Zīle: ES kopā vajadzētu darīt mazāk, bet labāk, tomēr, ticamāk, nonāksim dažādu ātrumu Eiropā

Ir pagājušas vēlēšanas ES kodola valstīs Nīderlandē un Francijā, un abās ir gājusi secen eiroskeptiķu uzvara. Vai var teikt, ka vienotās Eiropas ideja lielāko turbulenci ir pārdzīvojusi?

ES varbūt ir pārdzīvojusi šoku, bet ES līderiem nav pamata iet uz vienotāku, ciešāku un integrētāku Eiropu, jo tas vienkārši nav iespējams. Tas nav iespējams, jo gan Marina Lepēna, gan arī Gērts Vilderss saņēma būtiskas vēlētāju daļas atbalstu. Arī tas, kas izskan EP gan no Eiropas Komisijas (EK) vadītāja Žana Kloda Junkera, gan no Donalda Tuska puses, neliecina, ka tagad pareizais ceļš būtu iet uz kādu integretāku Eiropu, vēl jo vairāk, ja tas īsti neatbilst vēlētāju interesēm.

Kādi izaicinājumi, jūsuprāt, vienoto Eiropu sagaida tuvākajos pāris gados?

Vēl ir Vācijas vēlēšanas, kuru iznākums, protams, nav gaidāms tik dramatisks. Tomēr pēc Vācijas vēlēšanām ar pilnu sparu notiks «Brexit» sarunas, kas, bez šaubām, ES būs liels izaicinājums. Jūnijā Lielbritānijā tika organizētas ārkārtas vēlēšanas, tāpēc britu puse nebija konstruktīva, bet tas tūlīt beigsies, jo Lielbritānijai būs spēcīga valdība. No ES puses ir ārkārtīgi svarīgi nesodīt kādu valsti par to, ka tā ir uzdrošinājusies izstāties. Ja tas tomēr notiks, tiks dots signāls visām pārējām valstīm, viņu sabiedrībām un pilsoņiem – «galvenais, kas satur ES, ir bailes, jo jūs tiksiet sodīti, ja izdomāsiet izstāties», bet tas būtu pilnīgi absurdi. Tāpat ir absurdi nesākt sarunas ar Lielbritāniju par nākotnes sadarbību, bet vienkārši runāt par naudu. Jautājumā par pilsoņu tiesībām, kas ir otrs svarīgais jautājums, britu pilsoņu tiesības ES būs līdzvērtīgas ES pilsoņu tiesībām Lielbritānijā, kas ir pilnīgi skaidrs, tostarp arī Latvijā. Tad paliek tikai naudas jautājums, kurā, ja ES tā turpinās, Savienība izskatās kā šķirtene, kurai nav nākotnes un kuru interesē vienīgi iegūt no irstošās laulības pēc iespējas vairāk naudas, lai ar šiem līdzekļiem dzīvotu līdz galam, kas ir dramatiski nepareizi. Ir vēl divi izaicinājumi. Pirmkārt, šā gada beigās ir jāsaprot, kuru no pieciem scenārijiem, kurus Junkers iezīmēja pirms dažiem mēnešiem, ES līderi izvēlēsies, par ko notiek zināmas debates starp dalībvalstīm. Otrs jautājums ir ES septiņu gadu budžets laikam pēc 2021.gada - vai budžets tiks dramatiski samazināts, vai kohēzijas un struktūrfondu politika vairs netiks attiecināta uz tādām valstīm kā Latvija. Iespējams, bagātās valstis vairs nevēlēsies pārdalīt pat to mazumiņu, kas faktiski ir ļoti mazs - pat mazāk par 1% no Eiropas iekšzemes kopprodukta. «Brexit» kontekstā nauda, kas ir apmēram 11 miljardi eiro, nav tā būtiskākā, kas izšķir Eiropas budžetu. Šie trīs jautājumi ir tie, kuru risinājumi var gan uzlabot situāciju ES dalībvalstu un partiju starpā, gan arī tieši otrādi - to pasliktināt.

Neskatoties uz proeiropeisko spēku uzvarām, ES dibinātājvalstīs tomēr tiek atzīts, ka reformas ES ir nepieciešamas. Kāds ir jūsu redzējums, vai ES tiks reāli reformēta? Ja jā, tad kāda ES izskatīsies pēc šīm reformām?

Spriežot pēc tā, kāds ir Junkera redzējums par ES attīstības scenārijiem, viņš vēlas daudzu ātrumu Eiropu. Lisabonas līgumā pašlaik ir norma, ka valstis par kādu konkrētu lietu var sadarboties ciešāk, ja tās to vēlas. Zināmākais Lisabonas līguma piemērs ir sarunas par finanšu darījuma nodokli. Trīs četrus gadus iepriekš tas bija ļoti karsts jautājums. Iecere paredzēja aplikt banku transakcijas attiecībā uz dažādiem vērtspapīriem ar nodokli. Tam pievienojās 12 valstis, ieskaitot Igauniju, kas vēlāk izstājās. Iecerētais princips tā arī nav ieviests. Tas parāda - ja mēs iesim uz daudzu ātrumu Eiropu, tad varam piedzīvot līdzīgu scenāriju, var rasties jautājums, vai tas strādā. Kā var saprast no Junkera, viņš vēlas strādāt vairāku politiku virzienā, piemēram, pie nodokļu harmonizācijas, kas nozīmētu, ka Latvijas pašreizējā nodokļu reforma var būt pilnīgā pretrunā ar to, kas ir paredzēta ES. Otra ir imigrācijas politika, kas ietver imigrantu kvotas un procedūras migrantu pārvietošanai un sadalīšanai. Tad ir sociālās politikas bloks, kas nozīmētu minimālo algu, sociālo pabalstu vai citu līdzekļu harmonizēšanu. Tas radīs tādu kā politiku kopumu, ko finansiāli varēs panest tikai bagātākās ES valstis, kas būtu dibinātājvalstis - Beniluksa valstis, Vācija, Francija, Itālija un pēdējā laikā tiek minēta arī Spānija. Pārējām valstīm durvis it kā būs vaļā, bet mēs tur nespēsim iestāties, jo mēs nespēsim maksāt tādus pabalstus, pensijas vai citus sociālos maksājumus, kādi tie ir Rietumeiropā. Daudzu Rietumeiropas vecās paaudzes līderu redzējums ir tāds, ka īstenībā daudzas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis īsti nepieder ES, un pret to Latvijai būtu stingri jācīnās. Piemēram, EK piedāvā likumdošanas paketi par kravu pārvadājumiem un sociālajiem standartiem visā ES tirgū. Daudziem liekas, ka ir vienots tirgus, bet tur ir tik daudz šķēršļu... Šī jaunā likumdošanas iniciatīva parādīs, ka būs mēģinājumi ierobežot brīvo tirgu. Tas būs piemērs, kas ļaus redzēt, kas īstenībā ir EK prātā, ko vienotais tirgus un ciešāka sadarbība nozīmē Vācijas un Francijas izpratnē.

Kurš no Junkera piedāvātajiem scenārijiem jums šķiet labākais un kurš savukārt izskatās tāds, kas, visticamāk, varētu tikt pilnībā vai daļēji īstenots?

Labākais būtu darīt mazāk, bet labāk. Šis ir daudzām EP partijām pieņemamākais scenārijs, arī mūsu Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā, jo šā brīža situācija pierāda, ka daudzas lietas mēs nespējam kopīgi izdarīt un rodas milzīgas pretrunas. ES joprojām cīnās par tā saucamo vienoto tirgu, kas īsti nestrādā, piemēram, vienotajā digitālajā tirgū ir situācijas, kad visās ES valstīs nevar skatīties vienas un tās pašas filmas vai raidījumus, jo pieeja ir bloķēta, un tas pats attiecas uz daudziem citiem pakalpojumiem. To mēs nespējam pārvarēt dažādu interešu dēļ, bet tajā pašā laikā sakām, ka «esam ļoti vienoti un iesim vēl tālāk uz integrāciju». Otrs jautājums ir nauda. Jaunais Francijas prezidents Emanuels Makrons ir izteicies, ka vajadzētu veidot eirozonas budžetu. Jautājums, vai šādi plānots pārdalīt daļu no jau esošā mazumiņa, vai arī tā būtu papildu nauda, ko Francija un Vācija būtu gatava iemaksāt tā saucamajā jaunajā eirozonas budžetā, papildus tam 1%, kas pašlaik ir Eiropas budžetā. Es domāju, ka papildu ieguldījumu nebūs, tajā pašā laikā būs vēlme it kā veidot ciešāku Eiropas sadarbību. Es labprātāk redzu īstenotu scenāriju «darīsim mazāk, bet labāk», savukārt sociālās politikas jautājumus atdosim risināt dalībvalstu līmenī, jo Latvija var pacelt tik, cik tā var pacelt sociālās politikas standartos. Mēs nevaram līdzināties Luksemburgas labklājībai. Tomēr pragmatiski redzu, ka galvenais scenārijs būs «daudzu ātrumu Eiropa». Daži to gribēs un spēs pacelt, pārējiem it kā būs durvis vaļā, bet viņi tur nevarēs iestāties.

Kādām būtu jābūt Latvijas interesēm ES reformu procesos - par ko mums būtu jācīnās un no kādiem riskiem par katru cenu jāizvairās?

Jābūt ļoti gudriem un jākomunicē ar līdzīgi domājošiem valdību pārstāvjiem. Arī mēs EP to darām. Ārlietu ministrijai, Finanšu ministrijai un arī Ministru prezidenta birojam jāveido sadarbības grupas ar līdzīgi domājošajiem. Svarīgi neiekrist lamatās, kas būs ieliktas piedāvātajos scenārijos. Latvijai vajadzētu stingri pastāvēt uz vairākām lietām. Mūs interesē tiešām vienots tirgus, brīvs pakalpojumu tirgus, kas joprojām nav brīvs. Tikai caur konkurenci ar Rietumeiropas valstīm, strādājot viņu tirgos, iegūsim iespēju mūsu kompānijām un cilvēkiem nopelnīt lielākus ienākumus. Tas ir vienīgais, kā mēs varam pakāpeniski izlīdzināt dzīves līmeni. Mēģinājumi no Rietumeiropas valstu puses ierobežot tirgus atvērtību ir redzami gan no arodbiedrību, gan darba devēju puses, tā ir vēlēšanās aizsargāt savu tirgu un mēģināt ierobežot austrumeiropiešu ienākšanu šajos tirgos. Savukārt «Brexit» sarunās mūsu interesēs būtu nepazemot Lielbritāniju, jo mums ir ārkārtīgi svarīgas Apvienotās Karalistes ārpolitikas un drošības aktivitātes Baltijas jūras un Ziemeļeiropas reģionā, jo viņi vismaz nav naivi par Krievijas interesēm. NATO programmu ietvaros Lielbritānija ir ļoti aktīva Baltijā. «Brexit» sarunās mums būtu svarīgi atrast elementu, kā sadarboties ar Lielbritāniju. Ir ārkārtīgi svarīgi, vai Lielbritānija tiks izstumta finanšu tirgus jautājumos. Mūsu biznesam, ne tikai eksportētājiem, bet arī «start-up» uzņēmumiem, kas strādā ar finanšu tirgiem un pētniecību, būtu jāstrādā ar Lielbritānijas partneriem, jo tur ir daudz finanšu un pieredzes zinātnē un pētniecībā.

Kā jums šķiet, kā reformu procesos mainīsies ES budžeta politika? Cik lielas ir iespējas, ka Latvija varētu zaudēt būtisku piekļuvi ES fondu līdzekļiem?

Šādu iespēju pieļauj gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, gan darba devēji. Esmu viņiem jautājis - kāpēc? Viņi skaidro, ka dzirdējuši, ka «Brexit» varētu tikt izmantots, lai samazinātu kohēzijas politikas budžetu no 2021.gada. Daļēji tas izskan arī no Finanšu ministrijas, ne no politiskā, bet no ierēdniecības līmeņa, un tā ir tāda «sakautā» pozīcija. Pašlaik par septiņu gadu budžetu vēl nav sāktas nopietnas debates. Šā gada beigās parādīsies pirmās aprises, un tas būs īstais laiks, kad cīnīties par šīm lietām. Mēs runājam par ļoti mazām naudas summām, kas miljardos skan daudz, bet īstenībā no ES publiskajām finansēm tā ir ļoti maza, maza daļa. Mums ir jāsaka: «Mēs ļāvām Rietumu kompānijām izmantot vienoto tirgu finanšu jomā, Baltija ir pilna ar Rietumu finanšu sektoru, mums zemes tirgū nav nekādu šķēršļu ar jums strādāt, jūs varat pirkt lauksaimniecības zemes, lai arī jūs saņemat septiņas reizes lielākus maksājumus nekā latviešu zemnieki. Jūs varat sūtīt savas preces un pakalpojumus un varat šeit strādāt, bet vai tiešām jūs uzskatāt, ka struktūrfondu un kohēzijas politika ir pārāk dārga un jūs gribat Latviju, Igauniju un citas valstis, kas ES pievienojās vēlāk, atstāt sociāli neaizsargātā nabadzības līmenī, kad minimālā alga Latvijā un Luksemburgā atšķiras pat desmitkārt?» Ir jāpiesauc politiskā solidaritāte. Tas ir tas, kas pašlaik ir jāizmanto, bet šī «sakautā» pozīcija, ka mēs pēc 2021.gada naudu investīcijām vairs nedabūsim, ir jāatmet. Ir diezgan stingri jāsit dūre galdā un jāsaka: «Tad mēs runāsim par citām lietām, Austrumeiropas tirgos runāsim par visu laukumu, par brīvību un solidaritāti. Tas nemaksā tik dārgi, bet ļauj jums strādāt pie mums biznesā un mūsu jaunie cilvēki brauc prom pie jums strādāt.» Mēs varam teikt, ka tas nav slikti un ir pat labi, ka mūsu cilvēki var nopelnīt un brīvi strādāt Eiropā, bet tajā pašā laikā šie cilvēki savus labākos gadus pavada ārpus Latvijas un bieži vien ir zuduši mums kā tautsaimniecības dzinējspēks.

Cik iespējama ir situācija, ka pēc reformām ES Latvija kļūst par izteiktu statistu, kas tikai pilda ES kodola valstu lēmumus un kam nav reālas ietekmes uz lēmumu pieņemšanu?

Šī bīstamība ir ļoti liela. Manā skatījumā Junkers nepārprotami redz īsto Eiropu beidzamies pie Vācijas un Polijas robežas. Tālāk viņš neskatās, par ko liecina gan viņa komandējumu struktūra, gan uzvedība Rīgā lielajā Austrumu partnerības samitā. Kā jau teicu, ir liela bīstamība, ka starp demokrātiskām formām var izveidoties situācija, kad saka - «jums visas durvis ciešākai Eiropas sadarbībai ir vaļā, bet jūs nespējat izpildīt sociālos standartus, jūs esat nabadzīgāki». Tam vajag pretoties. ES ir arī ģeopolitiska nozīme, un lielā mērā tieši drošības jautājumu dēļ cilvēki Latvijā 2003.gadā nobalsoja par iestāšanos ES. Protams, bija arī ekonomiskās un sociālās nākotnes cerības. Ja tagad ES kodolu mēģinās veidot uz eirozonas valstīm, tad rodas jautājums, vai Savienība spēs pacelt tos pašus standartus ģeopolitikā. Mums jāpadomā, ar ko Latvijai ir vairāk kopīgu interešu drošības un ģeopolitiskajā jomā. Vai ciešāka sadarbība ar Grieķiju, Spāniju, Itāliju un Portugāli? Visu cieņu šīm valstīm, bet tās dzīvo pilnīgi citā ģeopolitiskā struktūrā ar citām interesēm. Varbūt tomēr mums ir vairāk kopīgu interešu ar tādām neeirozonas valstīm kā Dānija, Zviedrija un Polija. Jo vairāk izmanto eirozonu kā ES ciešākas sadarbības modeli, jo vairāk tiek atgrūstas neeirozonas valstis. Ievērojot mūsu gadījumā svarīgās drošības lietas, atstumt šos partnerus būtu kļūda. Tā ir politiska kļūda, kas var atsaukties ar daudz nopietnākām sekām. Es ļoti ceru, ka mūsu cilvēki, kas strādā Aizsardzības un Ārlietu ministrijā, to saprot un ietekmē valdības vadības viedokli.

Cik iespējama izskatās ES pilnīga vai daļēja izjukšana, piemēram, Savienībā paliekot tikai maksātspējīgajām Vācijai, Francijai, Beniluksa un vēl kādai valstij?

Jautājums, kādas «zāles» tiks lietotas, lai no ES neizstājas citas valstis. Vai valstu baidīšana ar «Brexit» piemēru ir ļoti pareiza taktika? Vai arī tiem, kas paliks, tiks parādīts, ka ir labas cerības strādāt nākotnē un ka viņu būtiskās intereses tiks apmierinātas? Otrajā gadījumā ES ir labas nākotnes izredzes. Kas notiks, es nezinu. Dažiem liekas, ka Makrons ar Merkeli pēc septembra vēlēšanām Vācijā ļoti labi sadarbosies, tomēr Francijas un Vācijas intereses daudzos jautājumos ir atšķirīgas. Vācija negrib maksāt par tām saistībām, kas daudzās lietās ir, jo viņu eksporta bilance ir daudz, daudz pozitīvāka nekā Francijai. Uzkrātais valsts parāds Vācijai un Francijai ir virs 80%, Itālijai krietni virs 100%, Beļģijā arī virs 100% no IKP. Ir piedāvājums - saliksim 60% līmenī visu valstu parādus kā ES parādu, bet tas nozīmētu, ka Vācija par to samaksātu ar savām vērtspapīru procentu likmēm, kam Vācijas finanšu ministrs vienmēr ir pretojies. Kā Francija var izlīdzināties konkurētspējā ar Vāciju, es pašlaik neredzu. Es neticu, ka Makronam izdosies veikt 35 stundu darba nedēļas pārcelšanu uz saprātīgu 40 vai 41 stundu darba nedēļu. Es domāju, ka būs tādas demonstrācijas, ka viņš to vienkārši neizturēs. Ir vēl viens piemērs - tā saucamā banku savienība, kurai ir trīs pīlāri. Divi ir izveidoti, bet viens - kopīgs depozītu garantiju fonds, kas nodrošinātu, ka jebkurš uzkrājums bankā līdz 100 000 eiro vienai fiziskai vai juridiskai personai ir garantēts, - pašlaik ir tikai nacionālā līmenī. Vācija šim ir kategoriski iebildusi gadiem ilgi, un nekas neliecina, ka viņi tam varētu piekrist. Tikko notiek saskarsme starp pilsoņu interesēm un milzīgām naudas summām, tā dalībvalstu intereses kļūst svarīgākas nekā ES intereses.

Kāda ES pārmaiņu procesos būs Eiropas Parlamenta loma? Vai nav gaidāms, ka EP nozīme tiks būtiski samazināta?

Ja mēs iedomājamies, ka EP tiek likvidēts un tiek izveidots eirozonas parlaments, tad rodas jautājums, kur paliks Dānija, Zviedrija, Polija, Ungārija, Čehija - visi šie cilvēki, visi šie politiķi? Ja veido divas palātas, kur viena ir eirozonā, bet otru tādu, kur visi ir kopā, tas arī būtu slikti, jo tad izcelsies sadursmes. Tad rodas jautājums, vai tiktu dalīts arī pašlaik vienotais ES budžets. EP ir liela teikšana gan par septiņu gadu, gan ikgadējo budžetu. Tā ir viena no retajām jomām, kur tiešām ir ļoti liela teikšana. Jebkurā gadījumā rastos pretruna starp eirozonas un neeirozonas valstīm. Tāpat šaubīga izskatās ideja par Eiropas finanšu ministru. Vai Šeible, kurš ir Vācijas finanšu ministrs, būtu gatavs kļūt par ES finanšu ministru? Es domāju, ka atbilde viennozīmīgi ir - nē, jo viņš saprot, ka šim ministram būs smieklīga vara un smieklīgs budžets. Šīs izskanējušās idejas parāda, ka tiek iezīmēts iespējamais pārmaiņu virziens, bet netiek pateiktas būtiskas detaļas - ko reformētais parlaments darīs, ar kādām naudām tas strādās, kas notiks ar neeirozonas politisko pusi ES? Ja nav atbilžu uz šiem jautājumiem, tad šie projekti ir no sērijas «meklēsim melnu kaķi tumšā istabā».

Ja ES reformējas virzienā, kur tai izveidojas izteikts kodols, kas nosaka visus lēmumus, vai Latvijai labāk būtu palikt par statistu šādā savienībā, vai tomēr meklēt kādu savu ceļu ārpus tās? Vai Latvija pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā vispār var atļauties atrasties ārpus lieliem politiskiem blokiem?

Tāda izteikta sava ceļa nav. Es domāju, ka lielākajai daļai latviešu sabiedrības ir skaidrs, ka NATO ir absolūti būtisks un izšķirošs aizsegs un par NATO šī diskusija ir mazāka. Otrai sabiedrības daļai, kas bieži vien dzīvo Krievijas mediju telpā, gan jau sajūta ir citādāka. Latvijas sabiedrībā viedokļi par ES ir dažādi, bet es domāju, ka jebkurš cilvēks, kas iedziļinās gan finanšu lietās, gan politikas un sociālajās lietās, saprot, ka tāda prom iešanas scenārija Latvijai nav, jo tad mēs pilnībā nokļūstam Krievijas zonā un ļoti izteikti ar visām no tā izrietošajām sekām. Cita lieta, vai mums vajag piedalīties šajā iespējamajā ES kodolā un teikt, ka mēs esam nākamie svarīgākie aiz Vācijas un Francijas? Es domāju, ka mums ir jāpatur prātā sava ģeopolitiskā eksistence, mēs esam Ziemeļeiropai piederoša teritorija. Ap Baltijas jūru un Ziemeļjūru esošās valstis domā līdzīgākās kategorijās atšķirībā no Vidusjūras valstīm. Tāpēc mums jādara viss, lai ES kustībā uz ciešāku vienotību vai mazāku sadarbību mēs nepazaudētu savus partnerus reģionā, un tās pamatā ir neeirozonas valstis Dānija, Zviedrija un Polija, kas ir samērā būtiskas valstis ES. Tie, manuprāt, kopā ar Baltijas valstīm un arī Somiju ir mūsu tuvākie partneri. Jāņem vērā, ka arī Nīderlande domā līdzīgi, un es ļoti ceru, ka Vācijas valdība tā domās, protams, ņemot vērā, ka tā tomēr ir cita mēroga valsts ekonomiski un arī iedzīvotāju ziņā, līdz ar to tās vilkme ir lielāka, bet ir skaidrs, ka tai ir daudz atbildīgāka pieeja nākotnes politikai nekā Grieķijā.

Kādas ir Krievijas intereses attiecībā uz ES? Kādus centienus ietekmēt ES no Krievijas puses jūtat?

Gan pret ES, gan pret citām Rietumu institūcijām, piemēram, NATO, Krievijas intereses ir tās novājināt un padarīt par izsmieklu, cik vien tā spēj. Faktiski varētu teikt, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina pēdējās dekādes politika ir izteikti vērsta uz to, lai mēģinātu parādīt demokrātiju Rietumos kā nespējīgu institūciju, kas nespēj strādāt. Attiecīgi, jo vājākas starptautiskās institūcijas, jo vairāk viņš var iesaistīties sarunās ar dažām lielām lielvalstīm, pirmkārt, ASV, varbūt Vāciju un Franciju, bet pārējās nav svarīgas. Vienā teikumā atbildot - Krievijas mērķis ir, cik vien var, novājināt ES un, vēlams, to padarīt par neesošu.

Tomēr atsevišķas ES dalībvalstis sadarbojas ar Krieviju, piemēram, «Nord Stream 2» gāzesvada projektā. Kādi riski pastāv šeit?

Bez šaubām, būtiskākā valsts ir Vācija, un tur ir Krievijas intereses. Iegūstot tik lielu īpatsvaru - līdz pat 70% Vācijas gāzes tirgus, kas turklāt ir savienots ar Nīderlandi, Franciju un vairākiem citiem tuvākajiem lielajiem patērētājiem, tiks «izsista» sašķidrinātās gāzes piegāžu iespējamība, jo tad Krievija vieglāk varēs operēt ar cenām un faktiski padarīt sašķidrinātās gāzes piegādes par neefektīvām jebkurā brīdī, kas nozīmē, ka Krievija dominēs tirgū. Savukārt, tiklīdz tā būs sagrāvusi piegādes ES sašķidrinātās gāzes termināļiem, tā atkal varēs pacelt cenu. Vācijai ir ķīmiskā rūpniecība, kas patērē daudz gāzes, un skaidrs, ka viņus neinteresē ES. Skaidrs, ka Austrumeiropa, nemaz nerunājot par Ukrainu, ar «Nord Stream 2» tiks ievainota visvairāk. Tas ir piemērs, ka Krieviju interesē sadrumstalot ES, pretnostādīt dalībvalstu intereses un tajā pašā laikā sadarboties ar lielākajām valstīm, kurām ir objektīvas intereses īstenot projektu, kas ir pretējs ES interesēm. Interesanta bija saceltā jezga ap Latvijas valdības lēmumu aizliegt Ventspils ostai iesaistīties projektā. Tā īstenībā bija smieklīgi maza summa, turklāt lielākā daļa no šiem 26 miljoniem eiro bija par septiņu hektāru stāvlaukumu, uz kura glabātos caurules un kuru vēlāk uzdāvinātu Ventspils ostai. Nav zināms, ko tur var glabāt, izņemot tankus... Stāvlaukuma nostiprinājums bija paredzēts lielākām kravām nekā caurules. Lietuvā tiek minēts, ka, visdrīzāk, šis piedāvājums aizies uz Klaipēdas ostu, un es neizslēdzu, ka Krievija pašlaik runā ar Lietuvu un saka - uzglabājiet caurules, tad jums kravas nekritīsies. Tas parāda, ka Krievija nestrādā ar visu ES un šajā gadījumā nelūdz palīdzēt glabāt caurules kopīgam ES projektam, bet gan strādā uz interešu un valstu sadursmju veidošanu. Šis projekts ir klasisks piemērs gan mazajā Baltijas, gan lielajā mērogā ES gāzes tirgū, kad Krievija iet uz sašķelšanu.