Lietus līst bez pārtraukuma. Sākumā ceļš ved pa mežu un tur pat liekas tīri silti, varu, taupot cimdus, nūjot plikām rokām. Ilgi gan tas neturpinās - izejot uz lielākiem ceļiem, vējš gāž no kājām, nūjas izmantot nav iespējams, jo turu lietusmēteli, lai tas plandās pēc iespējas mazāk (siltinot telti, tiku to izmantojusi, un tas ir ieplīsis).
Fotografēt nav iespējams. Nav arī nekādu sakaru iespēju, telefons rāda, ka esmu ārpus uztveršanas zonas. Īsinu laiku dziedot, ko gan citu vēl es varētu darīt?? Dziedu pēc kārtas visas latviešu dziesmas, kuras zinu, piemēram, «... pa taciņu mazu gar Gauju...», «... ai jel manu vieglu prātu...», «... nokrīt migla, nokrīt rasa...» un tādā garā.
Tās, kuras «velk» uz raudāšanu, gan nevajadzēja dziedāt, jo raudot ir diezgan grūti paiet.
To es mēģināšu atcerēties, nav ko lieki tērēt spēkus!!
Tik vienmuļa, slapja un pelēka diena! Redzu tikai nedaudz sev apkārt, jo lietusmēteļa kapuce aizsedz skatu uz sāniem.
Te derētu maza informatīva atkāpe.
Maršruts, kuru eju, - «Oandu - Aegviidu - Ikla» jeb «No jūras līdz jūrai» atklāts 2013.gadā, tā izveidošana «Valsts mežu apsaimniekošanas centram» prasījusi 10 gadus.
Maršruts sākas Igaunijas ziemeļos pie Somu līča un beidzas uz Igaunijas - Latvijas robežas, simboliski un, manuprāt, ļoti skaisti - uz Ainažu mola.
Maršruts ved cauri 6 novadiem, 2 nacionālajiem parkiem, 9 dabas rezervātiem. Šā tūrisma maršruta mājaslapā norādīts, ka distances garums ir 375 km, savukārt dabā visas norādes vēsta, ka no Oandu līdz Ikla ir 370 km. Lai kā arī būtu, igauņi ir pastrādājuši godam - lielākoties visur ir kilometru atzīmes, uz kokiem uzkrāsotas balti sarkanas marķējuma zīmes un norādes ir arī krustojumos un ceļu atzarojumos. Līdz šim esmu pārliecinājusies, ka šur un tur norāžu pietrūkst, pašam jābūt ļoti vērīgam un uzmanīgam. Maršruts ir sadalīts 7 posmos, kur katrā ir labiekārtotas kempinga un atpūtas vietas vai meža namiņi un katrs ceļotājs var izvēlēties - doties kājām vai ar velosipēdu un veikt kādu atsevišķu posmu vai maršrutu visā garumā.
Turpinu bez apstājas soļot 7 stundas, jo stāvot uzreiz kļūst auksti, par ilgāku pasēdēšanu vispār nevar būt ne runas. Esmu nogājusi 29 km un, tuvojoties meža namiņam, jau pa gabalu redzu, ka tam nav skursteņa.
Manas bikses ir slapjas līdz pat gurniem, cimdi izmirkuši, zābaki kļuvuši 2x smagāki, jaka slapja līdz pat elkoņiem.
Par laimi, lietus ir mitējies un ir pietiekami daudz sausas malkas, kāds ir pat pacenties saskaldīt skaliņus iekuram. Kamēr kājās vēl slapjie zābaki, iekurinu ugunskuru un aizbrienu uz upi pēc ūdens. Tad gan žigli nost visas slapjās drēbes un kājās sausas zeķes un apavus!
Pievakari pavadu, sēžot pie ugunskura un žāvējot slapjo apģērbu, un līdz ar tumsas iestāšanos taisos iet gulēt. Namiņā ir soli, galds un divi veci, mazi klubkrēsli ar koka roku balstiem. Sastumju krēslus kopā un ierīkoju tur sev tādu kā migu. Izstiepties nevarēju, bet nakti nogulēju mierīgi - veselas 10 stundas.
Pienāca rīts ar visiem ierastajiem rituāliem, turpinot pie ugunskura žāvēt slapjās drēbes un zābakus.
Diena iesākās ar pelēkām debesīm, bet lietus nelija, un es konstatēju, ka 27 stundas neesmu satikusi nevienu cilvēku, pat nevienu dzīvu būtni!!
Brīžam šķiet, ka esmu uz neapdzīvotas salas...
