Vientulība, vilšanās, tukšums, emocionālas sāpes, nespēja uzturēt ģimeni – tie ir galvenie iemesli, ko min tie, kuri domā par pašnāvību, tomēr piezvana uz centra «Skalbes» diennakts krīzes tālruni, kas darbojas jau 20 gadu. Pirms pieciem gadiem katru mēnesi konsultāciju centrā vērsās viens cilvēks, kurš plānoja vai jau bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, turpretī tagad katru mēnesi zvana vairāki desmiti cilvēku, kuri nespēj atvairīt domas par dzīves izbeigšanu.
Pakaras, nošaujas, izlec pa logu
Latvija jau vairākus gadus pēc pašnāvību skaita atrodas otrajā vietā Eiropā. Melnās statistikas ziņā mūs apsteidz tikai Lietuva. Vismazāk pašnāvības izdara siltajās zemēs – Itālijā, Spānijā, Kiprā. 2015. gadā Latvijā pašnāvību izdarīja 386 cilvēki (2014. gadā 382) – lielākā daļa vīrieši. Patiesā situācija ir graujoša, jo gandrīz 1500 cilvēku gadā mēģina izdarīt pašnāvību un tiek izglābti. To apliecina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dati. Visbiežāk cilvēki no dzīves aiziet pakaroties, seko nošaušanās un nolēkšana no augstuma. Pirms divām dienām cilvēki izglāba meiteni, kura mēģināja nolēkt no Vanšu tilta. Izdarīt pašnāvību visbiežāk mēģina 15 līdz 19 gadu veci jaunieši, taču pašnāvības izdarījušo vidū ir visu vecumu cilvēki. Izmisīgā tieksme aiziet no dzīves vecumu neizvēlas. Pēdējos gados paši savām rokām tikko iesākto dzīvi izbeiguši arī 10 līdz 14 gadu veci bērni. Pirms vairākiem gadiem medijos plaši tika iztirzāta desmitgadīgā Latgales lauku zēna Oļeškas nāve.
Pēc nāves dzērājvecāku pamestais, neizglītotās vecmāmiņas audzinātais puisēns kļuva par ekrāna varoni.
Skolas direktore, psihologi, sociālie un bāriņtiesas darbinieki saposušies stāvēja kameras priekšā un izteica gudras, pareizas, bet diemžēl vairs nenoderīgas frāzes. Ciema ļaudis lauzīja rokas un slaucīja asaras, tikai pirms notikušā par to, ko bērns domā un kā jūtas, neviens nebija licies zinis. Līdz galam nenovestās pašnāvības parasti saistītas ar mēģinājumu noindēties ar medikamentiem, kurai seko vēnu griešana un ķermeņa sagraizīšana. Visaugstākie pašnāvību rādītāji ir Latgalē. Tas nozīmē, ka
Latgale izmirst ne vien tāpēc, ka iedzīvotāji noveco un aizbrauc labākas dzīves meklējumos, bet arī tiešā nozīmē – pakaras, nošaujas, noslīcinās, noduras.
Runā ar mani!
«Skalbju» uzticības tālrunis martā zvanīja 450 reizes. Aiz katra zvana bija izmisums, kliedziens pēc palīdzības, sāpes, kuras nebija kam uzticēt. «Vientulība un attiecību krīze,» galvenos iemeslus nosauc psihoterapeite Inese Ruka. Nē, nav noteiktu gadalaiku vai mēnešu, kad cilvēki zvanītu visvairāk. Dvēseliskās sāpes nav sezonālas. Tomēr svētku laikā cilvēki zvanot biežāk. «Ir samērā daudz cilvēku, kuriem ir psihiska vai fiziska saslimšana. Saruna ar centra speciālistu viņiem ir veids, kā komunicēt ar pasauli.
Te viņus uzklausa, nesteidzina un nesūta projām.
Ir arī tādi, kas zvana regulāri – reizi dienā. Tas ir viņu rituāls. Lai gan šādas sarunas nav centra specifika, mēs viņus neatgrūžam – runājam, ņemot vērā situāciju,» stāsta Ruka. Pirms pieciem gadiem mēnesī zvanīja viens cilvēks, kurš teica, ka negrib vairs dzīvot, turklāt viņam bija reāls plāns, kā aiziet no dzīves. Tagad zvana daudz, daudz vairāk – martā 42 cilvēkiem bija domas par pašnāvību. 20 cilvēkiem bija reāls plāns, kā to izdarīt, 20 jau bija mēģinājuši padarīt sev galu. Fakts, ka cilvēki zvana, meklē palīdzību, izrunā sāpes, vērtējams pozitīvi.
«Tas tikai vēlreiz apliecina, ka pašnāvības ir reāla problēma. Cilvēks, kurš domā par pašnāvību, gandrīz vienmēr šaubās un meklē atbalstu. Ir ļoti svarīgi, lai viņu kāds uzklausa un sadzird īstajā brīdī.» Ruka saka, ka sievietēm vairāk raksturīgi pašnāvību mēģinājumi, viņas ir emocionālākas, bet vīrieši ir racionālāki.
Vīriešiem ir grūtāk runāt par savu bezspēcību, par to, ka viņi nespēj uzturēt ģimeni.
«Bezspēcība izraisa tādu fenomenu, ka cilvēkam šķiet: vienīgā izeja ir izbeigt dzīvi. Cilvēkam šķiet, ka līdz ar nāvi beigsies viņa ciešanas. Mēs lūdzam izstāstīt, ko tieši viņš nespēj izturēt, kādas ir emocijas. Mēs kopīgi nosaucam vārdā viņa sāpes: vilšanās, vientulība, sāpes, dzīves jēgas zudums. Kad mazinās spriedze, atjaunojas spēja pamanīt, ka pašnāvība nav vienīgā izeja, un cilvēks spēj par sevi parūpēties.»
Nav jau tā kā uzreiz viss notiek – klikš un labi, bet pirmais solis atpakaļ dzīvē ir sperts.
Ruka saka, ka nesauc ne policiju, ne ātro palīdzību pat tajos gadījumos, kad jūt - situācija ir nopietna. «Mēs darām visu, lai cilvēks tajā brīdī pats uzņemtos atbildību par to, kas ar viņu notiek. Mēs sakām: runā ar mums, izsauc ātro palīdzību, piezvani draugam, kuram vari uzticēties. Kad cilvēkam tiek iedota atbildība, viņš jūtas spēcīgāks.»
Latvijas pusaudžu pašnāvību statistika nav iepriecinoša – ierindojamies sestajā vietā Eiropas Savienībā. Uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni gadā zvana desmitiem tūkstoši bērnu. «Bērni un pusaudži izjūt bezcerību, bezspēcību. Pusaudžiem raksturīgi iekšēji konflikti, protests pret pasauli. Tomēr būtiskākais, ka viņam pietrūkst emocionāla kontakta, emocionāla atbalsta. Ģimenes ir izjukušas – bērns dzīvo pie tantes, vecmāmiņas. Bērni neapzinās, ka nāve ir neatgriezeniska. Viņam sāp, tāpēc viņš vēlas pievērst sev uzmanību. Viņam šķiet, ka tad tuvie cilvēki atgriezīsies un mīlēs viņu. Bērnam svarīgākais ir izjust, ka viņu mīl, tāpēc svarīgs ir kontakts, kaut vai tas būtu skype.»
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)