Viens no redzamākajiem Krievijas režisoriem Kirils Serebreņņikovs Latvijas Nacionālajā teātrī ir iestudējis lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča absurda komēdiju «Tuvā pilsēta», kurai pirmizrāde būs 4.martā.
Pirmizrāde Kirila Serebreņņikova «Tuvajai pilsētai». Ieskaties foto!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Luga ir par attiecībām ģimenē. Trīsdesmitgadnieki Ivo un Annika mīl viens otru, tomēr ģimenes dzīves rutīna, darbs un trīs bērni dara savu, un Ivo gandrīz ik nedēļas nogali pazūd no mājām, lai būtu kopā ar draugiem un paskatītos uz savu dzīvi no malas - no tuvās pilsētas. Kad Annikai tas beidzot apnīk, arī viņa dodas uz otru pilsētu - paskatīties, kas ir tas, ko redz Ivo, un dzīve sagriežas ar kājām gaisā...
Stāsts par to brīdi, kad mēs saviem slepenajiem sapņiem ļaujam iznākt no zemapziņas un tie ņem varu pār racionālo, ikdienas dzīvē tik noderīgo prātu.
Kirils Serebreņņikovs: «... esmu pārliecināts, ka seksuāls vai, teiksim, juteklisks ir tikai privāts pārdzīvojums, nekad ne publisks. (..) Teātris pievērš mūsu uzmanību mūsu privātajai pieredzei, personiskajiem stāstiem, kas ar mums ir notikuši, bet kurus esam aizmirsuši, un tie, nolikti kaut kur tālu un dziļi, tur dus. Mēs tos neizmantojam, tāpēc ka ikdienas dzīvē mums vajag pavisam ko citu. Bet teātris – tā ir atgriešanās pie mūsu personiskajiem noslēpumiem. Ne jau aktierspēles dēļ skudriņas pārskrien pār ādu, bet skatītāju pašu pieredzes dēļ. Ne jau sižetam publika seko līdzi, bet tam, kā viņos pašos kaut kas ataust atmiņā. Arī Romeo un Džuljetas skatītājiem nav žēl, bet pašiem sevis... Mākslinieki/māksla 21. gadsimtā ir medijs, kurš reizēm rupji, bet reizēm uzmanīgi paņem mūs aiz rokas un ved uz konkrētu vietu mūsos. Uz prātu. Uz sirdi...»
«Es pieļauju, ka šis būs skandalozs darbs, un domāju, ka tas nebūs lielai auditorijai. Taču, manuprāt, teātrim ir jābūt dažādam. Kāpēc Latvijā ir vajadzīgs modernās mākslas muzejs, ja jau reiz mums ir lielisks Latvijas Nacionālais mākslas muzejs? Ja mēs veidojam brīnišķīgas «Skroderdienas Silmačos», «Sievieti», «Kaiju» un citas izrādes, tad nepieciešami ir arī tādi Kirila Serebreņņikova iestudējumi. Šis ir tas ceļš, ko mēs iesākām ar «Voiceku» un turpinām tagad, tas ir modernās mākslas pieteikums teātrī. Ir auditorija, kas ir gatava domāt un grib domāt arī šajā kategorijā,» atzīst teātra direktors Ojārs Rubenis.
Lomās: Marija Bērziņa, Maija Doveika, Dita Lūriņa, Jānis Āmanis, Gundars Grasbergs, Arturs Krūzkops, Romāns Bargais, Kārlis Reijers un Kaspars Zvīgulis.
Šo iestudējumu atbalsta Pētera Avena fonds «Paaudze». «Augsti vērtējam ilggadējo sadarbību ar Latvijas Nacionālo teātri un esam gandarīti par iespēju arī šoreiz atbalstīt izcilo režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Pēc iestudējuma «Raiņa sapņi», kas saņēma vairākas nominācijas, tostarp nomināciju Spēlmaņu nakts balvai kā Gada izrāde, režisors šoreiz Latvijas teātra cienītājiem piedāvā mūsdienu dramaturģijas darbu. Pazīstot mākslinieku, esmu pārliecināts, ka izrāde būs interesanta un noteikti aktuāla,» atzīmē izrādes atbalstītāja, Pētera Avena fonda vadītājs Igors Bass.
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kirils Serebreņņikovs, horeogrāfs Jevgeņijs Kulagins (Krievija), Jēkaba Nīmaņa muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Toms Zeļģis, producente un kostīmu mākslinieka asistente Ilona Matvejeva, grima mākslinieces Ivanda Šmite un Līva Drešere.
Luga «Tuvā pilsēta» (2005), tulkota angļu, krievu, somu, slovēņu, itāliešu, latviešu valodā, iestudēta Triestē (2008), Maskavā (2011), Pori (2012), Grenoblē (2015), Oklendā (2016).
Kirils Serebreņņikovs (1969) - režisors, Gogoļa centra mākslinieciskais vadītājs.
Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējis trīs izrādes -
N. Gogoļa «Mirušās dvēseles» (2010), G. Bīhnera «Voiceks» (2012) un Raiņa/J.Nīmaņa «Raiņa sapņus» (2015), kas visas nominētas Spēlmaņu nakts balvai kā Gada izrādes, kā arī citās nominācijās. «Mirušās dvēseles» šo balvu arī saņēmušas.
Līdzās teātra režijai Kirils Serebreņņikovs strādā arī kino režijā un ir radījis tādas filmas kā «Tēlojot upuri» (2006), «Jurģu diena» (2009), «Krāpšana» (2012), «Māceklis» (2016, saņēmusi prestižo Fransuā Šalē balvu Kannu kinofestivālā).
Kirils Serebreņņikovs ir arī pieprasīts operu iestudētājs. Jāmin tādas kā Dž. Verdi «Falstafs» (Pēterburgas Marijas teātris), N. Rimska-Korsakova «Zelta gailītis» (2011, Maskavas Lielais teātris), O. Noivirtas «American Lulu» (2015, Berlīnes Komiskā opera), R. Štrauss «Salome» (2016, Štutgartes opera, nominācija Pasaules Operas balvai).
Marjus Ivaškevičs (1973) – lietuviešu prozaiķis un dramaturgs, teātra un kino režisors.