūkam paredzēti novārtā pamestie «ķīniešu namiņi», interesējas TVNET lasītājs Māris.
Sarkanbrūnie namiņi Kapseļu ielas 31/18 nama pagalmā pēc silueta mazliet atgādina vēsturisko «ķīniešu namiņu» Cēsīs Rožu laukumā. Tikai Āgenskalna namiņi atšķirībā no Cēsu vecpilsētas švītīgās mājiņas celti 20. gadsimta 70. vai 80. gados, un nekādas leģendas tos neapvij. Patiesībā – neviens neko par tiem nezina.
Nav saprotams, kāpēc tie vispār nav nojaukti.
No 1972. gada te atradās Rīgas republikāniskais psihoneiroloģiskais zīdaiņu nams, kopš 1994. gada bērnu bāreņu aprūpes centrs «Rīga», tāpēc acīmredzot lapenes celtas bērnu vajadzībām. Tās līdzinās padomju laiku tipveida bērnudārzu pagalmos izvietotajām lapenēm, tikai šīm piemīt zināma arhitektoniska ambiciozitāte un smagums.
Mājiņas izraisa depresīvas noskaņas.
Ir grūti iztēloties, kā tumši brūnajos namiņos ar mazajiem, apaļajiem lodziņiem priecīgi rotaļājas bērni.
Vērtība ir sajūtas
«Kapseļu ielas lapenes atšķiras no citos padomju laiku bērnudārzos celtajām būdiņām,» saka arhitekts un restaurators Pēteris Blūms. «Ja jau pielipa acīm, tad vērtība ir. Arhitektoniskā vērtība ir tā, ko sajūtam,» pamestībā slīgstošo mājiņu godu reabilitē Blūms. Protams, tā nav ilgtermiņa arhitektūra, līdzīgi kā 19.gadsimta beigu dārza paviljoni, kas Rīgā ir milzīgs retums. Palikuši tikai pārdesmit, saka arhitekts. Aplūkojot Kapseļu ielas mājiņas kā daļu no izzūdošas mazo formu kolekcijas, mainās arī attieksme pret tām.
«Ja ieraugi vienā vietā – štrunts, bet, aplūkojot visu paleti, iegūsti priekšstatu par laiku,»
prāto arhitektūras pētnieks.
Āgenskalna vēstures pētnieks Ilgonis Linde stāsta, ka prestižās Kapseļu un Ernestīnes ielas parādījās 1861. gadā. Lielākā daļa namu celti 19./20. gadsimta mijā no koka, jo koks tolaik tika uzskatīts par perspektīvu materiālu. «Ekonomiskais uzplaukums veicināja māju celtniecību,» saka Linde, piebilstot, ka lielākā daļa māju piederēja vāciešiem.
Ielas nosaukums gan jocīgs – Kapseļu!
«Vietā, kur tagad dārzniecība, kādreiz bija Hesa korķu fabrika. Pēc tam tur sāka ražot patronu aizdedzes mehānismu – kapseles. Tā arī radās nosaukums.»
Linde saka, ka Kapseļu ielā ir vairāki ievērojami nami, piemēram, 23. namu uzbūvēja slavenais konditors Teodors Rīgerts, kura konditorejas atradās Vecrīgā Grēcinieku un Vaļņu ielā. «Tās bija smukas savrupmājas vai lielāki īres nami, kuros dzīvokļus izdeva turīgākiem cilvēkiem. Daudzas tika būvētas kā vasarnīcas, jo 19. gadsimtā Āgenskalns izskatījās pavisam savādāk nekā mūsdienās.
Tas bija miegains, no pilsētas attāls rajons. Īsti lauki ar smilšu kāpām un priežu mežu.
Tuvumā atradās slavenās Āgenskalna muižiņas, par kurām visi dzirdējuši, - Švarca, Hartmaņa, Cukenbekera.» Savdabīgs ir nams ar tornīti, iesēdies Baložu, Ernestīnes un Kapseļu ielu stūrī. Tas ilgi bijis metodistu draudzes lūgšanu nams.
Vecākais zīdaiņu nams
Tomēr zīmīgāka par «ķīniešu lapenītēm» ir centrālā ēka, kurā vēsturiski atradies vecākais bērnunams Latvijā. Kopš atvēršanas pēc Pirmā pasaules kara bērnunams savu nosaukumu mainījis vismaz desmit reizes. Tagad tam ir garš un nesaprotams nosaukums - valsts sociālās rehabilitācijas centra «Rīga» filiāle «Rīga».
Būtība gan gandrīz tāda pati kā senos laikos – tās ir mājas vairāk nekā 50 pavisam maziem bērniem bāreņiem ar fiziskās un garīgās veselības traucējumiem.
Valsts zīdaiņu patversme šajā ēkā tika atklāta 1922. gadā. Interesanti, ka šajā laikā, kad bija augsta bērnu mirstība, daudzus darbus namā veica mazuļu mātes. Kara laikā liela daļa zīdaiņu un mazuļu tika aizvesti uz Vāciju. Pēc kara iestādes funkcijas palika tās pašas – te bija Rīgas pilsētas zīdaiņu nams.
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)