Ja abstrahējas no iesaistītajām personībām, pielaižu valsts noslēpumam tēma apcerīgāk noskaņotiem ļaudīm spēj sagādāt patiesu intelektuālu baudījumu.
Seši iemesli fanošanai par pielaižu sistēmu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Minēšu tikai dažas iespējamās tēmas pārdomām.
Pirmkārt, neizbēgamais un mūžvecais jautājumus «kurš kontrolē kontrolētāju?». Ja tā padomā, mana kā pilsoņa ticība tam, ka drošības dienesti pielaižu došanas vai nedošanas gadījumā rīkojas vienmēr pareizi, ir balstīta ... paļāvībā, kurai par labu es faktiski nevaru minēt argumentus. Man vienkārši ir jāuzticas. Zināmā mērā tas ir amizanti – valstī, kurā mūždien skeptisko un aizdomīgo iedzīvotāju vairākums neuzticas gandrīz nevienai valsts institūcijai (pieņemu, ka izņēmums ir armija, kas arī savdabīgi...), tieši drošības dienesti izrādās kaut kas tāds, kam tomēr uzticas. Respektīvi, uzticību bauda tas, par ko objektīvi vismazāk zināms. Šarmanta loģika.
Otrkārt, attiecībās starp drošības dienestiem un pielaižu (ne)saņēmējiem vērojamas tik krāšņas varas attiecības, ka Fuko & Co. būtu mute pilna siekalām. Respektīvi, abas puses nesodīti lieto iespēju, ka otra puse atbildēt nevar. Drošības dienesti vienkārši atsaka pielaidi, un tiem nekas nav jāpaskaidro. Savukārt pielaidi nesaņēmušais arī var stāstīt, kas viņam ienāk prātā, par šāda dienestu lēmuma iemesliem, un dienesti neko pīkstēt pretī (vismaz publiski) nevar. Pat sūdzēt tiesā par neslavas celšanu. Tāda apmainīšanās ar sitieniem, klusu ciešot.
Treškārt, un te tomēr vismaz prātā jāpievēršas personālijām, jāsecina, ka amatpersonas kvalitāte «nav risku noslēpumu izpaušanai» un amatpersonas kvalitāte «labi nodomi, pietiekošas zināšanas» paradoksālā kārtā nav viens un tas pats. Prāta acīm pārdomājiet, kam pielaide IR. Katram būs savi «mīlulīši», bet man personīgi starp tāda vai citāda līmeņa pielaidi saņēmušajiem pilnīgi noteikti savācas vesels bariņš manā skatījumā tādu, kuri varbūt nekādus noslēpumus neizpaudīs, bet kuru atrašanās amatā šai valstij par labu nenāk. Kaut tā elementārā iemesla dēļ, ka viņi ir slinki vai nepieciešamības gadījumā gatavi strādāt ar jebkuru režīmu.
Redz, cik intriģējoša bilde veidojas. Lai augsta amatpersona varētu turpināt savu darbu, svarīgi ir tas, lai tā nepalaiž muti aizdomīgās kompānijās vai arī nav šantažējama, savukārt tas, ka amatpersona, iespējams, gadiem ilgi ir cūkojusi citiem dzīvi ar saviem kļūdainajiem lēmumiem, nav tik svarīgi.
Ceturtkārt, tātad mēs par ārkārtīgi svarīgu kvalitāti – pamatoti, nav iebildumu – nosakām mutes nepalaišanu. Bet kā tad tā sanāk, ka ziņas par pielaides nedošanu nereti «noplūst» jau ātrāk? Tātad šajā mutes nepalaišanas bruņinieku pulkā kāds palaiž muti? Varbūt ne tieši dienestu darbinieki, bet kāds, kuram pielaide ir, respektīvi, muti palaiž kāds, kurš atzīts par nevainojamu tās turētāju. Interesanta konstrukcija.
Piektkārt, aizkustinājuma valgmi acīs rada apziņa, ka vismaz kaut kur šajā plašajā pasaulē ir skaidri formulēts, kas dzīvā būtne ar konkrētu vārdu un uzvārdu ir, kā viņš var un kā viņš nevar uzvesties. Nenovērtēsim par zemu šo stabilitātes saliņu nemierīgajā pasaulē. Piemēram, X pielaidi nedod, jo viņam (un vispār – kāpēc ne «viņai»?) ir slieksme neganti piedzerties nedēļas nogalēs. Savukārt Y pielaidi dod, lai gan viņš nekāds atturībnieks nav, tomēr acīmredzot ir skaidrs, ka viņš dzeršanā zina mēru. Nu, vai šāda uzticība nesilda Y sirdi? X pielaidi nedod, jo viņam ir čomi, kas savukārt ir čomi nepareiziem ļaudīm. Savukārt Y pielaidi dod, jo ir skaidrs, ka viņa čomi ar nepareizajiem čomi nebūs. Nu tāpēc, ka nebūs, un viss. Uzreiz tāda drošāka sajūta dzīvē – ir, ir kāda augstāka intelekta klātbūtne!
Sestkārt, nenovērtēsim par zemu pielaižu sistēmas psihoterapeitisko efektu. Iedomāsimies, ka pielaides prasītājam ir dienesta romāns, kas, ņemot vērā, ka vispār viņš pazīstams kā priekšzīmīgs ģimenes tēvs, ir nepatīkami, jo potenciāli var būt iemesls šantāžai. Un nu šis personāžs, negribēti, bet tomēr, tuvojas, varētu pat teikt, dvēseles katarsei. Proti, teorētiski viņš it kā saprot, ka diez vai «viņi» iztaujās desmitiem cilvēku un ka starp iztaujātajiem kāds «nostučīs». Bet ja nu tomēr?! Ir taču tāda iespēja. Ko darīt? Varbūt pašam izstāstīt? Bet ja nu romāniņš «viņiem» ausīs nenāk? Ir taču arī tāda iespēja. Nemaksājot ne centu kādam speciālistam, cilvēks cenšas atcerēties, vai nav darījis ko apšaubāmu, nosodāmu. Cilvēks ieskatās sevī, viņš nonāk aci pret aci ar būtisko, notiek vērtību izvērtēšana, un patiesībā viņam dienestiem tikai jāsaka par to «paldies».
Īsi sakot, pielaižu sistēma ir kaut kas fantastisks. Veldzējums šajā racionālisma, nebaidīsimies teikt, indivīda pārgudrības izkaltētajā XXI gadsimta pasaulē.