Pasaulē pazīstamais šefpavārs brits Hestons Blūmentāls, kurš šonedēļ viesojas Latvijā, uzskata, ka cilvēkiem vajadzētu ēst daudz vairāk kukaiņu, un viņš tikai priecātos, ja tos varētu nopirkt arī lielveikalos. Tā viņš atzina intervijā LNT raidījumam «900 sekundēm», atbildot uz jautājumu par ēdienu nākotnē.
«Domāju, ka mums nāksies, un uzskatu, ka mums vajadzētu ēst daudz vairāk kukaiņu, jo tas ir videi draudzīgi, tas ir labs proteīna avots, un jau šobrīd pasaulē uz vienu cilvēku ir 40 tonnas kukaiņu,» intervijā teica Blūmentāls.
Vaicāts, vai tas varētu notikt pēc desmit gadiem, viņš teica, ka jau pēc pieciem gadiem.
«Man ir sadarbība ar vienu no lielveikalu tīkliem - «Waitrose», un es cenšos viņus pārliecināt. Tas būtu lieliski, ja lielveikalā izdotos iedabūt kukaiņus, un es nedomāju skrienošus pa grīdu,» atzina pazīstamais pavārs.
Vēl viena liela tendence, kas, viņaprāt, sāksies luksusa līmeņa tirgū un, cerams, ies plašumā, ir personalizēšana - ēdiena pielāgošana katram individuāli.
«Piemēram, jums ir brīnišķīgas atmiņas par pludmalē pavadīto laiku. Jūsu atmiņas atšķirsies no manējām. Jūsējās varbūt būs smiltis, manējās - oļi, jūra var būt trakojoša vai viļņoties maigi. Tur var būt kaija, kuģu taure, tur var būt saldējuma furgons, var būt dzirdami bērnu smiekli. Visas šīs lietas veido atmiņu ainu. Un tas tiks personalizēts jums kā indivīdam,» vērtēja Blūmentāls.
Blūmentāla vecvectēvs nācis no Latvijas, un vaicāts, vai ir dziļāk pētījis tieši latviešu virtuvi un ko izmantojis arī savos ēdienos, pavārs atminējās, ka pirms aptuveni septiņiem gadiem viņam bija raidījumu cikls «Hestona svētki» un viens no raidījumiem bija veltīts viduslaiku svētkiem un nēģiem.
«Mēs atbraucām uz Latviju, Mārtiņš Rītiņš par mums labi parūpējās. Mēs zvejojām nēģus un tad arī gatavojām viņa virtuvē. Es esmu pagaršojis vairākas lietas,» teica Blūmentāls.
Skaidrojot, kā var vienkārši pateikt, ko ēdiena gatavošanā nozīmē viņa izmantotā multisensorā pieeja, Blūmentāls intervijā teica: «Vienīgā lieta, kas mums jādara nepārtraukti, lai izdzīvotu, ir ēšana. Mēs elpojam, taču nedomājam par to. Acis, ausis un deguns ir kā mūsu drošības sargi. Tas dod brīdinājumus, vai tas, ko mēs ēdam, ir droši. Bet tas, ko mēs neiedomājamies, - ka mūsu redzei, dzirdei un ožai ir milzīgi nozīmīga ietekme uz to, kā ēdiens garšo.»
Viņš norāda, ka sajūtas baro mūsu atmiņu par ēdienu un tad mēs pieņemam lēmumu, vai mums garšo ēdiens. Viņš esot aptvēris, cik daudz lēmumu par garšu un smaržu pieņem mūsu smadzenes, tāpat kā iztēle, un to, pēc viņa domām, vajadzētu ņemt vērā.
Vairāku gadu laikā eksperimentēts ar dažādām lietām, piemēram, kā izmantot skaņu - atskaņojot jūras skaņu pie noteikta ēdiena, lai radītu vajadzīgo noskaņu -, smaržas un pat pieskārienus kaut kam, piemēram, kāda ir galda piederumu tekstūra.
Viņš stāstīja piemēru ar krabju saldējumu, ko savulaik piedāvājis. Daudziem tas paticis, bet daudzi vienkārši nespēja pieņemt, ka ir šāds saldējums. Taču, ja to nosauca par vēžu zupu, tad cilvēki teica - jā, nekādu problēmu. Tas pats bija arī ar kūpināta laša musu vai kūpināta laša saldējumu. Līdzko tika izmantots vārds «saldējums», tas visiem likās par 10-20% sāļāks, jo tika gaidīts, ka tas būs kas salds.
Jautāts, vai neizjūt lielu spiedienu arvien gatavot pārsteidzošas lietas, Blūmentāls atzina, ka pirms trīs četriem gadiem tā bija. «Tādā brīdī tu sāc uzspiest un pārspīlēt ar radošumu un zaudē savu iepriekš skaidri zināmo virzienu,» atzina pavārs.
«Tagad, kad restorāns «The Fat Duck» tika atvērts no jauna, man bija sajūta, ka viss tikai sākas un visus iepriekšējos 20 gadus esmu bijis tikai kā māceklis. Tagad ir šī jaunā pieeja par stāstu stāstīšanu un nostalģijas izraisīšanu. Tas viss veidots ar šo sajūtu. Tu redzi mazu bērnu, kurš spēlējas, un viņš rada savu pasauli - dejo, spēlē pirātus un cīnās ar iedomātu draugu. Tu domā, vai nebūtu jauki atkal tā justies, jo realitātē mums ir bažas, kas notiks, piemēram, nākamajā nedēļā vai ko mums vajadzēja vai varējām izdarīt pagājušajā mēnesī, tā vietā, lai pateiktu, ka mēs joprojām tādi esam un nekad nezaudēsim iekšējo bērnu,» raksturoja Blūmentāls.
Pēc viņa vērtējuma, tā vietā uzvelkam aizsargājošu mēteli - uzvedamies noteiktā veidā, gribam, lai citi cilvēki redz, ka mums pieder noteiktas lietas, kas apstiprina mūsu svarīgumu. Bet zem tā ir tas pats bērns. Pavārs vēloties, lai cilvēki, ienākot restorānā, neslēpj savu bērnišķīgo pusi.
50 gadus vecais pavārs iemantojis inovatora un smalku garšas kombināciju meklētāja slavu. Līdzās Gordonam Remzijam un Džeimijam Oliveram viņš ir viens no pazīstamākajiem britu pavāriem. Gatavošanas mākslu Blūmentāls sākotnēji iepazina pašmācības ceļā, bet pats savu restorānu atvēra 1995.gadā Lielbritānijas pilsētā Brejā, kas atrodas netālu no Londonas. Pēc četriem gadiem tas ieguva pirmo «Michelin» zvaigzni, bet tagad ir viens no retajiem Lielbritānijā ar trīs zvaigznēm. Lai varētu ieturēt tur maltīti, rezervācija jāveic vairākus mēnešus iepriekš un jāatvēl vairāk nekā 200 mārciņas.
Blūmentālam ir vēl vairāki uzņēmumi, bet papildus ēdināšanas biznesam viņš ir pazīstams arī kā televīzijas seja, kopš 2002.gada piedaloties dažādos raidījumos.