Kādā saulainā rudens dienā, kad vējš vēl tikai laiski bija sācis purināt koku dzeltenās lapas, es sēdēju Grīziņkalna parkā uz soliņa un gaidīju uz sarunu ierodamies savu labu čomu Kasparu Alksni. Tā nu sanāca, ka, malkojot liepziedu tēju un ēdot siera cepumus, ieslīgām garā un patīkamā sarunā par un ap lietām, kas saistītas ar skeitbordu un fotografēšanas mākslu Latvijā. Rakstā izmantotas bildes no Kaspara Alkšņa foto arhīva.
- Kā nonāci līdz fotogrāfijai? Kā izdomāji, ka jāsāk fotografēt?
- Kā Kaspars izdomāja, ka jāfočē… Pavisam vienkārši. Caur slidošanu. Likās, ka viss, ko darām, jāiemūžina. Man mājās bija videokamera – tāda vecā, kur bija jāiebāž kasetīte. Sākumā nedaudz ar to pafilmēju un tad sāku vēl meklēt, kas vēl mājās bija. Tad atradu vecos filmiņu aparātus, vienu filmiņu izbliezu un teicu tētim, ka baigi patīk. Man tuvojās dzimšanas diena, un viņš man nopirka mazo ziepju trauku. No tā laika arī neesmu apstājies. Ja tā parēķina, tas bija pirms 10 vai 11 gadiem, varbūt pat vēl senāk. Tādas pirmās bildes ar action man ir no 2005./2004. gada. Ļoti daudz kas ir redzēts pa šo laiku.
- Action sports tevi aizrauj, jo pats nodarbojies ar to, vai arī tāpēc, ka tas ir visapkārt? Moderni vai stilīgi?
- Tas izskatās iespaidīgi! Tajā pašā laikā, kad tu to fočē, tev ir jābūt ļoti atbildīgam pret to vienu mirkli, jo arī pats braucējs nestāv. Viņš nepozē vai vienkārši labi izskatās, viņš parasti brauc lielā ātrumā, kaut kur lido, dažkārt tu vispār nezini, kad viņš parādīsies kadrā, dažkārt tev ļoti salst rokas un braucējs jau nesas pilnā ātrumā, un tad saproti, ka tev tūlīt būs tas jānofočē. Tas viss saliekas kopā vienā momentā, un apkārt viss notiek ļoti ātri, tu nevari izplūst garā stundā un darīt visu lēnām, un tas arī ir tas, kas aizrauj. Tas čalis, kā nekā, riskē ar savu dzīvību, un tad, protams, ir forši, kad tā bilde ir, jo, ja bildes nav, tu lieki liec riskēt kādam. Man ir adrenalīns arī fočēšanā, ir trīcējušas rokas un bijusi ekstāzes sajūta pēc kāda noķerta trika tā, ka es nospiežu un jau saprotu, ka tas būs tas īstais kadrs. Tā sajūta ir līdzīga kā nosēdinot to pašu lielo triku.
- Kā tev šķiet, kāda šobrīd ir skeitborda kultūra Latvijā? Esi pamanījis, vai tā ir izmainījusies?
- Tā kā es 16-17 gadus esmu visā šajā kultūrā, esmu redzējis, ka skeitbords ir bijis un ir visiem rokās, dažreiz pat pilnībā random cilvēkiem; tagad tas pats ir ar penny-bordiem. Mainās varbūt tas izpildījums, formāts, bet ir gan kāpumi uz augšu, gan kritumi uz leju, un tā vienmēr ir bijis, tā vienmēr ir pilnībā ar jebko. Tāpat kā dabā – lapas uzaug, nokrīt, atkal uzaug. Tas, ko skeitbordā tagad var redzēt, ka tas iet uz augšu. Bet ir bijuši arī tādi mirkļi, kad runāja, ka skeitbords ir tāds nekāds, nav nekā pilnībā; tas varbūt bija krīzes laiks vai pat pēc 2010. gada. Bija tāds posms, kad grūti bija pateikt, kas vispār notiek, jo nebija vairs nekādu žurnālu, izdevumu, lielo sacensību. Taču tagad noteikti iet uz augšu, nāk jaunā paaudze ar stipru pamatu, citu domāšanu, citām vīzijām, citu ātrumu, bet tai pietrūkst dulluma, to es ļoti reti redzu kādā braucējā, jo tomēr, lai būtu patiesi tas lielākais un labākais, tev vajag to dullumu, un šur tur daudziem braucējiem tas vēl nav attīstījies. To pašu arī slidās var redzēt. Pēc savas ilgās braukāšanas to uzreiz var pateikt, vai kādā ir tas dullums vai nav. Tas dullums izpaužas ātrumā, amplitūdā, un vai tu tiec pamanīts starp tiem pārējiem 30 braucējiem; ja visu to saglabā, ja sevi netraumē, nenobīsties, tad arī var izaugt par diezgan lielu braucēju.
- Ir redzami potenciālie Madari Apses?
- Domāju, ka noteikti ir. Vai nu tas ir Rīgā, vai kaut kur te ārpus, bet tāds konkrēts braucējs… Tāds spilgts piemērs, protams, ir Dāvis Melnis. Vēl nedaudz jāpagaida, un tad jau redzēs. Jo viņi visi vēl ir maziņi īstenībā. Vēl viss ir priekšā.
- Cik bieži tagad printē bildes? Vai digitalizācija ietekmējusi šo procesu?
- Man ar bildēm datorā ir diezgan pedantiska kārtība, es neko lieku neatstāju, katru reizi visu sašķiroju un atstāju tikai labākās. Viss salikts smuki pa mapītēm, lai kādreiz, kad gribu tajās atgriezties atpakaļ, nav ar nopūtu jānodomā – tāds bardaks, ārprāts. Vienīgi izņēmums ir visas bildes no telefona, tur ir pilnīgs haoss. Tas ir ļoti viegls un parocīgs rīks priekš fočēšanas, bet priekš tā apjoma un kvalitātes – pilnīgs haoss. Kopš pirmā brīža, kad sāku fočēt, ļoti novērtēju filmiņaparātus/filmiņbildes. Es daru tā, ka man tās ieskenē datorā, es tās nočekoju, kuras gribu izprintēt. Tas nav lēti, bet tam ir cita pievienotā vērtība. Katra filmiņa izbildēta ar lielu atbildību, tas nav kā bildēt ar aifonu, process, sākot ar filmiņas iegādi, beidzot ar bilžu attīstīšanu, izmaksā ap 15 EUR, kas ir 36 kadri. Ja neesi naudas maiss, tas liek novērtēt to, ko dari. Man mājās ir viens cilvēka izmēra albumu plaukts, pilns ar ģimenes fotogrāfijām, ko piepildījuši mani vecvecāki, vecāki, un tagad daru to pats.
- Kā apguvi foto mākslu?
- Pašmācības ceļā. Priekš manis vislabāk bija vienkārši kaut ko darīt, sākumā pat neko nesapratu, un tā tas bija diezgan ilgu laiku. Kaut ko darot, tu nekad neko nezaudē, vari tikai iegūt – ko labu vai sliktu. Vienā brīdī tētis sev bija nopircis krutu aparātu ar visiem objektīviem, un es to fotoaparātu vienreiz sarunāju aizņemties uz sacensībām Salaspilī. Turot rokās to aparātu, likās – WOW. Uzreiz sāku domāt, kad vēlreiz tā varēšu izdarīt, jo ar tādu tehniku āķis bija lūpā. Starp citu, foto pulciņos vai skolās nekādās neesmu gājis, kā parādījās digitālie, es vienkārši bliezu… Ar dažādām gaismām mājās trenējos bildēt gan spēļmantiņas, gan savus brāļus. Manuprāt, tā ir labākā skola, caur kuru iziet. Es to uztvēru tik īpaši, ka negribēju iesaistīt tur neviena cita domas vai mācības. Jo fotografēšanā jau nav nepareiza veida, kā to darīt, – ir vienkārši tavs piegājiens.
- Ko tev vislabāk patīk fotografēt?
- Man patīk fočēt cilvēkus – personības. Tādus, kas ir brīvi un pārliecināti cilvēki, kuri par sevi nešaubās. Cilvēkus – darot jebko, ko viņi dara labi, kaut vai smaida. Tas arī labi pēc tam izskatās. Galvenais, lai nav samāksloti, lai nav tie tizlie banānu smaidi. Tagad jaunais elements man ir daba – tas arī ir viens no sarežģītākajiem žanriem. Jo daba ir tik nepastāvīga un mainīga. Lai noķertu to, ko tu patiešām gribi un esi iecerējis, vajag pacietību, veiksmi, daudz zināšanu. Kādu dienu to vajadzēs izspiest.
- Ja runa ir par atbildību, tad jau var arī kāzas fočēt.
- Kāzās atbildība vai nu ir, vai nav. Tā atbildība jau ir apzināti pirms tam, tu zini, kas tev jānofočē – viņi atradīsies tur un tur. Bet, ja tu ar braucēju atbrauc uz spotu, viss ir pilnībā jauns, tev ir, es teiktu, pusstunda līdz uzstādīšanai un trika uztaisīšanai, un tā ir jauna vide ar dažādiem faktoriem – var sākties lietus, kāds var aizdzīt prom, braucējs var sasisties vai nesaņemties taisīt, vai neuztaisīt to triku – un tajā jaunajā vidē tu sāc rīkoties, aiziet frīstails. Un tas, manuprāt, ir baigi labi, man patīk.
- Iepriekš teici, ka tev nav svarīgi tas, ko esi darījis līdz šim, ka tas viss ir paliekošs, bet vai tādi sasniegumi kā personālizstādes tev ir bijuši?
- Vislabākā un pa lielam vienīgā personālizstāde, kas ir bijusi, tā ir no «Pazust Latgalē» brauciena. Nevis vienīgā, bet lielākā un visforšākā, kas man pašam ir patikusi. Mēs tieši rādījām filmu, un paralēli tam es tanī projektā biju kā fotogrāfs, safočējis foršas bildes, un, kamēr notika visas šīs papildizrādes Splendid Palace Mazajā zālē, es biju jau uz lielo pirmizrādi uztaisījis desmit bildes A0 formātā un beigās to visu izstādi pēc pirmizrādes uz kādu nedēļu/pusotru izliku Galerijā Centrs pašā pirmajā stāvā. Tā viņa tur nostāvēja – ar manu vārdu un manām bildēm, ar manu aprakstu par visu projektu.
- Kā tev pašam patika projekts «Pazust Latgalē»?
- Man kā projekta veidotājam tas ļoti patika, jo līdz šim dzīvē manos 25 gados nekas tāds nav noticis, ka komanda no īstajiem cilvēkiem, īstajā laikā, īstajā vietā savācas un pilnībā ar nekādām domām vai lieliem plāniem vai ekspektācijām aizbrauc tur, kur lielākā daļa no mums nav bijusi, un vienkārši dzīvo un dara to, ko paši mīl, un ir brīvi uz kādām desmit dienām. Tas nevar nepatikt. Visa šī brīvība pašam lika vieglāk atvērties. Pats projekts izdevās lieliski. Labs brauciens, kas, manuprāt, visā šajā Latvijas ekstrēmajā kultūrā iedeva labu garšu; tādiem ārpus lauciņu cilvēkiem lika uzsist cieņas latiņu un uzlaboja imidžu. Tas viss ir bijis tikai, lai veicinātu savu labo vārdu katram no tiem sporta veidiem un cilvēkiem, kas darbojas mūsu lauciņā, ka viņi nav kaut kādi huligāni – viņi var uztaisīt labu filmu, parādīt, cik dzīve ir forša caur mūsu prizmu, iedvesmot citus cilvēkus, pavadīt labi laiku.
- Izvēlies – fotografēt pilsētu vai laukus!
- Lauki!
- Meitenes vai džeki?
- Tas, kas man ir, to es arī fočēju (smejas). Bet, ja man būtu jāizvēlas, tad es gribētu meiteni fočēt, jā.
- Kā ir ar meitenēm ekstrēmajā vidē Latvijā?
- Skeiteres esmu redzējis, bet zināt vārdos, uzvārdos baigi daudz nezinu. Bet, ko esmu redzējis, ir tas, ka tādas ir. Tāpat kā slidotājas ir, BMXeres ir, skūteristes. Viņas vienkārši ir.
- Kā tev šķiet – ir tā, ka ekstrēmie sporta veidi nav paredzēti meitenēm?
- Es nekad tā neesmu domājis, nē. Nekad arī neesmu reklamējis, ka meitenēm būtu jābraukā un tamlīdzīgi, bet, kad ieraugu, ka kāda to dara, man ir momentāna cieņa pret viņu un prieks to redzēt. Agrāk bija daudzas slidotājas, tāds bariņš, un man tas likās pilnībā normāli, un es cerēju, ka viņas braukās tikpat ilgi, cik mēs to darījām un darām. Visu cieņu!
- Kā tev vairāk patīk – bliezt spontāni vai kārtīgi sagatavoties un izdomāt, kā būs?
- Agrāk tas noteikti bija spontāni, tagad tādos svarīgākos darbiņos novērtēju sagatavošanos un cenšos to piekopt, cik vien var. Jūtu, ka laiks iet, arī izfočēts diezgan daudz, un, katru reizi paņemot rokās kameru, gribas, lai ir tieši tas, ko tu gribi. Tas ir diezgan svarīgi šobrīd, manuprāt. Ja esi fočējis tik ilgi frīstailā, tad gribas arī šad tad mazliet to noteiktību, bet, protams, galarezultātu tu nekad nevari paredzēt. Līdz ar to, tiekot galā ar to, ko nezini pašā sakumā, visu to sakārtojot, vari nonākt pie vēl kvalitatīvāka un labāka rezultāta.
- Ar kuru no latviešu skeiteriem tev visvairāk patīk strādāt?
- Ja man būtu tagad jāizvēlas, tad man ļoti patīk Kārļa Bogustova personība, viņa atvērtums un attieksme. Cik daudz esmu fočējis, tad arī ar Miku Grantiņu ir forši un jautri, jo līdzi fotogrāfijām ir jānāk arī patīkamam procesam, ir patīkami, ja ir foršs cilvēks kameras otrā pusē. Tad vienu reizi man sanāca ar Madaru fočēt sakarā ar projektu «Mana bibliotēka ir mans spots». Tā bija ļoti īpaša reize, un man bija tāds pagodinājums, jo zināju, ka es nefočēšu viņu katru dienu, un bija labi apzināties, ka esmu tik daudz fočējis un man ir uzkrāta pieredze, savs skatījums, un ka tagad to varu likt lietā, lai pilnīgi nepiespiestā kārtā vienkārši safočētu foršas bildes, un tur otrpus kamerai ir cilvēks, kuru es cienu par to, ko viņš ir izdarījis.
- Ja tev vajadzētu trijos vārdos aprakstīt latviešu skeiterus, kādi tie būtu?
- Vismaz manā lauciņā viņi visi ir pozitīvi un labi noskaņoti, neatlaidīgi – es dažreiz apbrīnoju skeiteru centību, kad ņem to dēli vēlreiz un vēlreiz, jo skeitbords, cik zināms, ir diezgan tehnisks sporta veids. Atsaucīgi, pretimnākoši, atvērti. Tāpat kā pārējie urbānie sporta veidi, viņi ir atvērti, viņiem nav ko slēpt, viņi ir brīvi cilvēki, dara to, ko viņi mīl, un kā blakusprodukts tai atvērtībai ir rezultāts.
- Kad varam sagaidīt kādu kārtīgu scooter fotosesiju no tevis?
- (Smejas.) Īstenībā pirms nedēļas pirmo reizi fočēju skūteristus Daugavpils veloparkā, tā ka es savu nevainību esmu zaudējis šajā lauciņā. Tas nelikās kaut kas jauns, un kaut ko jau nofočēju, bija forši. Bet, ja kāds mani uzrunās uz lielo fotosesiju, domāju, ka es neatteiktu. Esmu iemācījies no fočēšanas, ka atsakot tu kaut ko zaudē. Pirms saki nē, pasaki jā – to esmu iemācījies.