Sava Igaunijas pārgājiena 8. dienu piedzīvojumu kārā Agnese, pametot namiņu bez skursteņa, iesāk ar kārtējo kļūdu. Lasi!
Agneses pārgājiena 8.diena: pirmās sastaptās dzīvības, dīvainais meža namiņš, pēdējā zupa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zīme norāda uz kādu taku, un es droši pa to eju. Izrādās, tā tāda neliela, apmēram 800 metru gara laipa, kas beidzas turpat, kur sākusies. Paldies, ļoti jauka pastaiga ar diezgan mežonīgiem skatiem, ja vien priekšā nebūtu 45 km gājiens...
Pirmās dzīvās būtnes, ko sastopu, ir govis.
Lielas, ragainas. Kamēr nav mani pamanījušas, tikmēr kāri ēd sienu pašā ceļa malā, taču, tiklīdz ierauga, uzreiz pamūk nostāk. Allaž brīnos, kā tik lieli dzīvnieki var baidīties no tādas sīkas būtnes, kāda ir cilvēks.
Maršruts ved cauri Soomaa nacionālajam parkam, kurš ir otrs lielākais Igaunijā un plašāk pazīstams, pateicoties pavasara paliem vai plūdiem pēc lietavām, ko dēvē arī par piekto gadalaiku, kad visi zemākie meži, takas un pagalmi ir applūduši. Vienīgā pārvietošanās iespēja šajā laikā ir laiva. Cik zinu, arī no Latvijas piedzīvojumu meklētāji brauc uz šo apvidu izbaudīt īpašo laivošanas veidu. Esmu te laikā, kad plūdi vēl nav sākušies, ūdens līmenis ir augsts, bet to vēl klāj pamatīga ledus kārta.
Pie kāda kārtējā dabas izpētes centra (darbojas droši vien tikai vasarā) meklēju aku, lai iepildītu pudelēs dzeramo ūdeni, bet atrodu no pazemes tekoša avota ūdens krānu. Nodrošinājusies ar galveno, kas vajadzīgs, lai izturētu tik lielu slodzi, dodos tālāk.
Šīs dienas maršruta otrā puse ir diezgan garlaicīga, esmu jau noilgojusies pēc līkumotām meža takām. Ir ļoti apnicīgi ilgi pārvietoties pa taisnu ceļu.
Pēcpusdienā mani uz pavisam neilgu brīdi iepriecina saule, nu jau vairs palikuši mazāk nekā 100 km un iet ir salīdzinoši viegli, ja neskaita pēdējos 5 km, kuri šķiet kā vesela mūžība.
Manas potītes smeldz arvien vairāk, bet tas jau nav nekāds brīnums.
Sasniedzu beidzot nākamo meža namiņu. Viss būtu labi - telpas centrā tāda kā ugunskura vieta ar skursteni, kas iziet caur jumtu, apkārt soli, galds, iesmi, katli utt., tikai malka slapja. Un tā, kas ir mazāk slapja, tā lielos, nesaskaldītos klučos. Cirvja nav. Vai tiešām?? Ar vienīgo paliela izmēra sauso pagaļu palīdzību izdodas iekurt uguni. Esmu nosmulējusies ar sodrējiem un pievilkusies ar dūmu aromātu.
Noņēmos visu nakti, bakstot lielos malkas gabalus, kuri nevis dega, bet gan gruzdēja.
Nekas cits neatlika, kā kārtējo reizi agri celties, uzvārīt upes ūdeni, padzert kafiju un apēst pēdējo(!) zupu ar maizes šķēli.
Šodien noteikti jātiek uz veikalu!!