Mīlestība spēj visu! Florences brīnumainā atveseļošanās

Mīlestība spēj paveikt brīnumus! Tā saka. Bieži lietotais izteikums paslīd garām, pievienojoties novalkātu mīļvārdiņu plūsmai - tu nenotici. Līdz brīdim, kad dzīve apmet kūleni, apstājas smaga pārbaudījuma priekšā. Tad ir iespēja uzzināt – vai tiešām? Jā, mīlestība dziedina, rada, atjauno un spēj paveikt arī neiespējamo.

Vecā māja Mežaparkā izskatās kā no skatu kartītes - mazliet sagumusi no gadu nastas. Ir sajūta, ka pavasara saules stars izgaismo senus noslēpumus. Nelielais Žentiņu dzīvoklis ir gaišs un mājīgs. Te nav nekā lieka - viss pakārtots bērnu vajadzībām un drošībai. Mūs sagaida Florences mamma Evija, tētis Artis un vecākā māsa Sofija – viņai ir trīs gadi un nepārvarama vēlēšanās atrasties uzmanības centrā. Māsas ir līdzīgas. Vārdu Florence vecāki meitai izvēlējās tāpēc, ka abiem patīk grupa «Florence + The Machine». Sanāca skumji ironiski.

Kad sīciņā Florence gulēja reanimācijā, pieslēgta pie dzīvības procesus uzturošas aparatūras, dakteri sacīja: «Re, Florence, un, lūk, arī mašīna.»

Jau četrus mēnešus Florence ēd pati, un tās ir lielas pārmaiņas viņas dzīvē. Jaunas izjūtas! Līdzko uz galda parādās našķi, maza roka neatlaidīgi stiepjas pēc šokolādes, cepumiem, pārslām. Uh, kā gribas! Tā ir: mēs dzīvojam, nenojaušot, cik liela dāvana ir iespēja ik dienu izgaršot un baudīt ēdienu.

Kā sapnis, no kura gribas atmosties

Tas notika pēkšņi - kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Gaidot otro meitu, Evija jutās labi, arī medicīniskie rādītāji bija kārtībā. Divus kilogramus un 600 gramus smagā meitenīte piedzima Valmierā, Vidzemes slimnīcā. Mazā labprāt sāka ēst pienu, kas tūlīt nāca ārā pa muti un degunu. Vecāki bija neizpratnē: domāja, ka bērniņš vēl neprot ēst, ir tikai jāiemācās, un turpināja barot. Vidzemes slimnīcas ārsti, lai gan līdz šim nebija sakārušies ar reto diagnozi, izrādījās zinoši un tūlīt pat sazinājās ar kolēģiem Rīgā, kas ieradās pakaļ Florencei. Vienā mirklī pasaule sagruva. Viss, kas likās tik stabils un nesatricināms, izrādījās milzis ar māla kājām. Diagnoze skanēja kā spriedums - barības vada atrēzija. Tā ir iedzimta anomālija un nozīmē to, ka barības vads nesavieno rīkli ar kuņģi. Ir tikai divi fragmenti – augšējais un apakšējais. Ēdot barība nevar nonākt kuņģī un bērns aizrijas. Latvijā ar šo anomāliju dzimst viens bērns divos, trijos gados. «Pēdējā laikā šādi bērni dzimst aizvien biežāk. Ārsti brīnās, bet nezina, ar ko tas saistīts. Pirms Florences piedzima bērniņš un drīz pēc tam,» piemetina Evija. Ņemot vērā, ka tik mazam bērniņam sonogrāfijā barības vadu nevar redzēt, operāciju veica nekavējoties. Ārsti cerēja, ka aklos barības vada posmus varēs savienot, bet izrādījās, ka attālums starp fragmentiem ir pārāk liels. «Kad tu redzi sliktu sapni, gribi no tā atmosties, atbrīvoties, tikt ārā,» sajūtu, uzzinot, ka sirsnīgi gaidītajai, tikko pasaulē nākušajai meitiņai, ir smagas veselības problēmas, apraksta Artis. «Viņa bija tikko piedzimusi. Es stāvēju un redzēju, kā viņu pa koridoru aizved tādā kā inkubatorā, lielā kastē. Kad mēs izbraucām no Valmieras, lai dotos uz Rīgu, operācija jau bija sākusies. Pēc tam es Florenci ieraudzīju reanimācijā, pieslēgtu aparatūrai.

Es stāvēju un skaitīju vadiņus – 15. Viņa izskatījās kā no filmas «The Matrix». Mazs bebītis – viss vienos vadiņos un lampiņās.

Nekad nedomāju, ka man dzīvē nāksies ko tādu redzēt.» «Pirms gadiem 20, 30, bērniņš ar šo diagnozi neizdzīvotu. Viņu nevarētu izkopt,» paskaidro Florences mamma. Kādreiz mazuļi noslīka savās siekalās… «Labi, ka blakus bija vīrs, kurš sportojot pārcietis daudzas traumas, spēja atrast pareizo veidu, kā mūs stiprināt.» Evija saka, ka Vienības gatves ārsti, māsiņas un sanitāres nu esot kā viņu otrā ģimene. «Mums paveicās, ka satikām mediķus, kas prata paskaidrot tā, ka sapratām: ja būsim stipri, nesalūzīsim, bet darīsim, mācīsimies, iesim uz priekšu, viss izdosies. Kad pēc pirmās operācijas reanimācijā piegāju pie gultiņas, kurā, pieslēgta vadiem, pavisam sīciņa gulēja Florence, es salūzu. Māsiņa uzreiz pienāca un teica: «Ja gribi raudāt, izej pastaigājies un nāc atpakaļ ar smaidu. Lai arī divas dienas vecs, mazulis visu jūt. Mazulītei vajag spēku, bet ar raudāšanu tu viņai spēku neiedosi.»

Nesabrukt...

Bija jāatrod spēks un jādzīvo - pasaule pa kripatai jāvāc kopā un jābūvē no jauna. Ārsti uzsvēra, ka būšana kopā ar mammu un tēti ārstē. Mazo Florenci, saslēgtu vados, medmāsa uzmanīgi, kā trauslu porcelāna vāzi, iecēla Evijai klēpī. Šie dziedinošie, smeldzīgas laimes pilnie mirkļi iespiedušies atmiņā uz mūžu. «Dakteru rokās ir 50% no rezultāta, bet liela nozīme ir augstākajiem spēkiem - kā tajā brīdī sastājas zvaigznes,» piemetina Evija. Operācijas tik bieži sekoja viena otrai, ka kļuva par rutīnu. Un tad pamazām caurules un vadus pa vienam sāka ņemt nost.

«Katrs noņemtais vads bija sasniegums. O, viņa jau pati elpo! Vou, sākas vielmaiņa, var pačurāt!»

Vecākiem bija jāiemācās ar speciālu vakuuma sūkni atsūknēt siekalas, jo tām nebija kur palikt. «Mūsdienās ir tehnoloģijas, ar kurām šādiem bērniem var palīdzēt. Kur vien gājām, mums visur bija līdzi sūknītis,» atceras Evija

«Kad notiek kaut kas tāds, ir svarīgi, lai ir tuvi cilvēki, kas atbalsta un neļauj sabrukt. Tuvinieki un draugi bija kopā ar mums, un tas ļoti palīdzēja. Ejot cauri grūtībām, tu sāc apzināties, ka ar mīlestību var ļoti daudz panākt. Pozitīvi, priecīgi vecāki, kas sadarbojas ar mediķiem, ir liels dziedinošs spēks,» saka Artis. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Žentiņi jūtas kā otrās mājās. «Mēs ejam pa koridoru, un visi sveicina, apvaicājas, kā klājas Florencei. Šķiet, slimnīcā taču ir tik daudz mazo pacientu, kā viņi var atcerēties? Tomēr var!»

Dzīve, kas jāmācās no jauna

Vai pēc pusgada atrašanās slimnīcā un sešām vairākas stundas ilgušām operācijām Florencei ir rekonstruēts barības vads? «Nav manai māsai barības vada,» teatrāli gaisā loku ar rokām uzzīmē Sofija. Barības vada vietā nevar ielikt mākslīgu implantu, jo orgānam piemīt funkcija bīdīt norīto barību uz priekšu. Implantam šādu īpašību nav. Vienkārši skaidrojot, bērna kuņģis ir pārvietots augstāk, respektīvi ir izmainīts iekšējo orgānu izvietojums. «Tas nebija viegls process, jo, iztēlojieties, bērnam ir izmainīta anatomija! Visiem orgāniem ir jāpierod pie jaunās situācijas. Tas, ko paveica ķirurgi, ir apbrīnas vērts, bet kā organisms pieņems pārmaiņas, kāds būs dzīšanas process, prognozēt nevarēja.

Mazajā ķermenītī viss ir mikroskopisks. Kad ārsts skaidroja, kāds ir barības vads, viņš rādīja pildspalvas galu.

Tas ir kaut kas nereāls!»

Tagad Florence var ēst tikpat kā visu – nedrīkst sēkliņas un graudiņus, jo var aizrīties. Vienā ēdienreizē viņa nedrīkst apēst tik, cik grib. Jāēd bieži, mazām porcijām. Līdz gada un viena mēneša vecumam Florence tika barota caur divām caurulēm – gastrostomu un jejunostomu, kas bija ievietotas bērna kuņģī un zarnā. «Mums bija jāiemāca Florencei ēst. Tas ir liels darbs, ko vajadzēja izdarīt, jo muskuļi, kas atbild par ēšanu, viņai nedarbojās. Mums liekas, ka nav nekā pašsaprotamāka par ēšanu, bet izrādās, ka mehānisms, kas mums ļauj ēst, ir ļoti sarežģīts.

Paradokss, bet mazuļiem, kuri nāk pasaulē ar kādu patoloģiju, dzīvē ir priekšrocības.

Bērns, kurš pasaulē nācis ar kādu veselības problēmu, par iespēju dzīvot cīnās kopš pirmās dienas. Šāds cilvēks ir cīnītājs!

«Mazais nezina, ka var justies citādāk, tāpēc priecājas par dzīvi - kāda tā ir. Augot un attīstoties organisms veidojas atbilstoši izmaiņām tajā. Turklāt šiem bērniem ir lielas izredzes nodzīvot garu mūžu, jo viņi kopš mazotnes būs raduši domāt par pareizu ēšanu, uzturēšanos svaigā gaisā, sportošanu. Veselīga dzīvesveida principus viņi ievēro dabiski, nevis spiestā kārtā. Ārsti sacīja, ka cilvēkam, kurš piedzima ar barības vada atrēziju, tagad ir 25 gadi un viss kārtībā,» stāsta Evija.

Kam es tērēju dzīvi?

Kad Artim bija seši gadi, viņš sāka trenēties ekstrēmā sporta veidā – BMX riteņbraukšanā. Pēc gada vecāki aizbrauca uz Itāliju, bet, kad atgriezās, ģimene sāka meklēt māju ārpus pilsētas, jo mūros viņi jutās kā sprostā. Kas meklē, tas atrod! «Vīnkalni» nāca kā Dieva dāvana – veca, puspamesta māja, bet fantastiski skaistā vietā - Beverīnas novadā. Ap gadiem 20 Artis atšķīrās no vienaudžiem – nedzēra, nepīpēja, pa klubiem nestaigāja. Tā vietā viņam patika būt pie dabas, sportot un vadīt pasākumus bērniem. Bērni bija sajūsmā! Lai gan valmierieši Artis un Evija bija gājuši vienā skolā, viņi iepazinās vēlāk kad Artis rīkoja pasākumu bērniem.

Drīz viņi pārcēlās uz Rīgu – Evija strādāja kosmētikas uzņēmuma «Stenders» mārketinga nodaļā, Artis par BMX riteņbraukšanas treneri. Kad pieteicās Sofija, abi vienojās, ka padzīvos pie dabas «Vīnkalnos». «Domājām, ka tad, kad Sofija sasniegs gadiņu, atgriezīsimies Rīgā.» Evija sāka strādāt birojā, bet Artis ar mazo Sofiju palika mājās. «Artis man sūtīja video un bildes, un es domāju: «Ko es daru šajā birojā, kam es tērēju savu dzīvi? Es negribu te atrasties visu dienu, neredzot kā aug mans bērns. Tā nu mēs nolēmām, ka jāatgriežas pie dabas, jo pilsētas mūri un putekļi nomāca. Drīz vien pieteicās Florence.»

Arī tagad visvairāk laika Žentiņi pavada «Vīnkalnos» – desmit kilometru no pilsētas, tur, kur daba nāk pa durvīm iekšā, kur domas sakārtojas un prāts nomierinās. Tomēr «Vīnkalni» nav vienkārši skaistas mājas – tā ir saimniecība, kurā ikviens no kuplās Žentiņu saimes dara to, ko vislabāk prot. Arta mamma Zanda cep itāliešu picas un mazi, tēvs Uldis restaurē latviešu senlietas, Artis spēj iesaistīt bērnus neaizmirstamā sportiskā piedzīvojumā, Evijai padodas organizēt. «Mazā Itālija,» smejas Artis. «Jo vairāk cilvēku, jo vairāk iespēju – visu laiku atbalstām viens otru.»

«Siltajā sezonā brīvdabā cepam picas. Pieprasījums ir tik liels, ka jāstrādā divās komandās. Izdomājām, ka gribam kaut ko savu un tādu, lai visu laiku varētu būt kopā ar bērniem. Izlēmām, ka mums būs ceļojošā picērija,» nākotnes ainu aizrautīgi uzbur Artis. Turklāt grūtības, kurām abi izgājuši cauri, ļāvušas citādi palūkoties arī uz savu – vecāku lomu, saprast, ka laiks, kad vari būt kopā ar bērniem, redzot, kā viņi aug, ir nenovērtējams.

Nē, viņi negrib, lai karjera un naudas pelnīšana būtu svarīgāka par bērniem. Viņi negrib vakarā pēc darba ar bērniem pārmīt tukšas frāzes, pat nepaceļot acis no viedtālruņa ekrāna.

Tāpēc Evija Vīnkalnos rīkos tā saukto vecākošanās dienu. Tā būs bērnu audzināšanā ieinteresētu un klātesošu vecāku tikšanās. «Sapratu, ka būtu forši, ja vecāki varētu diskutēt ne tikai interneta forumos, bet arī klātienē un dalīties savos atklājumos bērnu audzināšanā.»

Ugunskristības attiecībām

Dzīvē tā jocīgi iekārots, ka nelaime, trieciens, smaga situācija, kad liekas - viss, dzīve beigusies, vēlāk izvēršas veiksmes stāstā, paverot jaunas iespējas. Tas, kas bijis ar mīnuszīmi, pārvēršas plusā, nelaime - ieguvumā. Pēc sporta traumas Artis pārcieta septiņas operācijas - līdz ar to BMX riteņbraucēja karjerai svītra bija pāri. Sportista zvaigžņu stundu viņam vairs nepiedzīvot - medaļas saņems citi. Un tomēr Artis ir pateicīgs liktenim, ka viss notika tieši tā un ne citādi: «Esmu notikušo pieņēmis kā svarīgu dzīves sastāvdaļu, kas mani izveidoja par to cilvēku, kas esmu šobrīd. Esmu aizgājis pa citu ceļu, iegūstot picu skolu, ģimeni, bērnus.

Es bieži domāju: ja ar Florenci nebūtu noticis tas, kas notika, ja nebūtu slimnīca, mēs nebūtu iepazinuši tik daudz cilvēku, nebūtu mainījušies, ejot cauri smagākajam dzīves posmam.

Arī vecākošanās projektu izdomājām, pievēršoties apzinātai bērnu audzināšanai. Vecāki nenovērtē, cik liela laime, ja bērns ir vesels. Par to ir jāpasaka paldies katru dienu! Tas nav standarts.» Evija piemetina: «Kad piedzima Sofija, arī mums likās pašsaprotami, ka viss ir kārtībā. Taisījām smukās bildes un domājām, ka problēmas uz mums neattiecas, ka bērns ar patoloģiju var piedzimt citiem – tikai ne mums.»

Un tomēr, kāpēc divu jaunu, veselīgu cilvēku mazulis piedzima ar patoloģiju? «Neviens to nezina. Ģenētiskā analīze neko neuzrādīja. Abi esam pilnīgi veseli,» viņi skaidro. Žentiņi ir sadraudzējušies ar vecākiem, kuru bērniem ir līdzīga diagnoze kā Florencei. Kāds tētis atstāstīja atgadījumu: «Pie slimnīcas vārtiem pīpēja jauns vīrietis. Viņš bija manāmi satraukts un noraizējies. Jautāju, vai kas noticis. Viņš noskaities atbildēja: «Jā, viss ir briesmīgi! Mūsu palātā nav tualetes papīra!» Es sāku smieties: «Jūs laikam nezināt, kas ir problēma!»» Artim un Evijai izdzīvotais ir ļāvis saprast, kas dzīvē ir būtisks un kas tīrais sīkums.

«Es reizēm skatos - cilvēkam viss ir labi, bet viņš ir sapīcis un sanervozējies par pilnīgi nesvarīgām lietām.»

Esot slimnīcā, Artis daudz runāja ar reanimatologu Pēteri Kļavu. Ārsts viņam atklāja skarbu patiesību: kad notiek kas tāds, daudzas ģimenes izjūk. Tā tikai liekas, ka smagos brīžos ģimene satuvinās, tomēr daudzi neiztur pārbaudījumu. «Visu laiku ir šī viena sāpe, cilvēki neredz neko apkārt, neredz viens otru, viņiem nepietiek spēka, lai domātu par attiecībām. Jā, mainās viss, tomēr ir jāatceras par sevi, par citiem cilvēkiem,» saka Evija. Arī dakteri teica: «Bērns ir drošībā. Tagad aizbrauciet līdz jūrai, pasēdiet kafejnīcā, restartējiet sevi!»

«Šie brīži bija ugunskristības, pārbaude, cik tad stipra ir tā mīlestība. Tas ir kā liels vilnis, kas pāriet ģimenei, un, ja mīlestība ir pietiekami stipra, tas neaizskalo,»

saka Artis. «Mēs to paveicām – ar lielu mīlestību un ticību, ka varam. Mēs tagad par visiem simts procentiem esam ik dienu kopā ar saviem bērniem. Dzīve neapstājas, ir jādzīvo tālāk, un tagad ir ļoti forši - jātur virziens uz priekšu,» atvadoties saka Žentiņu pāris, bet Florence vēl ilgi mums māj ar roku.