Neticami: Ielu vijolniece par mūziku, sīvo konkurenci un peļņu sapņu īstenošanai

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ielu muzikanti sabiedrībā tiek vērtēti dažādi – vieniem tie rada nevēlamu troksni, otriem patīkamas emocijas, bet vēl citus atstāj pilnīgi vienaldzīgus. Jau iepriekš biju ievērojusi talantīgu vijolnieci, kura vienaldzīgu nespēj atstāt ne tikai mani, bet arī daudzus citus garāmgājējus. Cits pēc cita viņi savu steidzīgo soli palēnina un iemet pa kādai šķindošai monētiņai vijoles futrālī. Linda nekautrējoties piekrīt intervijai un jau pirms sarunas steidz stāstīt, ka neesmu vienīgā, kas izrādījusi par viņu interesi. Arī sabiedrībā pazīstami cilvēki nekautrējušies sniegt atbalstu Lindai improvizētajā muzicēšanā.

Pastāsti par savu un vijoles draudzības sākumu!

Mana mamma vēlējās, lai spēlēju vijoli. Pašai gan interesēja flauta. Iestājos skolā ar mūzikas novirzienu. Vijole sākumā man galīgi nepatika, ciest nevarēju. Negāju uz stundām un slikti spēlēju. Tomēr, kad mācījos devītajā klasē, pasniedzēja redzēja, ka man iekšā ir kaut kas, kas jādabū ārā. Un viņa mani aizsūtīja filmēties Dona mūzikas klipā dziesmai «Ja tu man esi». Tad man bija tas klikšķis: «Vāu, ir taču arī cita veida mūzika, ne tikai klasiskā!» Tas mani ļoti iedvesmoja. Sāku rakāties pa youtube. Sāku mācīties un aizrauties ar klasisko rokmūziku, kas tagad ir mans mīļākais mūzikas žanrs. Tad vēl atklāju vijolnieku Deividu Garetu (David Garrett) un sapratu, ka arī es tā gribu spēlēt!

Tad tava skolotāja ir māte youtube?

Tieši tā!

Kā nolēmi spēlēt tunelī?

Man bija paziņa, kas spēlēja tunelī akordeonu. Nodomāju: ja viņš var, es arī varu! Es esmu tāda traka būtne, patīk eksperimentēt, un es tiešām ļoti gribēju pamēģināt. Bet man bija bail. Tik ļoti, ka lūdzu draudzenei, lai nāk man līdzi un stāv blakus. Es uztraucos, ko cilvēki par mani domās, un jutos tiešām muļķīgi. Tomēr ar katru [futrālī] iemesto monētu bailes kļuva aizvien mazākas. Un tā nu es esmu šeit.

Foto: Stopkadrs no video

Vai vari salīdzināt spēlēšanu uz ielas ar spēlēšanu telpās?

Spēlēt ārā ir pavisam kas cits nekā spēlēt iekštelpās. Tu nezini, kāda būs cilvēku reakcija ielās. Tomēr interesanti, ka tie, kuriem patīk, kā spēlēju tuneļos, nāk pie manis un aicina arī uzspēlēt pasākumos. Esmu spēlējusi arī festivālos. Taču spēlēt tuneļos man patīk vislabāk. Tas ir tas, ar ko es vispār sāku.

Cik ilgi jau spēlē tuneļos?

Trīs gadus.

Kādi ir tavi knifiņi? Kur, kad un kas ir jāspēlē, lai gūtu labāko peļņu?

Peļņa ir atkarīga gan no tā, cik liela ir cilvēku plūsma vietā, kur spēlē, gan no tā, kā viņi reaģē uz mūziku. Tuneļos jāspēlē lēnākas, plūstošākas dziesmas. Vecrīgā ir vairāk tūristu, viņiem patīk ātrāki gabali, roķīgāki, ekspresīvāki.

Pastāsti kādu interesantu atgadījumu, kas noticis, tev muzicējot uz ielas.

Spilgti atceros, ka februārī spēlēju uz ielas, biju briesmīgi pārsalusi. Cilvēku bija ļoti maz. Nu galīgi negāja. Un pēkšņi kaut kāds čalis iet garām un iemet man ar saburzītu papīru. Nodomāju - bāc, vēl ar papīriem apmētā! Bet kad apskatīju to papīru - simtnieks!

Simts eiro?

Jā! Bet tādi gadījumi ir ļoti reti.

Foto: Stopkadrs no video

Kā jūs, ielu muzikanti, sadalāt savā starpā, kad kurš spēlē?

Tas vispār ir kaut kāds ārprāts, kā es šeit tunelī nokļuvu! Es biju ievērojusi, ka viens saksofonists nodzēra savu mūzikas instrumentu, tādēļ aši, aši ielīdu viņa vietā. Viņš kādu gadu nespēlēja. Neviens no apkārtējiem mūziķiem mani nepieņēma - jo ilgāk viņiem ir laiks, kad spēlēt, jo vairāk nopelnīt var. Mums te gāja vaļā ar visu kaušanos, piparu gāzi, elektrošoku, policiju.. visai raibi.

Tu biji iesaistīta kautiņos?

Es biju spiesta kauties, lai sevi pasargātu.

Kā nonācāt līdz kompromisam? Šodien taču šeit spēlē!

Es nepadevos. Izcīnīju to, ko vēlējos. Sadalījām godīgi laikus, kad kurš spēlē, lai vairs nebūtu jākaujas. Parasti katrs var spēlēt stundu līdz divas, ne vairāk.

Un pēc šīs stundas tunelī tu dodies spēlēt kaut kur citur?

Jā, ja vajag vēl piepelnīties.

Vai, spēlējot vijoli tuneļos, vari sevi nodrošināt ar labklājību?

Jā, es tieku galā. Jo vairāk cenšos, jo labāk sanāk. Ja ir labs dziesmu repertuārs, cilvēkiem nav žēl iemest naudiņu. Par nopelnīto, ilgi un cītīgi krāto naudu esmu piepildījusi savus sapņus - noliku tiesības, nopirku mašīnu un dzīvokli. Taču tas nav tikai par Latvijā nopelnīto naudiņu.

Par to runājot - vai vari salīdzināt ar citām pilsētām un valstīm, kāda ir Rīga ielu muzikantiem?

Patiesībā Latvija nemaz nav tik slikta. Ir bijuši krietni sliktāki gadījumi. Piemēram, Itālijā ielu mākslinieki - gleznotāji tiek turēti augstākā vērtē nekā muzikanti.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Ko vēlies sasniegt, izdarīt, panākt?

Mans lielākais sapnis ir ceļot pa pasauli, visur pabūt un uzspēlēt vijoli. Šobrīd esmu apceļojusi pusi Eiropas, tomēr gribētu vairāk paceļot, pieredzēt. Bet arī tam ir nepieciešami līdzekļi.

Foto: Stopkadrs no video

Protams, ielu muzicēšana nav viegls darbs. Kā jau it visā – ir savas priekšrocības, savi trūkumi. Tomēr šodien vēlos priecāties par Lindu, viņas neatlaidību un sapņiem. Starp citu, vēl pēc sarunas Linda ar mani sazinājās un lūdza, lai viņas vārdā pasaku, ko steigā piemirsa pateikt viņa pati, - liels paldies visiem, kuri ir kaut vienu centu viņas vijoles futrālī iemetuši!

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu