Baltais zvirbulis Didzis jeb Dawood Abu Jibrael: «Islāmā es jūtos ļoti droši»

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No personīgā arhīva

Nesen sociālajos tīklos manu uzmanību piesaistīja fotogrāfija, ar kuru kristiešu Pūpolsvētdienā bija dalījies kāds Amerikā dzīvojošs melnādains daoists. Tajā bija redzams ebreju pāris metro vagonā sēžam blakus musulmaņu galvassegā tērptai sievietei ar bērnu. Pie fotogrāfijas bija paraksts: «Šī ir mana Amerika – cilvēki ļauj cilvēkiem būt cilvēkiem.» Vai mēs par Latviju varam sacīt to pašu? Nudien neņemos apgalvot.

Atminos, ka pagājušogad klausījos diskusiju «Cik sveša vai tuva latvietim ir islāma kultūra?», kurā uzstājās arīdzan teologs un mācītājs Indulis Paičs. Viņš toreiz uzsvēra, ka mums, kristiešiem, vispirms ir jātiek skaidrībā ar tiem jautājumiem, ko citu kultūru un reliģiju klātbūtne mūsos saasina, jo kristiešiem arī ne vienmēr ir skaidra atbilde uz jautājumu, kur sākas un kur beidzas ticības būtība. Cik dažāda ir kristietība un tās konfesijas, cik dažādi ir mācītāji vienas konfesijas ietvaros, tieši tikpat dažāds ir arīdzan it kā nu pretnostatītais islāms.

«Tas var būt gan inteliģents un ļoti patīkams, absolūti gatavs dialogam, gan tāds, kas uzskata, ka jebkurš dialogs nozīmē atkāpšanos no patiesības,» sacīja mācītājs, piebilstot, ka: «Mēs atšķiramies savā domāšanā, katrs pasauli un Dievu redzam mazliet citādāk, bet mums ir viena kopīga iezīme – mēs esam cilvēki.»

Un te nu es, nepiederoša nevienai reliģijai vai konfesijai, nevaru nepiekrist. Tāpēc uz sarunu aicināju cilvēku, kurš sakās zinām, kā ir «abās ierakumu pusēs». Vai tā ir? Par to nu spriest jums pašiem.

Didzis Melgalvis jeb Dawood Abu Jibrael Melgalvis ir Rīgā dzīvojošs valmierietis, šķīries, trīs dēlu tēvs. Izglītību savulaik ieguvis profesionālajā vidusskolā kā elektriķis-šoferis, nu ikdienā strādā lielā komercuzņēmumā, izvadājot klientiem pasūtītās preces. Pirms tam kopā ar sievu darbojies ģimenes uzņēmumā bērnu preču sfērā, taču pēc šķiršanās nācies to pamest. Tas bijis vēl pirms pievēršanās islāmam. Par islāmu Didzis saka, ka tā «nav reliģija, bet gan dzīvesveids». Par to tad arī mūsu saruna.

Kas notika pirms četriem gadiem, kad saprati, ka nevis kristietība, bet gan islāms būs tā īstā?

Kristietību savulaik pieņēmu, jo sieva bija kristiete Septītās dienas adventistu draudzē. Sāku iet viņai līdzi. Tur satiku draudzes brāli, kurš man skolas laikos bija karatē treneris. Viņš arī iedrošināja, ka jānāk vēl. Beigās nokristījos un pieņēmu kristietību, sabiju tur gadus 10. Pārmaiņu procesi nesākās vienā dienā. Uz beigām es jau vairs negāju tikai uz savu draudzi, bet «piestaigāju» arīdzan citur. Prieka vēsts, Vasarsvētku draudze, mesiāniskie ebreji. Tā kā taustījos uz visām pusēm, tad Dievs man piespēlēja islāmu. Aizgāju reiz mājās pēc sestdienas sabata dievkalpojuma, kaut ko gribēju meklēt datorā, bet pēkšņi acu priekšā izlēca, ka Kaņepes kultūras centrā tās pašas dienas vakarā būs diskusiju vakars par islāmu. Tolaik dzīvoju turpat blakus piecu minūšu attālumā. Sapratu, ka man ir jāaiziet paklausīties.

Ar sievu izšķīrāmies vēl pirms manas pievēršanās islāmam. Viņa pievērsās jūdaismam, kļuva par ebrejieti, turklāt nevis parastu ebrejieti, bet gan pēc pazīmēm, kā viņa rīkojas, es viņu uzskatu par cionisti. Uz mani tagad viņa skatās kā uz monstru-teroristu, tāpēc ir problēmas ar bērniem, proti, četrus gadus, kopš esmu islāmā, normāli ar bērniem nav sanācis tikties.

Kas tevi neapmierināja kristietībā?

Nekas tāds viens konkrēts, tā drīzāk bija kopējā sajūta, kas līdz galam «nepavilka». Piemēram, mistiskā Trīsvienība, kur viens Dievs sastāv no trim personām. Man tas nekad nav šķitis loģiski. Kā to vispār izskaidrot bērnam? Dievs ir Dievs, Jēzus Kristus ir Dievs, Svētais gars ir Dievs.

Dažādi Dieva agregātstāvokļi!

(Smejas.) Jā, tā to varētu nodēvēt. Pēc diskusijas toreiz aizgāju mājās, bija baigā pacilātības sajūta, kā narkotikas dabūjis būtu. Vēl vajag! Sāku internetā meklēt informāciju. Tā bija mana pirmā saskare ar islāmu, līdz tam pat intereses nebija. Kāds vēl islāms? Kaut kādi teroristi, kuri ik pa laikam kādu nogalina, nogriež galvas. (Smejas.)

Pēc tam jau aizgāju uz Islāma kultūras centru, forši pasēdējām, padzērām tēju, parunājāmies. Vēl vairāk «salikās pa plauktiņiem». Pēc nedēļas aizgāju vēlreiz, uzlikās pēdējie punkti uz «i», viens brālis, čečens pēc tautības, pateica vēl dažas nianses, un es sajutu, ka nav ko kavēties. Esmu ar mieru skaitīt ticības apliecinājumu un pieņemt šo brīnišķo ticību.

notiek pāriešana?

Galvenais ir jāsaprot un jāpieņem, ka Jēzus ir tāds pats pravietis kā visi iepriekš bijušie, ka nevajag viņu vērtēt augstāk un pataisīt par dievišķu, un pieņemt, ka pēdējais Dieva pravietis ir Muhameds. Nevienu citu nevar pielūgt kā tikai Dievu. Radītājs ir viens vienīgs.

Pats pāriešanas process ir vienkāršs un īss. Arābu valodā tu atkārto to, ko tev saka imams. Iepriekš tas viss, protams, ir izskaidrots. Nav neviena pielūgsmes cienīga kā tikai Dievs, un Muhameds ir pēdējais Dieva pravietis. Un viss! Liecinieku klātbūtnē tu esi pieņemts šajā ticībā.

Pirms tam man pāriešanas procesu skaidroja tā, ka es sajutīšu, ka esmu kā balta lapa, ka sāksies cita, jauna dzīve, nogriežot visu veco un lieko.

Un bija tā?

Reāli es to sajutu, jā! Sajūtas bija ļoti spilgtas. Skaidrība. Tagad jau ikdienā to vairs tik spilgti nejūt, vienkārši tas jau ir pierasts stāvoklis. Lai gan arī tagad bieži vien ir situācijas, kad es jūtu, ka Dievs pašķir ceļus, pakārto apstākļus, cilvēkus, tā ka ar prieku sirdī pie sevis, citreiz arī balsī slavēju Dievu. Procesos, kur es kaut ko bremzēju, «pastumj» uz priekšu. Ļoti patīk šī reālā, dzīvā saikne ar Dievu.

Islāmā man patīk, ka ir ļoti vienkāršas Dieva slavēšanas frāzes, piemēram, Alhamdulillah, Allahu akbar, MashaAllah! Tie visi ir arābu valodas vārdi, un ir patīkami, ka, lai kurā pasaules malā tu atrastos, vari islāmticīgo vidū ar šīm un, protams, vēl citām frāzēm jau censties saprasties, neatkarīgi kādā pasaules valodā cilvēki runā.

Pirms islāma tā nebija?

Nebija, nebija. Ja salīdzina to laiku ar tagadni, tad tas (kristietība – red.) šķita nedaudz mākslīgs. Vismaz tādas bija manas sajūtas. Ja cilvēks no malas atvērtos un varētu sajust to saikni ar Dievu, kuru mēs jūtam, tad nemaz nevarētu islāmu nepieņemt, bet Dievs nedod tāpat to pamēģināt un sajust. Tev no sirds tas ir jāpieņem, pēc tam tikai sajūti to īpašo sajūtu.

Kas tas ir, kā tev trūkst ikdienas laicīgajā dzīvē, bet esi atradis islāmā?

To tā grūti izskaidrot. Taisnību? Patiesību? Islāmā tu jūti, ka viss ir ļoti vienkārši. 2+2=4. Nav mistikas. Reliģijai ir jābūt vienkāršai, lai ikviens to varētu saprast. Gan mazs bērns, gan vecs cilvēks.

Bet kāpēc vienam reliģija ir nepieciešama, bet citi visu mūžu dzīvo bez? Teikt, ka vieni vai otri dzīvo pareizāk vai labāk, mēs taču nevaram.

Nē, nevaram. Reliģija ir brīva izvēle, kuru cilvēkam vajadzētu pašam brīvi pieņemt. Man nepatīk, piemēram, ka uz ielas mēģina uzbāzties mormoņi. Tas nav normāli manā skatījumā. Un tie melnie apģērbi... Tu tiec sažņaugts, ielikts rāmīšos.

Reliģija, tavuprāt, neieliek rāmīšos?

Nē, es uzskatu, ka islāms nē. Citas reliģijas gan jā. Kristietībā rāmis bija diezgan, bet islāmā es to nejūtu. Ir vienkārši – viss, kas ir slikts, tas tiek atmests, un viss, kas ir labs, atstāts. Taču to, kas ir labs vai slikts, māca pats islāms. Pēdējā Dieva dotā grāmata Korāns un milzīgs daudzums pravieša Muhameda līdzgaitnieku pieraksti par to, ko pravietis ir stāstījis un mācījis.

Kā atšķiras praktizējošs islamticīgais un nepraktizējošs?

Galvenās praktizējoša islamticīgā pazīmes ir ticības apliecinājums, obligātās piecas lūgšanas diennaktī un vienreiz gadā Ramadāna mēnesī gavēnis. Nepraktizējošie arī skaitās muslimi, bet viņi dzīvo grēcīgu dzīvi. Tie ir, piemēram, etniskie muslimi, kuri ir piedzimuši muslimu ģimenē, bet nepiekopj rituālus.

Ko tavs darba devējs par to saka, ka attiecīgos dienas laikos tev ir jāpazūd?

Par to ir runāts daudz un dikti, jā, bet es esmu stingrs savā pārliecībā un ticībā. Es neko nemainīšu, tas ir pieņemts, un domstarpības tagad ir pieklusušas. Sākumā gan spiediens bija jūtams. Mani ielika strādāt smagākajā maršrutā Rīgas centrā, kur pārsvarā nav liftu un viss ir jānes augšā pa trepēm pašam. Es domāju, ka tādējādi no manis mēģināja tikt vaļā. Šobrīd daudzmaz pieņemts es esmu, strādāju.

Turklāt nav jau tā, ka savas ticība dēļ neizdarītu darbu. Tad jau mani sen būtu atlaiduši! Darbu es izdaru, bet man dzīvē galvenais ir Dievs, un savu ikdienas ritmu es esmu pakārtojis lūgšanām. Nav variantu. Starp lūgšanām es daru pārējo pasaulīgo darbu.

Arī iepriekšējā draudzē (kristietībā - red.), kad sestdienās bija sabats, daudziem nācās mainīt darbu, jo darba devējam tas nešķita pieņemami, ka sestdienai obligāti ir jābūt brīvai.

Labi. Pirmais ir Dievs. Kas nāk tālāk?

(Domā.) Pēc tam? Labs jautājums. Visa pārējā pasaule. Dievs jau nav tikai vienkārši pliks Dievs. Tā ir dzīve saskaņā ar šo reliģiju, ar to, ko tā māca. Mums viss ir izskaidrots, sākot ar pēdējiem sīkumiem. Kā labāk ēst, zobus tīrīt un kā uz tualeti iet – pat tādas nianses.

Kāpēc gribas, lai viss izskaidrots? Vieni dzīvo visu mūžu taustoties, apgūstot dzīvi empīriski, atmetot to, kas nešķiet pieņemams, un akumulējot to, kas šķiet labs un vērtīgs. Kāpēc citiem vajag grāmatu priekšā?

To es varu salīdzināt ar autovadīšanu. Tur arī ir savi likumi, kas ir jāievēro, citādi nekas prātīgs nesanāks. Tu esi bijis spiests iemācīties noteikumus un nokārtot eksāmenu, lai varētu braukt.

Spiests! Reliģijā jau neviens iet nav spiests.

Jā, bet tur jau arī tu vari neiet un nemācīties, tikai tad tu nebūsi šoferis.

Un neiegūsi brīvību jebkurā diennakts laikā iekāpt automašīnā un doties, kur acis rāda. Koks ar diviem galiem.

Es uzskatu, ka viss ir ļoti vienkārši. Jo vairāk tu lasi un atklāj, mēģinot dzīvot pēc tā, ko tu atklāj, jo lielāka skaidrība iestājas. Nav tā, ka tu pieņem ticību un liec eksāmenu kā kristietībā. Islāmā tu apgūsti tikai pašu pamatu, nepieciešamo minimumu. Un tikai pēc tam, kad esi iekšā šai reliģijā, tu studē, pēti, mācies. Pieaudz ticībā. Mācīties var visu mūžu. Tas ir kā narkotika – tu pamēģini, un tev gribas vēl un vēl! (Smejas.)

Bet tas tak ir no cilvēka atkarīgs, ne no konkrētās reliģijas.

Jā, protams. Tas ir tas, kā būtu jādzīvo. Praktizējot, ejot arvien dziļāk, veidojot lielāku izpratni.

Vai Latvijas sabiedrībā tu nejūties kā baltais zvirbulis?

Jūtos, bet arī tas mūsu reliģijā ir izskaidrots, ka mēs, muslimi, šeit uz zemes esam kā svešinieki. Tā jau ir bijis arī ar visiem Dieva praviešiem, viņus jau arī tauta tā vienkārši nepieņēma, daudzi tos izsmēja un visādi centās pazemot.

Tad nodalījums – mēs un viņi – ir ikdienā nemitīgi klātesošs?

Nodalījums, protams, ir, bet mēs esam draudzīgi, un pret pārējiem naida nav. Taču sajūta ir kā svešiniekam, jā. Arī pravietis Muhameds ir stāstījis, ka mēs šeit uz zemes esam vien īsu brīdi. Un tas jau arī ir īss brīdis! Kas ir 70-80 cilvēka mūža gadi attiecībā pret mūžību? Zemes dzīve būtībā ir viens tāds īss mirklis, it kā kontrolieris tevi būt izmetis pieturā, un nu tu gaidi nākamo autobusu, kas vedīs uz mūžību.

Šeit dzīvojot tu jūties kā izmests no mūžības autobusa?

Nē, nē, tik traki nav. Taču ir sajūta, ka es šeit esmu vien īslaicīgi. Svešinieks pieturā. Latvijā, protams, praktizēšanas ziņā nav tā pateicīgākā vide. Vienai daļai ierakstīties sabiedrībā, esot islāmā, ir sarežģīti. Atnāk, pieņem, bet drīz vien pazūd, jo nespēj savienot ar laicīgo dzīvi.

Bet katru dienu tak nav jāiet lūgties uz mošeju?

Nē, protams, ka ne, taču ir labāk, ja tas tiek darīts kopā, jo tad nāk lielāks apbalvojums no Dieva, ka esi bijis kopā ar pārējiem. Dievs to novērtē daudz vairāk nekā, ja lūdzies viens pats. Es nāku diezgan bieži, jo darbs ir tepat centrā, bet ne visas lūgšanas un ne katru dienu. Islāma zemēs, protams, ir daudz vienkāršāk, kur mošejas ir teju uz katra stūra, spēj tik izvēlēties.

Neesi domājis braukt prom?

Vispār nē. Sava dzimtene ir sava dzimtene. Apkārt savējie, draugi, radi. Lai gan nekādas baigi labās attiecības man ar radiem patiesībā nemaz nav.

Ko viņi par tavu islāmu toreiz teica?

Mamma vēl spēja puslīdz pieņemt, taču tētis ar brāli nu nemaz nebija sajūsmā. Viņiem šķita, ka esmu sagājis šreijā, jo paši nav reliģiozi. Mamma prasīja: «Ko tu, latvietis, tādu svešu reliģiju esi pieņēmis?»

Tu sevi uzskati par latvieti?

Protams! Taču reliģiski es esmu muslims. Tulkojumā no arābu valodas - tas, kurš pakļaujas Dieva gribai. Savukārt vārds «islāms» nozīmē pilnīgu padevību Dieva gribai. Viss ir ļoti vienkārši!

Cik daudz jūsējo ir Latvijā?

Oficiālais skaitlis ir ap 10000, taču tas ietver arī nepraktizējošos muslimus, etniskos, padomju laikos iebraukušos tatārus, uzbekus utt. Ikdienā šeit apgrozās ne vairāk par 200-300 cilvēkiem.

Pasaulē islāms šobrīd ir visstraujāk augošā reliģija, un pētnieki pat lēš, ka līdz 2070. gadam islāms būs izplatītākā reliģija pasaulē. Kā tu domā, esot tajā visā iekšā, kāpēc tā notiek?

Antireklāma nostrādā! Jo vairāk radikālo islāmistu rīko teroraktus, jo vairāk cilvēku sāk pētīt, kas tad tā ir par tādu briesmīgu reliģiju, kas liek darīt šādus šausmu darbus. Un tad pētot atskārst, ka nemaz nav šausmīga! (Smejas.)

Bet, ja nopietni, tad būtiskākais, kopš esmu pieņēmis islāmu, ir miers. Islāmā es jūtos pilnīgā mierā, neatkarīgi no apstākļiem un notiekošā, jo apzinos, ka viss tāpat notiek ar Dieva ziņu.

Par ko pirms tam bija satraukums?

Visādi ikdienas stresi, naudas problēmas, visas parastās laicīgās lietas.

Un tagad laicīgā dzīve vairs neuztrauc?

Tagad viss šķiet vieglāk. Kā būs, tā būs. Viens no sešiem islāma pamatuzskatiem ir ticēt liktenim. To, ko tev Dievs ir paredzējis, tā arī notiks. Sasiti mašīnu? Kas tur ko pārdzīvot? Tā bija lemts.

Jo varbūt tu pēcāk ar šo mašīnu būtu iekūlies briesmīgā avārijā un netīšām noslaktējis kaudzi ļaužu?

Tieši tā! Vai arī pats gājis bojā. Pēc šāda principa mēs dzīvojam. Slavējam Dievu jebkurā dzīves situācijā.

Bet loģiskajam Rietumu prātam šāda attieksme varētu šķist kā pasivitāte vai atbildības novelšana no sevis. Rietumos tomēr cilvēki, pirmkārt, rīkojas paši, lai būvētu savu dzīvi, proti, ar proaktīvu filozofiju, ka būs tikai tas, ko pats sadarīsi.

Nē, nevajag domāt, ka mēs esam flegmatiski. Katram ir savi mērķi, uz kuriem arī attiecīgi tiecamies, bet ne vienmēr lietas ir jādara par visām varītēm ar zobiem un nagiem. Reizēm ir jāļaujas procesiem, Dievam.

Tu tici, ka visas ikdienas darbības un izvēles ir Dieva, nevis tavas?

Ne gluži tā, jo mums ikvienam ir dota brīva izvēle, kā rīkoties, viss ir atkarīgs no ticības un paklausības Dievam. Jo vairāk esmu iekšā reliģijā, jo ciešākas un tuvākas ir attiecības ar Dievu, un tad tu jūti, ka Dievs tev palīdz pieņemt pareizos lēmumus. Dieva palīdzība kļūst arvien spilgtāka, pat dažādās šķietami sīkās ikdienas situācijās.

Tu saki «sajūtas», proti, ka viss par un ap reliģiju notiek sajūtu līmenī. Taču arī tie, kuru dēļ musulmaņus nu uzskata par teroristiem un sazin ko vēl, mēdz apgalvot, ka viņi ir sajutuši «patiesības balsi». Arī Mārtiņš, kurš devās uz Sīriju, teica, ka dodas pēc patiesības. Patiesības balss it kā vienas reliģijas ietvaros skan dažādi. Rodas diezgan bīstama situācija, it sevišķi mūsdienās, kad teju ikvienam ir pieejams internets.

Jā, man ir ļoti žēl, ka tā notiek. Es apmēram nojaušu un varu mēģināt saprast situāciju arī otrā pusē, proti, cilvēkus, kuri islāmu ir pārpratuši un aizbraukuši, lai pievienotos radikālistu rindām, bet tas nav islāms. Arī mūsu (Latvijas Islāma kultūras centra red.) bijušais priekšsēdētājs Oļegs Petrovs, kurš, es uzskatu, tika tāpat apstrādāts un piemuļķots, turpināja vervēt un apstrādāt tālāk citus, jau esot tur - Sīrijā.

Profesors Taivāns, piemēram, uzskata, ka šā iemesla dēļ mums no islāma būtu maksimāli jānorobežojas, jo Beļģijā vai Francijā tam gadiem ir ļauts būt, un, lūk, ir rezultāts – viņi sataisa savās kopienās radikālistu šūniņas, kur čum un mudž no teroristiem.

Taivāns man nepatīk, viņš ir ļoti negatīvs. Viņš it kā mēģina stāstīt par islāmu, bet nemitīgi tomēr pilina indi. Viņš jau nezina īsto islāmu, viņš nav islāmticīgais, viņš ir akadēmiķis.

Bet Mārtiņš sevi uzskatīja par islamticīgo, un, lūk, rezultāts! Četri gadi cietumā.

Robeža ir slidena, jā. Ja tu neesi stiprs savā nostājā un ticībā, tad sātana čuksti un maldi kādā brīdī nostrādā. Mārtiņš bija pārāk jauns un ar pārāk maz zināšanām, kurš internetā sapinās ar nepareizajiem cilvēkiem. Tiesa, par Oļegu es nevaru teikt, ka viņam būtu bijis maz zināšanu. Kas ar viņu notika, grūti pateikt. To neviens šeit nesaprot, kā viņu varēja tur ievilkt.

Pašam jau arī ir sanākusi saķeršanās ar drošības dienestiem...

Tā «karoga lieta» vispār man šķiet absurda, bet tas vien parāda, kādā valstī mēs dzīvojam, ka patiesībā te nav nekāda ticības brīvība. Vispār tas arī nav nekāds karogs, jo karogiem abas puses ir apdrukātas vienādi, bet mans «karogs» ir vienkārši auduma gabals ar apdruku vienā pusē un brīnišķīgu uzrakstu arābu valodā, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā tikai Dievs, un ka Muhameds ir pēdējais Dieva pravietis. Tas ir ticības apliecinājums, uz kā ir balstīts viss islāms.

Ar šī apliecinājuma izteikšanu tu tiec pieņemts šajā mierpilnajā reliģijā. Reliģijā, kuru tīši slikti cilvēki ar specdienestu palīdzību visādos veidos gan caur medijiem, gan organizējot dažādus teroraktus, nomelno, lai tikai radītu cilvēkos naidu pret mums - islāmticīgajiem. Korānā ir skaidri teikts - ja kāds nogalina kaut vienu cilvēku, tāds ir pielīdzināms tam, kas būtu nogalinājis visu cilvēci, bet ja kāds cilvēkam dzīvību izglābj, tāds izglābj visu cilvēci. Un pravietis Muhameds arī ir teicis, ka islāmticīgais cilvēks ir tāds, kuram blakus apkārtējie cilvēki jūtas drošībā. Bet kas notiek šobrīd? Šobrīd islāms tiek izmantots kā instruments, lai vērstu pret mums visu to agresiju, kas notiek pasaulē.

Šo «karogu» es jau sen gribēju sev dabūt, un tad pagājušā gada Ramadāna mēnesī man viens ļoti labs latviešu ticības brālis, kurš dzīvo Anglijā, izlēma, ka uzdāvinās savu personīgo «karogu», kurš viņam gadiem ilgi karājas mājā pie sienas. Tā es priecīgs saņēmu šo sūtījumu un ne ar kādiem sliktiem nodomiem Jūrmalā nofotografējos un ievietoju savā «Facebook» profilā. Pēc tam ieliku sava auto aizmugurējā logā un laimīgs braucu mājās, tā nobraukājot ar savu ticības apliecinājumu apmēram divas nedēļas, līdz kādā dienā, darba laikā mierīgi strādājot ar savu darba auto pašā Rīgas centrā, tiku pēkšņi pārsteigts ar negaidītiem vīriem melnās maskās no Drošības policijas, kuri mani aizturēja kā aizdomās turamo terorismā. Tā kā nekādi slikti nodomi man nekad nav bijuši, tad arī mierīgi pakļāvos, lai gan tas viss man atgādināja kādas kriminālas filmas uzņemšanu, kurā es biju vienā no galvenajām lomām, turklāt sliktais varonis.

Pēc visa šā gadījuma secinu, ka godīgi būtu, ka ikviens, kurš publiski apliecina savu piederību kādai reliģijai vai organizācijai, ir aizdomās turamais kādos sliktos nodomos un pakļauts līdzīgai pārbaudei. Bet vai tad kādreiz kāds kristietis, kurš nēsā krustu kaklā vai uzlīmējis uz sava auto kaut kādus uzrakstus vai apliecinājumus, ka viņš pārstāv kristietību, vai ebrejs, kurš savus simbolus līdzīgi publiski izrāda, vai tie paši krišnaīti, kuri diezgan pievērš savu uzmanību publiskās vietās, vai visādu daudzo organizāciju pārstāvji, kuriem ir patiesi aizdomīgi simboli, piemēram, miroņgalvas utt., ir aizturēti aizdomās par kaut kādu organizēto noziedzīgo grupējumu pārstāvēšanu?

Lai ikviens pats, kas vēl ir spējīgs patstāvīgi loģiski spriest un domāt, izdara savus secinājumus un meklē atbildes, kāpēc pret mums, muslimiem, liela daļa pārējās pasaules vēršas ar tādu naidu.

Kā tu domā – islāms tagad būs tava pēdējā reliģija?

Viennozīmīgi. Es nezinu, kam ir jānotiek, lai es aizietu no islāma. Islāms tagad ir mans dzīvesveids. Ar islāmu visas durvis ir pavērušās. Ne visās es tieku iekšā, protams, bet es vairs nebaidos mēģināt tās atvērt. Ja pirms tam biju pilns ar kompleksiem, tad tagad man vairs nav bail. Islāmā es jūtos ļoti droši.

TVNET sazinājās arīdzan ar DP, kas apstiprināja, ka pret minēto personu ir sākts kriminālprocess, taču izmeklēšanas interesēs šobrīd no komentāru sniegšanas atturas.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu