Divu gadu vecumā smagi apdegusī 34 gadus vecā Šamika Stīvensone no Mičiganas štata ASV par spīti sāpēm zīdī savu otro bērnu, apgalvojot, ka dara to tāpēc, lai dotu cerību citām jaunajām māmiņām.
Par spīti sāpēm: smagi apdegusi un rētaina, bet laimīga divu bērnu mamma
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šamika atklāj, ka pirmo bērnu viņa nezīdīja pati, taču nolēmusi pamēģināt. «Es gribēju dalīties ar savu stāstu, lai palīdzētu citiem nepadoties, kā es padevos 20 gadu vecumā,» viņa atklāj BBC. «Kamēr krūtis «darbojas», tās būtu jāizmanto tā, kā daba to ir paredzējusi.»
Šamikas astoņus mēnešus vecais brālis gāja bojā, kad eksplodēja ūdens sildītājs, bet māte bērniem nespēja piekļūt, jo logiem priekšā bija restes.
Visa mūža garumā viņai periodiski veiktas ādas transplantācijas operācijas. Šamika atklāj, ka 20 gadu vecumā, kad pirmo reizi palika stāvoklī, bija noraizējusies par rētām uz vēdera, proti, ka tās nebūs gana elastīgas. Rētu dēļ nebija iespējams arī veikt epidurālo atsāpināšanu.
Nu Šamika pati strādā par ārsta palīdzi, tāpēc arī nolēmusi savu otro bērnu zīdīt pati. «Es biju jauna un man nebija pacietības gaidīt, kad viņai gribēsies zīst,» atceras Šamika. «Šoreiz es biju apņēmības pilna.»
Ar 14 gadu pārtraukumu starp divām grūtniecībām, kā arī diviem spontānajiem abortiem, Šamika saka, ka dēlu Džoziju barot ar krūti bijis neticami grūti. Viņai bijis maz piena, tāpēc iesākumā mazuli nācies barot ar sūkņa un šļirces palīdzību.
«Slimnīcas māsiņas man ļoti palīdzēja,» viņa saka. «Viņas man teica, ka tas nebūt nebūs patīkami. Sāpēja velnišķīgi, bet es biju apņēmusies ar savu dēlu radīt šo zīdīšanas saikni.»
Par spīti apdeguma pēdām Šamika cer, ka viņas stāsts un fotogrāfijas iedvesmos citas mātes nekaunēties par savu ķermeni.
«Man lūst sirds par to, ka cilvēki sava tēla dēļ jūtas pašnāvnieciski. Un tad esmu es, kurai par pasauli nospļauties. Staigāju apkārt, it kā izskatītos kā Bejonsē.»
Tiesa, Šamika atzīst, ka pašapziņu neieguva vienā dienā, taču ir ļoti priecīga, ka viņai tagad tā ir.
«Ir dienas, kad esmu nomākta, jo esmu tikai cilvēks, bet ātri vien atgūstos un saku paldies Dievam par savu dzīvi un skaistajiem mazuļiem, kurus varēju dzemdēt un nu auklēt.»