Viesnīcas «Hotel Roma» vadītāja, bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece vasaras sākumā paziņoja par šķiršanos no vīra, politiķa un ārsta Hosama Abu Meri. Tagad viņa sevi uzskata par stiprāku kā jebkad agrāk un neizslēdz iespēju, ka kādreiz varētu atjaunot attiecības ar Hosamu Abu Meri. Piedāvājam dažus spilgtus citātus no Solvitas Veldes intervijas ar Lindu Mūrnieci, kas lasāma žurnāla «Una» jaunākajā numurā.
«Vēl aizvien no politikas laikiem man ir traumas — man nepatīk vietas, kur ir daudz cilvēku, jo šķiet, ka viņi uz mani skatās. It kā vajadzētu izslieties un turpināt ceļu, bet mana pirmā reakcija ir sarauties, jo tāda biju pirms sešiem gadiem. Toreiz likās, ka nevienam nepatīku. Tagad man ir vienalga — patīku vai nepatīku».
«Īsta sieviete ir tā, kura vīrietim sēdēs blakus arī brīdī, kad viņš būs slims, nevis tikai tad, kad viss ir kārtībā».
«Politikā biju cieta, jo nebija variantu (..) Savukārt viesnīcā esmu demokrātiska, saprotoša, un tad man sāk kāpt uz galvas».
«Gribu lielākus izaicinājumus, bet man nav ne jausmas, kādi tie varētu būt sievietei, kura ir bijusi vienīgā aizsardzības un iekšlietu ministre valstī un viena no retajām pasaulē šādā amatā. Man šeit ir kļuvis par šauru un nekas vairs nevar pārsteigt, izņemot cilvēku reakcijas un izpausmes, bet ari ar tām var tikt galā».
«Man piedāvāja kandidēt uz Rīgas domi. «Vienotības» sarakstā ar pirmo numuru. Teicu — es saprotu, kāpēc jums to vajag, bet kāpēc man to vajag?»
«Mūsu lēmums šķirties ir egoistisks, jo viens no mums varētu piekāpties, piemēram, es varētu braukt uz laukiem kopā ar draugiem, bērniem vai viena pati, bet es gribēju braukt ar vīru, jo esmu precējusies. Un to arī pieprasīju — gribu ar tevi! Viņš atbildēja — man ir sēde vai komandējums. Es neatkāpos no tā, ka gribu ar viņu kopā pavadīt vairāk laika, nekā viņš var dot, un viņš neatkāpās no saviem pienākumiem. Neteikšu, ka ir viegli izšķirties, bet tas bija racionāls lēmums».
«Dzīvoklī mēs bieži vien bijām seši, jo arī Hosama bērni brauca ciemos. Un šovasar, kad bērni bija izbraukuši, piecās istabās pirmo reizi paliku viena. Pat kaķim sākās depresija, viņš nesaprata, kas notiek, — skraidīja man pakaļ ņaudēdams, it kā baidītos, ka arī es varētu pazust. Ja kaķim bija depresija, tad iedomājies, kā jutos es...»
«Varbūt tiešām bija vērts pazaudēt vīru, lai iegūtu ļoti labu draugu. Pirms tam mūsu draudzība nebija tik tuva. Kad Hosams aktīvi iesaistījās politikā, mūsu attiecības vairs nebija tik labas kā iepriekš un ne tuvu tik labas, kādas tās ir tagad».
«Noteikti neizslēdzu tādu iespēju [ar Hosamu Abu Meri kādreiz atkal būt kopā kā pāris]. Mēs redzam, ka šis ir veids, kā abiem sakārtot savu galvu».
«Negribētu piedzīvot to, ka nevaru parūpēties par sevi gan fiziski, gan materiāli».
Pilnu interviju lasiet žurnāla «Una» septembra numurā.