Sešas pazīmes, kas liecina, ka Eiropai būs būt

«Brexit» un Trampa ievēlēšana iedzina Eiropu zināmos mazvērtības kompleksos – populistu partijas šķita sākam savu uzvaras gājienu, izraisot diskusijas par to, kura būs nākamā valsts, kas sagribēs izstāties no Eiropas Savienības (ES). 11 mēnešus pēc «Brexit» aukstās dušas ES dalībvalstis aizvien saskaras ar dziļām un senām problēmām: novecojošas populācijas, augsts jauniešu bezdarbs, migrantu integrācija un neuzticēšanās ES institūcijām. Taču vairāku vēlēšanu cerīgais rezultāts un ekonomiskās perspektīvas uzlabošanās skatu uz ES nākotni padara gaišāku, raksta CNN.

1. Neseno vēlēšanu rezultāti

Nīderlandes un nu arī Francijas vēlētāji uzgriezuši muguru dumpinieciskam un eiroskeptiskam populismam. Gērts Vilderss un Marina Lepēna «Brexit» svinēja kā sacelšanos pret globālo eliti, taču nevienam no viņiem ar savu populismu neizdevās tikt pie varas. Vildersa partija marta vēlēšanās ieguva piecas vietas, taču ar to nebija gana, lai tiktu koalīcijā valdībā. Lepēnai vismaz izdevās tikt līdz prezidenta vēlēšanu otrajai kārtai, kur viņu sakāva nepieredzējušais eiropeiski noskaņotais sāncensis Makrons.

2. Ekonomika

Eiropas ekonomika, kas knapi dzīva «izkliboja» no 2008. gada finanšu krīzes, šķiet, ir nostājusies atkal uz abām kājām. Eiropas Komisija paredz visu ES dalībvalstu ekonomisko izaugsmi no 2016. līdz 2018. gadam, par iemeslu tam minot reformas, kas palīdzējušas samazināt bezdarbu un veicināt investīcijas. Komisija šogad un nākamgad cer uz 1,8% pieaugumu. Tas nav daudz, taču noteikti labāk nekā iepriekš.

3. Grieķija un Itālija

Grieķijas parāda sāga met ēnu pār Eiropu jau teju desmit gadu, taču pagājušajā nedēļā valsts valdības koalīcija piekrita tālākām reformām apmaiņā pret nākamo aizdevuma laidienu. Priekšā ir garš ceļš – Grieķijas ekonomika aizvien ir par trim ceturtdaļām mazāka, nekā tā bija pirms 10 gadiem, savukārt tās parāds veido 180% no IKP. Taču valsts aizvien ir ES sastāvā un eirozonā.

FOTO: AFP/Scanpix

Vēl viens eiro potenciāli destabilizējošs faktors – Itālijas banku vājums – pārdzīvoja premjerministra Mateo Renci demisiju pēc decembrī zaudētā referenduma.

4. Bēgļu krīze

Vairāk nekā miljonu lielā bēgļu jūra 2015. gadā, no kuras teju puse bēg no pilsoņkara Sīrijā, draudēja pārpludināt Eiropu un izraisīja plašu polemiku par migrantu uzņemšanas kvotām. Jaunās ES valstis Centrāleiropā, piemēram, Slovākija un Ungārija, iestājās pret jaunu migrantu uzņemšanu, savukārt Vācija un Zviedrija uzņēmās vadošo lomu bēgļu uzņemšanā. Migrācijas krīze apvienojumā ar radikālo islāmistu pastrādātajiem teroraktiem arī kalpoja par iemeslu populistisko partiju popularitātei.

2016. gadā pieplūdums aizvien bija ievērojams. Saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas informāciju skaitlis bija aptuveni 388 000, taču tas vairs nebija tik «toksiski politisks jautājums» kā pagājušogad. Ļoti straujais kritums šā gada pirmajā ceturksnī licis migrācijas problēmai pazust no ziņu virsrakstiem – vismaz šobrīd. Neskatoties uz citiem diplomātiskiem jautājumiem starp ES nācijām un Turciju, vienošanās par migrācijas ierobežošanu no Vidusjūras austrumiem, šķiet, darbojas.

FOTO: AFP/Scanpix

5. Tramps

ASV prezidents Donalds Tramps reiz nodēvēja sevi par Misteru Brexitu, taču dusmu vilnis pret elites varu, kas palīdzēja viņam nonākt pie varas grožiem, kopš viņa inaugurācijas ir noplacis, iegūstot samiernieciskāku attieksmi pret NATO un ES.

Eiropas amatpersonas nespēja noticēt, kad Tramps aģentūrai «Reuters» februārī paziņoja: «ES – es pilnībā to atbalstu. Es domāju, ka tā ir lieliska. Ja viņi ir laimīgi, es viņus atbalstu.» Briseles amatpersonas nu uz Balto namu, ņemot vērā Vašingtonas jaunās politiskās iestrādnes, raugās pragmatiskāk. Zināmu atvieglojumu radījusi arīdzan uzkurbulētās Trampa un Putina brālības nerezultēšanās vēl tuvākās attiecībās.

6. «Brexit»

«Brexit» process ir kļuvis par Eiropas rūpju bērnu. Terēzas Mejas dzelžainā nostāja radījusi sajūtu, ka, iespējams, Apvienotā Karaliste šauj pār svītru. Vēlēšanas, kuras drīzumā piedzīvos Apvienotā Karaliste, varētu būt politisks teātris, taču Merkele un «pārējie» apzinās sarunu nopietnību. Aptuveni 44% britu eksporta iet uz ES valstīm, kamēr tikai 8% no ES eksporta aiziet uz Apvienoto Karalisti.

Būtu kļūdaini apgalvot, ka populisti savus enerģijas krājumus ir iztērējuši. Vairākās dalībvalstīs populisti aizvien ir spēcīgi, piemēram, Polijā, Ungārijā un Itālijā. Un arī Kremlis piedāvā alternatīvu smaguma centru dažām valdībām un partijām, kuru mīla pret liberālu Eiropu ir atsalusi.

Taču ES tur stingru mugurkaulu. Emanuels Makrons un Angela Merkele ir divi līderi, kuru proeiropeiskā nostāja ir kā klints. Ja Merkele septembrī uzvarēs, viņu abu pilnvaras darbosies vienlaikus.

Nākamais šķērslis Makrona politiskajai iesācējkustībai būs parlamenta vēlēšanas jūnijā, jo tas, ko Eiropa nepavisam nevēlas, ir prezidents, kura vārdi neatbilst darbiem.

Uz augšu