Šodien savu stāstu par pārgājienu no jūras līdz jūrai Igaunijā Agnese sāk ar priecīgu «labrīt»!
Agneses 6. diena - noieti 186 km! Vēl tikpat jāiztur!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Skaistais saullēkts un doma, ka visa diena būs gaiša, iedvesmo, un vēl vairāk iepriecina fakts, ka
esmu nogājusi jau pusi ceļa - 186 km.
Mans piesardzīgais 12 dienu un reālais 11 dienu plāns sāk pārtapt par 10 dienu turbo piedzīvojumu!
Vispirms jāatgriežas trasē, un tad varu turpināt ceļu.
Maršruts ved pa Loosalu-Palukula dabas takām, vēlāk eju cauri apdzīvotai vietai, kurā acīmredzot ir tik maz iedzīvotāju, ka nepienākas pat veikals. Palūdzu kādai kundzei, kuru redzu mājas pagalmā, lai ielej man pudelēs ūdeni, un viņa man laipni izpalīdz.
Tālāk ceļš (bez norādēm!) ved caur Kurgja, kur, spriežot pēc apraksta, var dabūt siltas pusdienas.
Cilvēkam, kurš jau vairākas dienas ēd putru, sauso zupu un kādu cepumu vai desas galiņu, fantāzija darbojas ļoti spēcīgi,
garšas kārpiņas sarosās, un 5 km neko citu nespēju domāt, tikai par to, kā ēdīšu kartupeļus ar gaļas mērci. Vai es tiku pie tādas ekstras? Protams, nē. Tas viss acīmredzot darbojas tikai vasarā.
Bēdīgu prātu eju tālāk, laimīgā kārtā norādes atkal parādījušās - šoreiz eju pareizi.
Pēdējie šīs dienas 5 km ved pa meža takām, iet ir kļuvis diezgan grūti un, sasniedzot meža namiņu, kurā esmu plānojusi šonakt nakšņot, kājas ir tieši tādā stāvoklī, lai vairs nekustētos. Esmu tiešām nogurusi, toties zem jumta. Sanesu malku, tās ir diezgan daudz un tā ir sausa. Ir pat cirvis, tā ka krāsni iekurināt nav problēmu. Vai sasils pats namiņš, to gan nevar zināt. Tam ir divi stāvi - pirmajā ir paliela telpa ar galdu un soliem, kā arī virtuvīte ar malkas plīti, otrajā trīs platas koka gultas, uz kurām uzliekot matraci, var ērti gulēt.
Krāsns kuras, esmu paspējusi paēst, kad piebrauc mašīna un no tās izkāpj četri puiši. Izrādās, puiši ir no Vācijas un, apceļojot Baltijas valstis (nupat bijuši Rīgā), nolēmuši te pārnakšņot. Šādi meža namiņi ir tikai maršruta beigu posmā, un tie ir atvērti jebkuram ceļotājam.
Palīdzu puišiem iekurt plīti un, piekodinājusi, lai pieskata krāsni, eju augšstāvā gulēt. Puiši saka, ka gulēšot lejā.
Guļu. Auksti. Bet jāiesilst taču. Nesilst, auksti joprojām. Kad naktī izeju uz tualeti, atgriežoties secinu, ka 1. stāvā krāsns ir karsta un puiši, sastūmuši ap to galdu un solus, uz tiem mierīgi guļ. Lieliski.
Eju laukā, sanesu malku, jo pēdējo, manis iepriekš sanesto, vācieši jau ielikuši krāsnī, nonesu savu guļammaisu un sēžu, skatoties ugunī. Bet man taču ir jāguļ!! Ķeros pie darba - koka rāmis, kurā tiek ievietots lielais miskastes maiss,
divi bluķi, pa virsu matracis - un mana līdzsvara trenēšanas gulta pretī krāsnij gatava!!
Guļu līdz pat 7:00, pa brīdim pieliekot vai sabikstot krāsnī malku. Puiši dodas prom, bet es nekur nesteidzos - ārā līst kā pa Jāņiem.
Sarakstu savus memuārus, paēdu brokastis un tikai tad, iepakojusi gan somu, gan pati sevi lietusmētelī, dodos ceļā.
Slapja būs šī diena...