Ahileja papēži politikā

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

Viena no lielākajām kļūdām politiskajā cīņā ir pret konkurentu izmantot argumentus, kas ir būtiski paša izmantotāja atbalstītāju lokā, savukārt neliekas svarīgi konkurenta piekritējiem.

Daži piemēri. Ja kādam liekas, ka Aivaru Lembergu aizskāris, nepatīkami pārsteidzis salīdzinājums ar Donaldu Trampu The New York Times nesenajā publikācijā par Austrumeiropas politiku, tad viņš smagi maldās. No Lemberga viedokļa tas ir kompliments, jo viņa interpretācijā Tramps ir politiķis, kurš savas valsts intereses liek pirmajā vietā, kurš nebaidās izteikties nepiegludināti utt. Latvijas liberālās aprindas publikāciju var citēt no rīta līdz vakaram, savukārt ievērojamai sabiedrības daļai šādas analoģijas ir tikai vēl viens pierādījums par labu Lemberga izteikumiem un rīcībai.

Ja kādam no «nacionāļiem» liekas, ka uzklupšana Nilam Ušakovam par krievu valodas lietošanu Rīgas mēram kaut kā skādē, tad tie ir maldi. Saskaņas līderim nebūs ne mazāko problēmu šādus pārmetumus interpretēt kā pierādījumu tam, ka oponentiem patiesībā nav argumentu, tādēļ viņi «piekasās». Saprotot nacionāļu loģiku (skat., piemēram, Roberta Zīles pausto šonedēļ LTV Rīta panorāmā), neesmu tomēr pārliecināts, ka šie argumenti ir būtiski tai daļai latviešu elektorāta, kuri balso vai varētu balsot par Ušakovu un Ameriku.

Visbeidzot – ja kādam liekas, ka Artusa Kaimiņa parādīšanās interneta dzīlēs viegli mainītā psihofiziskā stāvoklī vai viņa aizraušanās ar sevis iemūžināšanu šokēs Kaimiņa piekritējus, arī tā ir kļūda. Ne gluži tāpēc, ka piekritēji par «nopludinātajā» redzamo kaut kā īpaši fanotu, bet tāpēc, ka tas viņiem diez vai liekas lielākais grēks, ko politiķis var sastrādāt.

Tas ir sliktā nozīmē apbrīnojami: pēc visa jau pieredzētā (sākot ar Brexit, Trampu, beidzot ar Lepēnu) turpināt jaukt savu atbalstītāju uzkurināšanu ar šaubu sēšanu pretinieka piekritējos. Par Ahileja papēdi pieņemt kādu pavisam citu ķermeņa daļu.

Bet kā tad būtu argumentācija jāveido? Nav mans bizness šādus padomus dot, tādēļ tikai dažas piezīmes.

Vispirms jāsaprot, ka «vājo vietu» fenomens vispār ir pārvērtēts. Kaut tā skumjā iemesla dēļ, ka politiķi tiek ik dienu gadiem ilgi aprakstīti tik kritiski, ka vismaz zināmai publikas daļai ir izstrādājusies imunitāte pret šādiem «kompromatiem». Jāpatur prātā arī tas, ka daudzos gadījumos pretinieks tiek atbalstīts nevis tāpēc, ka par šo personāžu balsot gatavais ir stāvā sajūsmā par viņu, bet tāpēc, ka godājamā vēlētāja ieskatā «citi ir vēl sliktāki». Ir nedaudz pazemojoši atgādināt šādas pašsaprotamas lietas, bet – vispirms mēģini pārliecināt, ka esi reāla alternatīva konkurentam, ka esi labāks.

Un te, starp citu, ir būtiska nianse (manuprāt). Pieņemu, ka politiskās cīņas dalībnieki lauza galvu par to, kā savā piedāvājumā iekļaut kaut ko principiāli atšķirīgu, jaunu. Ar to nevajadzētu pārspīlēt. Gan tāpēc, ka vēlētāji jau ir pieredzējuši dažādus brašus solījumus un to neizpildi, līdz ar to sauklis «rīt dzīvosim citādi!» var pavērsties pret paša saukļa autoru kā pierādījums, ka viņš ir kārtējais muldoņa. Gan tāpēc, ka nevajag pārvērtēt vēlētāju alkas pēc krasām pārmaiņām vispār. Un ne tāpēc, ka publika Latvijā būtu kaut kā īpaši konservatīva – skarbā realitāte ir daudziem no mums iedēstījusi bažas, ka, atvainojos, pārmaiņu nesēji sačakarēs jau tā ne pārāk iepriecinošo status quo. No šā viedokļa pareizāk – lai cik nepatīkami man kā radikālim to atzīt – ir teikt, ka «eksperimentu» nebūs, ka tiks uzlabots jau esošais.

Vēlreiz. Iepriekš paustais nenozīmē, ka nav jāmobilizē vēlētāji, kurus konkrētā partija uzskata par savu elektorātu. Jo īpaši pašreizējā situācijā, kad vēlēšanu dienā palikt mājās gribētāju netrūkst. Runa ir par to, kā tiek runāts ar vēlētājiem, kas ir ārpus šā tradicionālā atbalstītāju loka. No šā viedokļa dažādās pašvaldībās un dažādām partijām situācijas atšķiras. Piemēram, virknei politisko projektu Rīgā (lai minam kaut vai Jauno Konservatīvo partiju) tāda «tradicionālā» elektorāta tā īsti nemaz nav, un šajā tekstā paustās piezīmes uz šiem projektiem attiecas jo īpaši. Līdzīgi, manuprāt, ir Ventspilī, kur arī pie varas ilgstoši esošā grupa ir dominējusi tik lielā mērā, ka konkurentiem ir vairāk jārūpējas par grupas atbalstītāju pārliecināšanu, aizvilināšanu, nevis kaut kādu mistisku «savējo» uzmundrināšanu.

Rīgas gadījumā «nacionāļi» var runāt par «savu» elektorātu, daļēji arī Vienotība. Tomēr šo vēlētāju mobilizēšanai, manuprāt, ir ne tik daudz jāslavē Baiba Broka un Vilnis Ķirsis, cik vispirms «savējiem» jāpierāda, ka abas partijas nacionālā līmenī nav nogurušas un izlaidušās. Jo, ja kāds no «savējiem» nobalsos par Jutu Strīķi vai Mārtiņu Bondaru, tad, manuprāt, tādēļ, ka ir vilšanās «nacionāļos» un Vienotībā kā tādos. Ja runa ir par jaunu vēlētāju piesaisti, tad abu konkrēto partiju gadījumā tēze saglabājas, jo – atšķirībā no jaunajiem vai nosacīti jaunajiem politiskajiem projektiem gan «nacionāļiem» gan Vienotībai ir atbildība par valdības darbu, līdz ar to būtu tikai loģiski, ja vēlētājs, kurš citreiz balsot vispār nav gājis vai agrāko izvēli atkārtot nevēlas, vadītos ne tikai no sava iespaida par Broku un Ķirsi, bet arī par abām partijām per se. Jāatzīst, ka par «zaļajiem zemniekiem» Rīgas kontekstā grūti ko teikt, jo, no vienas puses, iepriekš panākumu nav bijis, tātad teorētiski ZZS var pozicionēties kā «jaunums», no otras puses, tā tomēr ir premjera partija. Pieņemu, ka ZZS rezultātu Rīgā ietekmēs nevis Armanda Krauzes sniegums, bet tas, kā tuvākajos mēnešos veiksies finanšu un veselības ministrēm.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu