Nacionālās jūtas un sentiments nav pārāk labs iemesls pieņemt lēmumu par naudas tērēšanu. Tomēr, izvēloties preci, mums ir svarīgi, kur audzētas un iegūtas produkta sastāvdaļas. Lai gan lielākā daļa piena produktu ražotāju pienu pērk no vietējiem zemniekiem, cenu svārstību dēļ situācija sektorā nav viennozīmīga. Ne mazums zemnieku pienu atdod poļiem, jo tie maksā labāk.
Ja varētu, pirktu uz vietas
«Mēs esam tādi - ekonomiskie patrioti, cenšamies iedrošināt vietējos,» saka SIA «Rūjienas saldējums» valdes priekšsēdētājs Igors Miezis. Ja vien būtu piedāvājums, uzņēmums simtprocentīgi visu vajadzīgo saldējuma ražošanai pirktu uz vietas. «Tikai no Rūjienas novada zemniekiem,» jautāts par to, kur tiek iepirkts piens, saka saldējuma ražotājs. Piena kvalitāte esot laba – viendabīga, cena adekvāta. «Ja mūsu ražotne atrastos Rīgā, būtu sarežģītāk, bet Ziemeļvidzemē piena un krējuma ir gana.
Var jau ņerkstēt un īdēt par cenām, bet patiesībā tās ir pieņemamas.
Mūsu partneri Dienvidkorejā pienu iepērk par dolāru litrā, bet pie mums piens maksā 30 centu.» Savukārt saldais krējums, kas vajadzīgs saldējuma ražošanai, tiekot pirkts no Limbažu, Straupes un Smiltenes piena pārstrādātājiem. Līdz ar to var sacīt, ka lielākā daļa Rūjienas saldējuma sastāvdaļu nāk no Latvijas, bet mazākā no Lietuvas, Dānijas, Vācijas. «Cukura nozari valstī esam likvidējuši, tāpēc cukuru iepērkam Lietuvā, bet vafeļu konusiņus Vācijā, jo Latvijā tādus vienkārši neviens neražo. Arī litra iepakojumi nāk no Dānijas. Riekstus un šokolādi no dažādiem piegādātājiem,» uzskaita Miezis.
Prece ar emocionālu vērtību
Viņš jau labu laiku pamanījis, ka tirgus sarūk. Viens no iemesliem – samazinās pircēju skaits, jo cilvēki aizbrauc. Otrs - tirgū ienākot globālajiem spēlētājiem, pieaug konkurence. «Lielajām kompānijām ir cits mērogs un mārketinga instrumenti – tādu naudu reklāmās un atlaidēs mēs nevaram ieguldīt. Šauj ar lielgabalu,» situāciju raksturo Rūjienas saldējuma vadītājs. Lai realizētu produkciju vietējos tirgos, ražotāji izmanto mārketinga triku – mīmikrē, respektīvi izliekas par vietējiem. Uzskatāms piemērs ir «Mājas saldējums», kuram ar Latviju un mājām nav nekāda sakara. Aiz Lietuvā ražotā latviski dizainētā «Mājas saldējuma» stāv transnacionāla kompānija Unilever, kas ražo plašu preču klāstu visai pasaulei - tēju, veļas pulveri, zupas, ziepes un tā tālāk. Liela tiesa no visām precēm, ko redzam veikalu plauktos, ražojis kāds no trim lielākajiem tirgus dalībniekiem – Procter&Gamble, Nestle vai Unilever. Vairāku mūsu tirgum domāto preču ražotnes atrodas Polijā. «Ja prece izskatās, it kā būtu ražota uz vietas, lai gan ir tapusi tūkstošiem kilometru tālu, tā ir tāda kā puskrāpšana, bet mēs – nelielie uzņēmumi – nevaram atļauties melot. Latvija ir maza – pie mums informācija ātri izplatās.
Ja kāds poļu preces sāktu saiņot latviskā iepakojumā, viņu ātri pieķertu. Meliem īsas kājas!
Mums jāstāv uz reāla pamata – jābūt godīgiem un jārada laba prece. Tāpēc vienīgais, ar ko mēs – mazie uzņēmumi - varam konkurēt, ir kvalitāte. Tik zemas cenas kā lielie ražotāji mēs nevaram piedāvāt,» stāsta Miezis. Latvijā nav daudz maksātspējīgu pircēju, kuriem preces izvēles kritēriji ir sasaistīti ar individuālām vērtībām un pasaules redzējumu. Pie mums liela daļa cilvēku priecājas par dažādiem «zemo cenu līderiem» un gaida atlaides. «Francijā un Vācijā katrā ciemā ir mazas beķerejas un veikaliņi. Ļaudis lepojas ar vietējo produkciju, kurai bieži vien ir emocionāla vērtība. Zemo cenu veikalā piederības sajūtu neatrast.»
Latvieši pienu ved poļiem
Piena pārstrādes uzņēmums AS «Limbažu siers» līdz pat marta otrajai pusei pienu iepirka Vācijā, kur cena esot bijusi konkurētspējīgāka, respektīvi zemāka. Tagad uzņēmums atgriezies pie vietējiem zemniekiem (vai arī otrādi). Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ēvalds Putniņš saka, ka pienu iepērk no sešiem lieliem kooperatīviem. No kādiem, neatklāj. «Tā mēs praktizējam jau vairākus gadus – līdz pavasarim pienu iepērkam Eiropā, bet, kad cena nokrītas, atkal Latvijā,» skaidro Putniņš. Savukārt vietējie zemnieki savu pienu ziemā veduši uz Poliju, vai arī poļi braukuši pakaļ pienam. To varētu raksturot kā īstermiņa domāšanu, tomēr, «kur labāk maksā, tur pārdot - tas ir normāli». Viņš norāda, ka cenu svārstību dēļ vietējie nevēloties slēgt ilgtermiņa līgumus.
99% «Limbažu siera» produkcijas nonākot pasaules tirgū – Eiropā, Āzijā, Amerikā, un tikai pavisam neliela daļa pašmāju veikalos.
Uz jautājumu, kam pieder «Limbažu siers», Putniņš attrauc: «Kāda starpība?» «Limbažu siers» ir akciju sabiedrība, tādēļ tam nav Uzņēmumu reģistram jāsniedz ziņas par īpašniekiem.
Piena ražotāji apstiprina: ja tiek piedāvāta augstāka cena, daļa Latvijas zemnieku izvēlas pienu pārdot Polijā. Nacionālu jūtu tirgū nav – pārdod tam, kurš maksā.Tomēr iemesls meklējams arī sektora attieksmē pret zemniekiem. Gadās, ka vienu mēnesi zemniekiem par pienu maksā zemu cenu, zem 20 centiem, bet pēc dažiem mēnešiem cena ir izdevīga – 30 centi.
Līdzko ir konkurence un pieprasījums pēc piena pieaug, kāpj arī cena.
Zemnieki uzskata, ka daļa piena pārstrādes uzņēmumu rīkojās negodīgi Krievijas embargo laikā, kad veidojās piena pārprodukcija. Tad vienlīdz zemas cenas tika maksātas visiem – arī ilgtermiņa sadarbības partneriem, kas iepriekš pienu neaizveda uz ārvalstīm, lai gan piedāvājumi bija pievilcīgi.
Pirksim, ja cena būs zema
A/S «Rīgas piena kombināts», SIA «Rīgas piensaimnieks» un A/S «Valmieras piens» pienu iepērk no vietējiem. Tomēr piena ražotāji ar latviski skanīgajiem nosaukumiem ietilpst pārtikas rūpniecības uzņēmumu grupā «Food Union». Grupas lielākais īpašnieks ir Krievijas uzņēmējs Andrejs Beshmeļņickis. «Food Union» sabiedrisko attiecību pārstāve skaidro, ka piena ražotāji sadarbojoties ar vairāk nekā 300 Latvijas zemnieku saimniecībām. Nelielu daļa piena vēsturiski iepērk Igaunijā.
A/S «Cesvaines piens» valdes priekšsēdētāja Dzintra Simsone apliecina, ka uzņēmums pienu iepērk tikai no vietējiem zemniekiem – diviem lieliem kooperatīviem un 22 zemnieku saimniecībām.
Iepriekš medijos izskanēja, ka ziemā uzņēmums pienu pērk no Polijas piegādātājiem par zemāku cenu, nekā spēj piedāvāt vietējie.
Tomēr šobrīd situācija mainījusies, jo vietējā piena apjoms ir ne vien pietiekams, bet tam ir pat tendence pieaugt. Simsone sacīja, ka jau šogad plānots dubultot eksporta apjomu, pienu iepērkot tepat Latvijā ar nosacījumu – ja tam būs konkurētspējīga cena. «Par piena kvalitāti mikrobioloģiskajos parametros nevaram sūdzēties, taču vēlētos lielāku olbaltuma un tauku saturu, kas mums ir īpaši svarīgi.»
A/S «Lazdonas piensaimnieks» sarunās neielaižas: «Ja jau uz produktiem ir zaļās karotītes simbols, tas nozīmē, ka pienu pērkam no Latvijas saimniecībām.»
