Ģērbies košā sievietēm paredzētā zīda ietērpā un dejojot ar degošām svecēm, Ngujens Dujs Nams vada ceremoniju, kurā pielūdz un godina mistiskas meža, ūdens un debesu dievietes.
Vjetnamas garu izsaucēji atdzīvina savulaik aizliegtu rituālu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
24 gadus vecais Nams ir garu izsaucējs, kuru skaits Vjetnamā arvien pieaug. Viņš izpilda trokšņaino un krāsaino «Hau Dong» rituālu, kas nu piedzīvo atdzimšanu pēc tam, kad savulaik to nosodīja un aizliedza vadošā komunistu partija, raksta «Reuters».
«Tas ir kā ilūzija, it kā dvēsele būtu pārņēmusi manu ķermeni,» stāsta Nams, kurš ikdienā strādā autoservisā Vjetnamas galvaspilsētā Hanojā.
Rituālu laikā mediji dejo skaļas tautas mūzikas pavadībā un iejūtas dažādos tēlos no senām leģendām un stāstiem. Viņi maina savu personību atkarībā no tā, kāds gars iemiesojies viņu ķermenī. Reizēm sajūtas esot ļoti reālistiskas.
«Reiz es pat nevarēju pakustināt savu ķermeni un raudāju bez iemesla, bet pēc tam atgriezos normālā stāvoklī, kad ieradās nākamais tēls,» atceras Nams.
Ticīgie mediju priekšā krīt ceļos un priecīgi ķer naudu, kuru viņiem «met gari». Savukārt uz grīdas rituāla laikā ir izkārtoti ziedojumi dievietēm un gariem – tie var būt gan nauda, gan reāla izmēra papīra zirgi un pat ātrvārāmās nūdeles.
«Rituāls paredzēts ikvienam sabiedrības slānim – no bagātiem līdz nabagiem, no amatpersonām līdz parastiem cilvēkiem,» saka arhitekts un pētnieks Doans Ku Thanhs. Viņš atklāj, ka rituāla popularitāte augusi, jo tas paredzēts visu dzimumu pārstāvjiem.
«Hau Dong» rituāla statuss tika atjaunots pagājušogad, kad UNESCO to iekļāva cilvēces kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. 2005. gadā komunistu partija atcēla rituāla aizliegumu, un kopš tā laika interese par to ir augusi, jo ekonomiskā liberalizācija ir veicinājusi arīdzan sociālo atvērtību un labklājību.
«Hau Dong» primārā būtība nav ziedojumu vākšana, taču vienas ceremonijas laikā savākto līdzekļu apmērs var sasniegt simtus un pat tūkstošus dolāru. Lai arī valdība pret šādu naudas šķērdēšanu izturas nosodoši, ceremonijas sponsorēšana cilvēkiem ir arīdzan statusa simbols.
Nams apgalvo, ka pēc tam, kad gari viņu aicinājuši kļūt par mediju, viņš ir atmetis neprātīgo jaunības dzīvesveidu un nodevies cītīgam darbam, iegūstot savā īpašumā divas autodarbnīcas.
Viņš ir apņēmies turpināt iesākto, lai arī ko par viņa ietērpšanos sieviešu drānās un sazināšanos ar gariem domātu citi. Pagaidām gan par šo vīrieša dzīves daļu zina vien tuvākie ģimenes locekļi.
«Tas ir mans pienākums uz mūžu,» rezumē Nams.