Ja Ziemeļkorejā mākslīgi veidotu rokgrupu, tā būtu "Laibaich"

«Labaich» un Mortons Traviks Ziemeļkorejā FOTO: publicitātes

Pie LMT Viedtelevīzijas skatītājiem nonācis viens no neticamākajiem pēdējo gadu dokumentālā kino stāstiem - režisora Uģa Oltes un norvēģu teātra un klipu režisora Mortena Travika kopdarbs - filma "Atbrīvošanas diena" ("Liberation Day"), kas vēsta par pirmo rokkoncertu pasaules noslēgtākajā valstī - Ziemeļkorejā.

Kāpēc neticamākais? Pirmkārt jau tāpēc, ka par pirmo rokgrupu, kas iekļuvusi aiz dzelzs priekškara, kļuvusi nevis The Rolling Stones vai kāda cita Rietumu kultūras vērtības simbolizējoša apvienība, bet gan slovēņu industriālā ārtroka grupa Laibach, kas pazīstama ar to, ka astoņdesmitajos gados koķetējusi ar nacisma simboliku («Mēs esam fašisti tikpat lielā mērā kā Hitlers gleznotājs,» reiz izteikusies grupa). Otrkārt, tāpēc, ka vispār šāds koncerts bija iespējams un tas notika zīmīgā datumā - 70. gadu jubilejā kopš kopš Korejas atbrīvošanās no Japānas varas. Un liels nopelns šajā neticamajā stāstā ir gan Travikam, kurš jau vairākus gadus kā Norvēģijas neoficiālais atašejs kultūras jomā cieši sadarbojies ar Ziemeļkoreju, tādējādi gūstot uzticību, gan Ziemeļkorejas kultūras dzīves atbildīgajām personām, kuras faktiski noticēja Travikam, ka «Laibach nav nekādi fašisti un tas viss ir Rietumu propagandas izdomājums».

«Labaich» FOTO: publicitātes

1980. gadā Dienvidslāvijā dibinātā grupa, kuras pirmais solists Tomažs Hostniks 1982. gadā veica skandalozu rituālu pašnāvību un kas savos koncertos kombinē totalitārisma estētiku ar pornogrāfiju, no vienas puses, šķiet visnepiemērotākā grupa šādam koncertam, taču no otras - vispiemērotākā.

Jau pagājušā gadsimta 50. un 60. gados paralēli aukstajam karam norisinājās ideoloģisks karš par jauniešu prātiem, proti,

tādā totalitārā valstī kā Padomju Savienība no rokenrola baidījās. Kāpēc? Ar rokmūzikas palīdzību nīstie Rietumi tika humanizēti.

Jaunieši sajuta brīvības garšu, un padomju vara baidījās, ka caur rokenrolu sabiedrība var sākt tiekties pretī demokrātijai. Arī no Rietumu puses tā bija apzināta ideoloģiska ofensīva ar kultūras starpniecību.

Filmas reklāmas rullītis.

Neapšaubāmi arī Ziemeļkoreja rūpīgi sargā savu izveidoto utopiju, sargā savus pilsoņus no samaitātajām Rietumu vērtībām, un visticamāk, ja Traviks gribētu rīkot šajā valstī, piemēram, Britnijas Spīrsas koncertu, tad, neskatoties uz iegūto uzticību, viņam neizdotos pārliecināt Ziemeļkorejas pusi. Taču Laibach gadījumā viņš spēja pārdot korejiešiem ideju par grupu, kura būtībā runā viņiem saprotamā valodā.

Šīs totalitārās valsts iedzīvotājiem slovēņu apvienības izmantotā vizuālā orveliskā estētika šķiet pazīstama, ierasta un saprotama.

Īstenībā, ja Ziemeļkorejā mākslīgi tiktu veidota rokgrupa, tad tā būtu tieši tāda kā Labaich. Protams, videoprojekcijās netiktu rādīts Dienvidslāvijas komunistu vadītājs Josips Broza Tito, bet gan Kims Čenuns.

Pati filma nav didaktiska, un brīžiem šķiet, ka abi režisori pat mazliet simpatizē Ziemeļkorejas režīmam. Arī mūziķi filmā izsakās, ka šajā utopijā dzīvojošie izskatās patiesi laimīgi... Katrā ziņā filmā neizskan asa kritika, piemēram, par to, ka iedzīvotāji mirst badā, dzīvo nemitīgā baiļu režīmā, par to, ka kaut kas tiek cenzēts, bet tas vienkārši dokumentēts un tīrā, nedestilētā veidā uz ekrāna parādīts. «Tāda un tāda dziesma nederēs, projekcijas ar ziediem jānomaina...»

Kā pastāstīja filmas producents Uldis Cekulis, esot tur uz vietas, nemaz nebija laika domāt par politiku, galvenais bija atrisināt neskaitāmas tehniskas ķibeles un vienkārši noorganizēt kvalitatīvu koncertu.

«Labaich» un Mortons Traviks Ziemeļkorejā FOTO: publicitātes

Visticamāk, Eiropā un ASV, kur Ziemeļkorejas režīms medijos tiek demonizēts (Uģis Olte to arī dēvē par propagandu - tikai no Rietumu puses), ar plaši atplestām rokām sabiedrība šo filmu neuzņems. Visticamāk, arī Dienvidkorejā daudzi varētu būt vīlušies par to, ka nav konkrētas pozīcijas. Taču dokumentālā kino uzdevums, ja tas netiek filmēts propagandas nolūkos, nav «skalot cilvēkiem smadzenes», bet gan parādīt visu maksimāli objektīvi, lai skatītājs varētu spriest pats. Un šo virsmērķi filmas veidotāji ir sasnieguši!

Starp citu, grupa "Laibach" ir uzstājusies vairākas reizes arī Latvijā.

Foto: Grupa "Laibach" festivālā "Laba daba".

Uzziņai: filmā iemūžināti pirmie Rietumu rokgrupas koncerti Phenjanā, kuri norisinājās 2015. gada gada 19. un 20. augustā. 

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".

Uz augšu
Back