«Bobs Hārtlijs dažu mēnešu laikā ir izdarījis to, ko Teds Nolans paveica trijos gados. Ķelnē Hārtlijs no Latvijas izlases ir izspiedis maksimumu, visus 100 procentus,» tā 2017. gada pavasari raksturo mūsu diženākais Mūris - Arturs Irbe.
Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Hārtlijs par 100%!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Spēlē ar Dāniju man labāk pat patika dāņi, ļoti laba komanda, bet, spēlējot pacietīgi, mūsu puikas sagaidīja savas izdevības un noveda spēli līdz loģiskām beigām. Es ceru, ka dāņi vēl parādīs zobus, vispirms jau Vācijai. Tā tiešām nav slikta komanda, bet... Latvija ir labāka.» Tā kā pārsvarā gadījumu esmu piekritis 1990. gada pasaules čempionāta labākajam vārtsargam, neiešu tagad kaut ko apstrīdēt. Lai gan pēc Latvijas un Dānijas mača pirmās trešdaļas prasījās meklēt plaši reklamēto «Nervostrong», taču neoficiālajā pavasara reklāmas kampaņā jau biju piestājis Valmiermuižā...
Jau savā iepriekšējā murgojumā gribēju paslavēt Latvijas izlases bijušo kapteini Herbertu Vasiļjevu. Ļoti kompetenti spriedumi skan no Ķelnes.
Pārī ar Tomu Prāmnieku Herbis piedod tieši to pipariņu, ko no šādiem palīgiem gaidām.
Pats desmit gadus bijis kapteinis Krēfeldes pingvīnos, Latvijas izlasi un tās pretiniekus pārzina labāk nekā Kirova Lipmana bijušā grāmatvede abus banku kontus, Herbis nekautrējas par to visu runāt. Ja pirmajā pārraidē vēl kāds latvju hokeja dīvāna treneris atļāvās iesmiet par debitanta ne tik raito valodu, tad nu jau Oļegam Sorokinam jāsāk ausīties, ka Herberts neizbīda viņu no ekspertu studijas (Oļeg! Tas šoreiz joks, jūs abi ar Armandu Puči esat savā vietā. Tiesa, tikai uz laiku...) Labi, ka telefona sarunā paspēju Herberta mammai Ķelnē paslavēt dēlu, lai būtu pirmais. Nu, kad sāks slavēt citi, gan jau par mani arī atcerēsies.
Tāpat kā Uvis Jānis Balinskis. Kaut kad marta beigās medīju jauno aizsargu intervijai «Vienos vārtos». Divus gadus vācu DNL nospēlējušais ventspilnieks bija mazliet samulsis - nu kam man viņu tā vajagot. Labi, ka ožu neesmu zaudējis uzturoties Valmiermuižas apkārtnē. Ķelnē Uvis ir zem palielināmā stikla. Kuram otrā pusē Floridas «Panthers» skauti. Kāds skauts Roberts (Bobs) sarunā ar Latvijas žurnālistiem slavēja Balinski gandrīz ar maniem epitetiem, salīdzinādams viņu ar Sandi Ozoliņu: «Es Balinskim sekoju jau ilgāku laiku. Ja pirms gada viņš nekur vēl nebija sevi parādījis, tad nu puika ir nenormāli progresējis. Ja es nezinātu, ka tas viņam pirmais pasaules čempionāts un vispār pirmā sezona vīriešu hokejā...
Uvis spēlē tik aukstasinīgi! Kādreiz NHL tāpat ir spēlējis jūsu Ozoliņš.»
Te es arī beigšu dziedāt slavas dziesmas Uvim, jo pasaules čempionātā Hārtlijs puikām lasīt rakstus internetā nav aizliedzis (internets gan viesnīcā esot ātrs kā gliemezis) un man negribētos, ka pirms svarīgākajām spēlēm kaut ko noskaužu. Patīkami, ka Robertam (Bobam) Ķelnē patīk vēl vismaz viens mūsu hokejists, kurš patīk arī man - Rihards Bukarts. Mazais Bukarts (faktiski jau vidējais no trim dēliem) spēlē gana pārliecinoši, izpelnoties ne tikai panteru uzrauga ievērību.
Latviešu tauta tiešām ir mazliet dīvaina. Tā nodomāju, salīdzinot sev tuvo un pazīstamo cilvēku atsauksmes pēc 2:1 uzvaras pret Itāliju un 0:2 zaudējuma Zviedrijai. Daudziem zaudējums bija paticis labāk... Man gan vecā "Dinamo" priekšnieks Alfons Jēgers jau pirmajā tikšanās reizē iemācīja, ka "nesmuka uzvara vienmēr ir vērtīgāka par smuku zaudējumu." Jo dod divus punktus tabulā (nu jau trīs!) un ļauj cerēt uz prēmiju. Nu bija Jēgers hokeja un futbola romantiķis, bet tajā pašā laikā reālists. Itālijas un Zviedrijas spēles ir jāvērtē divos aspektos. Pirmajā mēs varam priecāties par rezultātu, bet spēles saturs (eh, tas jau aizmirsīsies), toties duelis ar zviedriem vispirms atmiņā paliks ar spēles kvalitāti. Sen nebiju redzējis, ka zviedri, spēlējot pret Latviju, sāk nervozēt. (Nu gan samelojos, it kā pērn nebūtu bijis Maskavā un 2009. gadā Bernē).
Lai zviedru dzeltenā armija ar 16 (!) NHL spēlētājiem, kur viens pats Landeskogs (5,571 milj. $) sezonā nopelna gandrīz tikpat, cik visa Latvijas izlase kopā, trešās trešdaļas sākumā nervozētu, jo rezultāts ir tikai 1:0?
Piedodiet! Jo Hārtlija banda sāk spēlēt aktīvu forčekingu! Vai hokeja mazie brāļi Baltijas jūras dienvidu krastā galīgi zaudējuši veselo saprātu? Un kauna nemaz viņiem nav? Ja Kaspara Daugaviņa rokām būtu pirmslūzuma spēks, svensoni gauži raudātu... Un Zviedrijas izlases galvenā trenera Riharda Grēnborga vārdi, ka Latvijas izlase šajā pasaules čempionātā vēl liks par sevi runāt, nav tikai pieklājības uzslava. (Nezinu, kāpēc, bet starp ausīm skan dzejnieka Māra Melgalvja vārsmas: "No pannas aizmukušiem trušiem nav iemesla būt nogurušiem.) Zviedri reāli aizmuka no Hārtlija uzkarsētās pannas.
Kas sāpina, bet dod pamatu domāt, ka kāds no atlikušo trijnieka - amerikāņi, krievi vai vācieši - tiks uz pannas. Spēles saturs Latvijas izlasei ir labs. Negribu pārāk rakāties atmiņas driskās, bet liekas, ka pēdējo reizi 2009. gadā Bernē Latvijas izlase paņēma visus punktus no tām izlasēm, no kurām bija jāpaņem. Kā šogad no Dānijas, Slovākijas un Itālijas. Negribu atkārtoties, bet TV ekrānā liekas, ka arī tiesneši beidzot Latviju vairs neuzskata par autsaideru. Galu galā starp viņiem taču ir arī mūsu Eduards Odiņš. Atliek tikai puikām novēlēt veiksmi! Jo viss pārējais viņiem jau ir.