Latviešu leģionāri ir sava laikmeta traģiski upuri – to vidū ir gan varonīgi karavīri, gan arī zināms skaits vīru, kas pirms tam bija iesaistīti pretpartizānu soda operācijās Baltkrievijā. Liela daļa leģionāru tika mobilizēta, bet bija arī tāda, kas kara gaitās devās brīvprātīgi, lai atriebtu padomju okupācijas varas nodarījumus. TVNET sarunājas ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju, vēstures doktoru un vairāku grāmatu autoru Uldi Neiburgu.
Sarunā pazīstamais vēsturnieks pauž, ka leģiona būtība ir komplicēta un valsts pret savas vēstures sarežģītajām lappusēm izturējusies gļēvi.
Dažreiz tiek pārmests – leģionā iekļāvās policijas bataljonos dienošie, kas pirms tam bija piedalījušies soda operācijās. Kara noslēgumā arī Arāja komandas vīri. Cik nozīmīgs bija šādu elementu īpatsvars un ietekme latviešu leģiona vienībās? Piemēram, Voldemārs Veiss komandēja Abrenes policijas bataljonu pretpartizānu operācijā Ziemas burvība, pēc tam bija 19. divīzijas štandartenfīrers. Vai problēma nerodas arī ar pašu vārdu «leģions» - vācieši to izmantoja gan abu divīziju, gan citu latviešu militāro formējumu apzīmēšanai?
[Apgalvojumā] ir daļa patiesības un liela daļa nepatiesības. Izpratnes par leģionu ir dažādas. Es turētos pie šaurākas izpratnes – leģions ir latviešu Ieroču SS (Waffen SS) vienības – 15. un 19. divīzija un citas mazākas vienības, kas cīnījās frontē. Citiem formējumiem, piemēram, latviešu policijas bataljoniem, robežapsardzības pulkiem vai būvpulkiem bija atšķirīga organizācija, apgāde, apbruņojums un uzdevumi. Vienoja viņus visus tas, ka tie tika izveidoti SS un policijas pakļautībā.
Ja mēs vadāmies pēc Ādolfa Hitlera 1943. gada 10. februāra pavēles, nevaram leģionā ieskaitīt vienības, kuras bija izveidotas iepriekš. Arī SS reihsfirera [SS struktūru vadītāja] Heinriha Himlera 1943. gada 26. maija rīkojums tika vairāk resorisku iemeslu dēļ pieņemts.
Vācieši baidījās, ka latvieši [Latvijas zemes pašpārvalde un Leģiona Ģenerālinspektors] uzskatīs leģionu par sev pakļautu struktūru un pēc tam pieprasīs kādas politiskās tiesības. Lai to novērstu, Himlers izdeva tīri skaidrojošu pavēli – ar latviešu SS brīvprātīgo leģionu jāsaprot visas vienības, kas ir viņa pakļautībā. Praksē nekas nemainījās. Nebija tā, ka policijas bataljoniem, kas bija tērpti sākotnēji Latvijas armijas vai vēlāk vācu policijas formas tērpos, izsniegtu leģiona formas un sauktu viņus par leģionāriem.
Kara laikā no Latvijas iedzīvotājiem saformēja 42 latviešu un septiņus krievu policijas bataljonus. Tikai vienpadsmit no viņiem iekļāva Ieroču SS vienībās. Ceturtā daļa no policijas bataljoniem vai viņu karavīriem nonāca leģionā. Bieži vien ir priekšstats, ka policijas bataljoni ir tikai šucmaņi, soda ekspedīciju dalībnieki. Taču tā arī nav – bija policijas bataljoni, kas visu kara laiku karoja tikai frontē. Tāpat bija policijas bataljoni, kas cīnījās pret partizāniem, tika iesaistīti karagūstekņu nometņu apsardzībā, dzelzceļa tiltu apsardzībā. Vairums policijas bataljonu, kas bija saistīti ar represijām, leģionā nenonāca - piemēram, 22. bataljons, kurš apsargāja Varšavas geto vai 320.W bataljons, kas veica Salaspils nometnes ārējo apsardzi.
Trīs policijas bataljonus, kas 1942. gada augustā-septembrī bija piedalījušies pretpartizānu operācijā «Purva drudzis» (Sumpffieber) Baltkrievijā, vēlāk gan iekļāva leģionā. Taču jāatceras, ka viņu galvenā funkcija šajā akcijā bija mežu ķemmēšana un tukšo sādžu nodedzināšana. Vācieši savāca pārtiku, lopus un citus rekvizītus, bet tos, kuri pretojās, nošāva speciālas vācu SD [SS iekšējās drošības un izlūkošanas dienests] vienības. Kā konstatējis vēsturnieks Kārlis Kangeris, bija atsevišķs gadījums, kad latviešu 18. policijas bataljonam kopā ar vācu 1. SS kājnieku brigādi tika dota pavēle nodedzināt kādu sādžu un visus tās iedzīvotājus nošaut.
Taču tie ir drīzāk izņēmuma gadījumi, nevis vispārinājumi. Mēs nevaram mazākuma darbības attiecināt uz vairākumu. Ir arī jāsaprot, ka leģionu izveidoja 1943. gada pavasarī un tās darbības, kuras varētu pārmest dažiem policijas bataljoniem [kas iekļāvās leģionā], nevar pārnest uz vēlāku laika posmu.
Tā pati bēdīgi slavenā Arāja komanda. Mēs zinām, ka Viktors Arājs 1945. gada februārī Grīnavas apkārtnē nedēļu bija 15. divīzijas 34. grenadieru pulka 1. bataljona komandieris. Viņš jādelēja ar baltu zirgu pa Rietumprūsijas laukiem un tika atstādināts no amata par nemākulību. Latvijas [brīvvalsts] laikā viņš bija policijas darbinieks, bet izrād'ijās pilnīgi nespējīgs vadīt frontes vienību. Kopā kādi 500-600 Arāja komandas dalībnieku vēlāk iekļāvās Ieroču SS vienībās, bet leģionāri viņus pārāk labi neieredzēja.
Vēlākais leģiona pulkvedis Voldemārs Veiss 1941. gadā bija Rīgas kārtības palīgpolicijas priekšnieks. Viņam pakļautie policisti bija tie, kas pārmeklēja dzīvokļus, arestēja ebrejus, piesavinājās īpašumus. Protams, tas bija noziegums, bet arī jāsaprot, ka Veiss pildīja vācu pavēles, un ne jau viņš izplānoja, piemēram, Rumbulas akciju, kur ebreju konvojēšanā no Rīgas geto tika iesaistīti arī latviešu policisti. [Savukārt] 19. divīzijas komandieris kara beigās SS brigādefīrers Bruno Štrekenbahs 1939.-1940. gadā Polijā komandēja Einzacgrupu un bija iesaistīts liela mēroga ebreju iznīcināšanā. Neviens latviešiem neprasīja – vai varam jums ielikt Štrekenbahu par komandieri. Tie latviešu virsnieki, kuri kopā ar viņu karoja, droši vien pēc kara tikai uzzināja, ar ko viņš ir pirms tam nodarbojies. Tā ir tā kara traģika.
Protams, mēs varam teikt, ka tie nebija labākie cilvēki, kurus vajadzēja iekļaut leģionā. Taču no otras puses – pēc tam, kā viņi tika leģionā, nekādas represīvas funkcijas vairs neveica, bet gan darīja to pašu, ko pārējie. Tad jau tajā pašā PSRS Sarkanajā armijā mēs procentuāli atradīsim daudz vairāk čekistu, smeršistu, Gulaga nometņu apsargu un citu represiju veicēju.
Tā ir traģēdija – no vienas puses latviešu leģionāri bija karavīri, kas cīnījās frontē, bet no otras puses viņi diemžēl bija noziedzīga, totalitāra režīma – nacionālsociālistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Un nereti aizmirstam, ka arī pretinieks – PSRS - bija tikpat noziedzīgs, totalitārs režīms. [Leģionāri] bija ķīlnieki starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau 16. martā neiet un nepriecājas par leģiona izveidošanu vai Hitleru.
Cilvēki iet pieminēt leģionārus kā sava laikmeta upurus un cīnītājus – tos, kuri bija spiesti izturēt šo laiku, izciest filtrācijas un gulaga nometnes, visus pēckara ierobežojumus, kā arī mūsdienu attieksmi, kad pašmāju politiķi no viņiem baidās un norobežojas.
Tas viss ir ļoti komplicēti – dažādas personas darbojās dažādos laikos, veica dažādus uzdevumus. Latvijas situācijā – mēs šo karu nesākām.
Cik daudz leģionā bija brīvprātīgo?
Skaitļi nav pilnīgi precīzi. Saskaņā ar jaunākiem pētījumiem 110 – 115 tūkstoši Latvijas pilsoņu bija dažādās Vācijas bruņoto spēku vienībās. Apmēram 52 tūkstoši dienēja Ieroču SS vienībās. Kara sākumā kārtības dienesta vienībās bija brīvprātīgie. Arī 1944. gada vasarā, kad frontes līnija tuvojās Latvijai un draudēja otrreizēja padomju okupācija, cilvēki brīvprātīgi pieteicās dienestam. Daudzi uzskatīja – kas tad vēl cīnīsies, ja ne mēs? Cilvēku masa ir ļoti neviennozīmīga. Bija vairāki tūkstoši dezertieru, kas negribēja karot un centās izvairīties no mobilizācijas. Bija arī cilvēki kas gāja ar pārliecību – viņiem ir jākaro. Objektīvu apstākļu dēļ lielai daļai latviešu sabiedrības mazākais ļaunums šķita Vācija, nevis Padomju Savienība. Tāpēc viņi pakļāvās mobilizācijai.
Literatūrā ir uzskats, ka no 15 līdz 20% [karavīru] bija brīvprātīgie. Deviņdesmito gadu sākumā sociologs un bijušais leģionārs Tālivaldis Vilciņš veica pētījumu – leģionāru aptauju. Anketās tika lūgts uzrādīt – vai leģionā aizgājis brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Tendence bija tāda, ka mobilizācija netika īpaši uzsvērta. Kad mēs sākām par to runāt pasaulē, tad jā, mēs uzsvērām – no starptautisko tiesību viedokļa tas ir 1907. gada Hāgas konvencijas pārkāpums un cilvēki tika mobilizēti piespiedu kārtā.
Kādēļ Lietuvai izdevās izvairīties no plašas piespiedu mobilizācijas Vācijas okupācijas laikā?
Ar lietuviešu kolēģiem mēs diskutējam par to, kas bija izšķirošais. Vai tā bija lietuviešu pretestība vai pašu vāciešu plānu maiņa. Arī Lietuvā bija paredzētas lielas mobilizācijas akcijas. Lietuviešiem acīmredzot bija taisnāks mugurkauls nekā mums. Tomēr arī Lietuvā, kad bija skaidrs, ka tuvojas frontes līnija un draud otrreizēja padomju okupācija, militāru vienību veidošana tika atbalstīta. Tomēr lietuvieši negribēja būt SS struktūrās un tirgojās ar vāciešiem.
Notiek diskusija par to, cik daudz [mobilizāciju] ietekmēja tas, ka lietuvieši pretojās, un cik daudz tas, ka nacisti no savas absurdās rases politikas viedokļa uzskatīja viņus par nepietiekami āriskiem. Par nepietiekami kareivīgu tautu un tādu, kas nemaz nav pelnījusi leģionu. Desmitiem tūkstošu lietuviešu tika nosūtīti darbos uz Vāciju vai iekļauti policijas bataljonos, iesaistot viņus kara mašinērijā tādā veidā.
Taču lietuvieši saglabāja savu dzīvo spēku, kuru ielika pēckara nacionālo partizānu kustībā, kas bija stiprāka un aktīvāka nekā mums.
Mūsdienās mēs daudz runājam par leģionāriem, bet aizmirstam latviešu karavīrus pretējā pusē – Sarkanajā armijā. Arī viņi tika piespiedu kārtā mobilizēti, taču tagad šie jautājumi ir ļoti polarizēti.
Pēc kara par leģionāriem gandrīz piecdesmit gadus nevarēja atklāti runāt. Tā rezultātā uzauga vesela paaudze - vieni, kas to nesa savās ģimenēs un zināja, citi – kuriem mācīja padomju vēstures izpratni. Ir vēsturnieki, kas saka, ka nevar runāt par varonību, jo mums [kara laikā] nebija karavīru, kas cīnījās par savu valsti Latvijas armijas rindās. Es gan uzskatu, ka mums bija arī varoņi karavīri – gan leģionā, gan Sarkanajā armijā. Ne tikai krievi, vācieši vai amerikāņi bija cīnītāji. Mums bija 12 Bruņinieka krusta kavalieru – lielākais skaits nevācu tautības karavīru, kas saņēmuši šo augsto atzinību.
Mana paaudze skolā mācījās par visādiem pavļikiem morozoviem, aleksandriem matrosoviem un varbūt mazāk zina, ka ir tādi leģendāri leģiona kauju virsnieki kā Žanis Butkus, Ernests Laumanis, Vilis Janums vai Miervaldis Ādamsons. Pretējā pusē bija Padomju Savienības varoņi - Zelta Zvaigznes ordeņa kavalieri – Jānis Vilhelms, Jānis Rainbergs vai Mihails Orlovs. Tā ir mūsu vēsture, mums par to nav jākaunas. Gan 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija 1944. gada janvāra kaujās pie Nasvas, gan it īpaši leģiona 19. divīzija kara beigās Kurzemes frontē demonstrēja ievērojamas kaujas spējas.
Nav liela atšķirība starp leģionāru un sarkanarmieti, kurš ir piespiedu kārtā mobilizēts. Taču, manuprāt, ir atšķirība starp brīvprātīgajiem.
Daudzi no tiem, kuri 1941. gadā brīvprātīgi aizgāja līdzi Sarkanajai armijai, kad tā atkāpās, pirms tam sadarbojās ar padomju okupācijas režīmu. Viņi karā gāja ideoloģiskas pārliecības vadīti. Viņi bija kolaboranti. Tie, kas vācu okupācijas laikā pieteicās brīvprātīgi - lai atriebtu izsūtītos tuviniekus vai citu iemeslu dēļ -, sadarbojās ar «ienaidnieka ienaidnieku», viņu motivācija bija pavisam cita, viņiem nevar pārmest kolaboracionismu tradicionālā izpratnē.
Varam diskutēt par Veisu, kuru raksturo arī kā provācisku, taču leģiona kaujas virsnieki – Ādamsons, Laumanis un daudzi citi - bija nacionāli noskaņoti un neatkarīgas Latvijas patrioti. Vai Orlovs, Rainbergs un Zenta Ozola tādi bija? Par to es šaubītos. Varbūt objektīvu iemeslu dēļ, bet viņi tomēr bija noskaņoti par labu padomju varai.
Cik pamatoti ir pieminēt leģionu 16. martā – datumā, kuru izvēlējās paši bijušie leģionāri?
Daugavas Vanagi 1952. gadā Londonas sēdē vienkārši atrada to kā vienojošu datumu. Tā ir vienīgā reize, kad vienības no abām latviešu divīzijām (1944. gada marta kauju laikā pie Veļikajas upes leģiona 2. brigādi pārformēja par 19. divīziju) veica sekmīgu uzbrukumu pulkveža Artūra Silgaiļa vadībā. Es problēmu neredzu. Tā bija trimdas tradīcija, kuru atzīmēja. Tradīcija atmodas laikā ieviesās Latvijā. Izcelsme var būt dažāda. Jautājums ir drīzāk par oficiālo piemiņas dienu – vai tāir valsts noteikto piemiņas dienu kalendārā vai nav. Mums sanāca, ka vienu gadu bija, otru nebija. Tas arī ir muļķīgi.
Atbalstāt atzīšanu par oficiālu piemiņas dienu?
Tas vilciens jau ir aizgājis. Tajā brīdī vajadzēja veikt lielāku ekspertīzi. Vajadzēja izsvērt argumentus – no vienas puses, kādēļ ir svarīgi pieminēt savus pilsoņus un kādi būtu ārpolitiskie riski. Lēmums bija jāpieņem, un pie tā bija jāturas. Tas būtu prātīgāk nekā svaidīties un mainīt. Jautājums varētu būt par [atzīmēšanas] vietu – vai Brīvības piemineklis, vai Lestenes brāļu kapi. Es neredzu problēmu, ka Latvijas valsts, tostarp augstākās amatpersonas, piedalītos šādos pasākumos. Manuprāt, tā ir gļēva bēgšana no savas vēstures.
Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija okupēta un nevarēja parūpēties par saviem pilsoņiem. Viņiem pašiem sarežģītā situācijā bija jāpieņem kaut kādi lēmumi. Tagad, kad ir Latvijas valsts, viņa atkal izvairās par saviem pilsoņiem paust pozīciju.
Bija skaidri un gaiši jāpasaka – tāda ir mūsu vēsture. Jums Rietumeiropā viņa ir tāda, mums Austrumeiropā citāda. Latviešu leģions ir latviešu tautas daļa, kuram ir bijis tāds liktenis. Mēs to neglorificējam, bet mēs [leģionārus] pieminam kā kara dalībniekus. Tālāk ir likums – sabiedriskā kārtība, kas ir jānodrošina, jāatrisina problēmas, kad blakus ir pilnīgi pretējas manifestācijas un konflikti. Nereti arī mēs paši radām ažiotāžu - cik tur ir gājiena dalībnieku, bet cik ir žurnālistu.
