Pētījumā pausts, ka Baltijas valstis ir vairāk vai mazāk spējīgas atvairīt slēpti rīkotas Krievijas speciālo dienestu rīkotas to teritorijā un ir gatavas šaut uz «zaļajiem cilvēciņiem», bet vietējo krievvalodīgo atbalsts kaut kādām separātistu kustībām vai protestiem nav liels. Aliansei gan būtu sarežģīti atvairīt vērienīgu militāru triecienu pret Baltijas valstīm, taču šobrīd Krievijas uzbrukuma iespēja ir mazticama.
Tas gan nenozīmē, ka NATO nepieciešams nodarboties tikai ar konvencionālas karadarbības jautājumiem un atturēšanas politiku. Konflikts var izcelties arī nejaušības dēļ, sekojot līdzīgiem notikumiem kā tas bija 2015. gadā, kad Turcija notrieca Krievijas lidmašīnu, vai eskalēties saspīlējumu rezultātā, uzsvērts RAND pētījumā. Krievija var arī ievērojami pastiprināt savu propagandu krievvalodīgo vidū.
Rezultātā, bez efektīva vēstījuma no NATO puses, krieviski runājošās minoritātes Baltijā var noticēt Kremļa vēstījumam par alianses plāniem Baltijā. Tādēļ krievvalodīgo integrācija ir viens no veidiem, kādos samazināt šos riskus un veidot saliedētāku sabiedrību Latvijā un Igaunijā.
Integrāciju var veicināt, palielinot krieviski runājošo politiskās tiesības, īpaši jautājumos, kuri ir saistīti ar pilsonību, izglītību un krievu valodas oficiālu atzīšanu. «Krievu valodas plašāka atzīšana, palielināts finansējums izglītībai krievu valodā un pilsonība Padomju laikmeta migrantiem, ievērojami samazinātu Maskavas ietekmi un sagrautu apgalvojumu, ka Baltijā krieviski runājošie netiek gaidīti,» teikts pētījumā.
Tomēr gan Latvijā, gan Igaunijā joprojām pastāv viedoklis, ka turpmāki kompromisi krievvalodīgajiem, kas pārstāv okupācijas mantojumu, var apdraudēt abu valstu eksistēšanu un jebkurš Eiropas Savienības valstu spiediens, saistībā ar krievvalodīgo sabiedrības daļu, visticamāk, būs bezjēdzīgs un pat neproduktīvs.
Dokumentā arī atzīts, ka Baltijas valstis jau ir panākušas ievērojamu progresu, integrējot krieviski runājošo sabiedrības daļu, kā arī pieņemot tos cilvēkus, kuri iemācījušies igauņu vai latviešu valodu un ir lojāli savai valstij. Labāka krievvalodīgo integrācijas situācija esot novērojama Latvijā – viena trešā daļa noslēgto laulību ir starpetniskas, bet Nacionālajos bruņotajos spēkos 15% dienošie ir krievu valodā runājošie.
Līdz šīm prokrieviskās organizācijas gan Igaunijā, gan Latvijā ir pārsvarā cīnījušas par lielākām valodas lietošanas tiesībām, kā arī nodarbojušās ar «antifašistisku retoriku». Tā, piemēram, veicot intervijas ar Narvas iedzīvotājiem, pētījuma autori secinājuši, ka to vidū nav īpašas vēlmes atdalīties no Igaunijas vai pievienoties Krievijai. Dzīves apstākļi tuvumā esošajā Ivangorodā šo vēlmi samazina vēl vairāk. Tas liek apšaubīt iespēju, ka Krievijai varētu izdoties izveidot Ukrainas scenāriju Baltijā, jo Kremļa aģentiem nebūtu pietiekams atbalsts vietējo iedzīvotāju vidū.
Otra joma, kurā Rietumu uzmanība var nodrošināt labus rezultātus, ir stratēģiskā komunikācija, piemēram, veidojot medijus krievu valodā. Taču nepieciešams vispirms izpētīt to, kādas tieši sociālekonomiskās un politiskās bažas valda krievvalodīgo vidū. Īstermiņā Igaunijas un Latvijas valdību atbalsts televīzijām krievu valodā varētu būt labs risinājums, kas ilgtermiņā, ar Rietumu atbalstu, varētu kļūt par objektīvu un konkurētspējīgu alternatīvu Kremļa kontrolētajiem medijiem.
Pētījumā secināts, ka ASV un NATO ir nepieciešams pastiprināt stratēģiskās komunikācijas kampaņas un atbalstīt krieviski raidošos medijus Baltijas valstīs. NATO būtu arī jāizvairās no spēku izvietošanas tajās Baltijas valstu teritorijās, kur dzīvo vairākums krievvalodīgo iedzīvotāju, kā arī jāatturas no darbībām, kuras var interpretēt kā mēģinājumus īstenot režīma maiņu Krievijā.
