Egīls Šēfers: «Darot šo darbu, ejam pret straumi!»

FOTO: Publicitātes foto

Šonedēļ klajā nāca Nacionālās skaņu ierakstu studijas «Skani» «Simtgades sērijā» ierakstītais albums «Dzimuši 1906. Dārziņš. Ivanovs», kurā ietverti Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts un Jāņa Ivanova 20. simfonija. Izdevniecības pārstāvis – izcilais latviešu klarnetists Egīls Šēfers – intervijā stāsta gan par ierakstu studijas tapšanu, gan par tuvākās nākotnes plāniem, gan to, cik grūti nācies atrast ceļu šiem ierakstiem pasaules mūzikas tirgos un platformās.

Pastāsti, lūdzu, par Nacionālo ierakstu kompāniju «Skani»?

rpus Latvijas pazīst mūsu slavenos mūziķus, zina par mūsu dziedāšanas tradīciju, bet, ja viņiem, min, piemēram, mūsu komponistus Jāzepu Vītolu vai Jāni Ivanovu, tad par viņiem gandrīz neviens neko nav dzirdējis un nezina arī to, no kurienes viņi ir.

Kas tevi kā mūziķi pamudināja dibināt skaņu ierakstu kompāniju?

Jānis Ivanovs vai Emīls Dārziņš taču ne par matu nav sliktāki vai par labāki par Nīlsenu vai Prokofjevu!

FOTO: Publicitātes foto

Bet vai tas nebūtu bijis valsts uzdevums – dibināt nacionālo skaņu ierakstu kompāniju?

Kas tas ir valsts? Mēs paši, vai ne? (Smaida.) Un mēs jau to visu ar valsts atbalstu arī darām. Jūs domājat, ka to kāds ierēdnis darīs?! Nu ne taču! Ierēdnis uztaisa Kultūrkapitāla programmu, kurā piedalāmies, dabūjam finansējumu un «pucējam» uz priekšu!

Esot mūziķim, ir vieglāk vai grūtāk nodarboties ar ierakstiem, administrēšanu, producēšanu?

Patiesībā tā ir ļoti interesanta pozīcija, kurā būt, jo es šo procesu redzu no abām pusēm. (Smejas.) Domāju, ka tas ir unikāls skatu punkts, un tas man ļoti palīdz – gan pašam strādājot ar ierakstiem kā mūziķim, jo es ļoti labi saprotu to otru – producenta pusi; gan arī kā administratoram, strādājot kopā ar mūziķiem, jo es ļoti labi saprotu arī viņus. Tāpēc uzskatu, ka tā noteikti ir priekšrocība – vienlaikus mainīt cepuri gan vienā, gan otrā pusē. Daudz vairāk varu klausīties fonogrammas kā producents un novērtēt, kas ir labs un kas ir slikts; gan, veidojot pats programmas, saprast, ko darīt, lai tā būtu veiksmīga un interesanta.

Vai «klausītājam vienkāršajam» ir jautāts, kas viņus interesētu, ko viņi gribētu dzirdēt?

Vienkāršajam klausītājam nemaz nav tik vienkārši tikt klāt, jo – kur tad es viņu satikšu? (Smaida.) Lieta jau ir cita: ja tu nezini Mediņu vai Dārziņu, kā tu zini pavaicāt? Tāpēc mūsu darbs ir piedāvāt viņam – lai paskatās, lai paklausās. Un ļoti bieži atziņa ir – wow, es neko tādu nezināju, tas ir tik skaisti! Reiz Francijā, kādā Parīzes koncertzālē kopā ar Dzintru Ērlihu spēlēju Mediņa Romanci, un programmā bija arī franču skaņdarbi: Sensānss u.c. Pēc koncerta cilvēki, kas nezināja, kas ir Mediņš, nāca klāt un jautāja: «Kas tas tāds bija? Šūberts, Šūmanis? Tas bija tik skaisti!» Atbildēju: «Nē, tas ir latviešu komponists Jēkabs Mediņš!» Tas ir mūsu, mūziķu, darbiņš – parādīt viņiem latviešu mūziku un parādīt, ka tā ir laba!

FOTO: Publicitātes foto

Pateicoties mūsu diriģentiem, zina Dārziņa «Melanholisko valsi», ko ir spēlējuši gan «Vīnes filharmoniķi», gan Birmingemas simfoniskais orķestris.

Patiesībā paldies jāsaka ne mūsu diriģentiem, jo – viens no lielākajiem latviešu mūzikas «čempioniem» ir Karels Marks Šišons (LNSO bijušais galvenais diriģents – red.). Latviešu diriģenti latviešu mūziku koncertos plāno ļoti reti un, manuprāt, tas būtu sarunas vērts temats! (Smaida.) Vārdos nevienu nesaucot, varētu teikt, ka tas ir mūsu mudinājums. Un, manuprāt, tā tendence ir brīnišķīga: tad, kad Egils Siliņš ierakstīja albumu «Latvian Songs» (Latvijas dziesmas), tad latviešu kamermūzikai pievērsās daudzi dziedātāji: līdzīgu programmu nesen nodziedāja Aleksandrs Antoņenko, arī Inga Kalna, un, starp citu, mēs pavisam drīz ierakstīsim šo viņas brīnišķīgo koncerta programmu ar Mediņu un Štrausu. Arī Inga Šļubovska-Kancēviča grib ierakstīt latviešu kamermūziku! Tā ka šie precedenti rada pozitīvus piemērus, un tas mūs ļoti priecē!

Tad jau jūs varat salikt brīnišķīgu kamermūzikas izlasi, kur būtu dzirdami gan Siliņš, gan Antoņenko, gan Kalna…

Ir ārkārtīgi grūti šādu projektu noorganizēt loģistiski: katram šim māksliniekam jāatlido uz Rīgu, mums viņam jānopērk lidmašīnas biļetes, jāapmaksā viesnīca, tāpēc tā tāme, ja mēs visus gribētu ierakstīt, sanāktu ārkārtīgi dārga. (Smejas.) Tādu kompilāciju varēsim taisīt tad, kad mums sērijā būs jau kādi divdesmit albumi, un tad to labāko no divdesmit mēs varēsim salikt vienā albumā. Bet divu gadu laikā esam izdevuši jau desmit albumus, un vienai tādai mazai izdevniecībai, kas darbojas tik specifiskā nišā, tas ir labs rādītājs!

Un tas noteikti nav ekonomiski izdevīgs projekts…

straumēšanā un lejupielādēšanā mūsu albumus visās platformās mums katru mēnesi ir noklausījušies apmēram septiņsimt līdz deviņsimt reizes, un par katru šo reizi mēs saņemam 0,001 centu…

Vai vēl kādam mūziķim ir parādījusies līdzīga interese – producēt mūzikas ierakstus?

Uz priekšu, jo mēs no konkurentiem nebaidāmies! (Smejas) Lieta jaut tā, ka ierakstus producē daudzi, jautājums – kas pēc tam ar to ierakstu notiek? Mēs visi varam izdot kompaktdisku un pēc tam to nolikt plauktiņā. Tas grūtākais ir panākt, lai disks aiziet pasaulē, un mēs ar to «sitāmies» divus gadus: braucu pa mūzikas konferencēm, rakstījām e-pastus, zvanīju cilvēkiem, lai pierunātu viņus paņemt mūsu ierakstus. Tas bija ļoti grūti! Tie pat nebija personīgi kontakti; mēs uzmācīgi strādājām divus gadus, kamēr cilvēkus pielauzām. Tāpēc, ja atradīsies vēl kāds, kas to darīs, es tikai priecāšos. Bet zinu, ka tas nav viegli.

Kādos vēl virzienos bez «Simtgades sērijas» darbojas «Skani», pēc kāda principa jūs meklējat ierakstāmos darbus, kā pieaicināt mūziķus?

«Simtgades sērijā» esam apkopojuši to labāko – gan no mūzikas, gan izpildītāju viedokļa, kas latviešu mūzikā šobrīd ir aktuāls, un to arī cenšamies aizvest pasaulē. Vācijā mūsu projektam esam piesaistījuši sabiedrisko attiecību firmu, kas aktīvi strādā ar žurnālistiem un strādā pie tā, lai šai mūzikai ir atsauksmes. Tas attiecas uz «Simtgades sēriju». Taču mēs ierakstus izdodam arī sērijā «Latvijas komponisti». Esam noslēguši līgumu arī ar divām lielām izplatītājkompānijām: «Bertus», kas diskus izplata fiziski, un «Naxos Global Distribution», kas mūziku izplata digitāli. Viņiem esam iedevuši arī tos albumus, ko LMIC ir izdevis līdz šim, un tagad šajā platformā ir pieejami jau sešpadsmit latviešu mūzikas ieraksti.

Mēdz teikt, ka mūsdienās ierakstu industrija piedzīvo ja ne nu gluži norietu, tad tai nav tie spožākie laiki. Kāpēc jūs tomēr izlēmāt startēt šajā jomā?

laikam gan vairāk mainās vieta, kur CD atrodas -, tas kļūst par nišas produktu,

Jūs strādājat, lai nodrošinātu latviešu mūzikas publicitāti ārzemēs. Kādas līdz šim ir bijušas recenzijas un atsauksmes, un varbūt ir kāda, kas tev pašam sagādājusi vissiltāko sajūtu?

Kad pats braukāju pa Eiropu koncertos, mani reiz par mūsu ierakstiem nointervēja kāda liela Vācijas radiostacija. Kad pēc tam klausījos šo raidījumu un dzirdēju Vācijas radio ierakstu latviešu valodā – Egils Siliņš dziedāja vienu no Jāņa Mediņa dziesmām -, tā sajūta bija neaprakstāma! Tas ir tas mirklis, kad saprotu: jā, tas ir tas, kāpēc mēs to darām! Jo tā lieta nav pati par sevi saprotama, sevišķi šajā laikā, kad ir daudz tādu spēku, kas vēlas izaicināt mūsu identitāti, kas sauc mūsu valsti par neizdevušos… Tad šīs ir tās lietas, ko varam darīt, lai parādītu visai pasaulei, un lai pateiktu arī sev pašiem – jā, mēs varam; jā, mums ir ļoti spēcīgas kultūras vērtības, turklāt ne tikai jaunas, bet arī simt gadu senas! Un tās novērtē, sevišķi mūsu kormūziku: Radio kora CD «Klusuma auglis», kas bija mūsu pirmais izdevums, ir saņēmis fantastiskas atsauksmes: man prātā nāk dzirdētais epitets «debesu ērģeles». Tāpat mūsu lieliskais basbaritons Egils Siliņš viņa jaunākā CD sakarā ir salīdzināts ar Fjodoru Šaļapinu. Tātad ne tikai mūsu mūzikas, bet arī izpildītāju kvalitāti ļoti novērtē. Tāpēc tas darbs, ko darām, noteikti ir nepieciešams.

Uz kurām zemēm Eiropā notiek lielākais darbs?

Vācija, Austrija un Šveice veido pusi no visa klasiskās mūzikas tirgus pasaulē -, tur ir visvairāk koncentrēti klasiskās mūzikas klausītāji. Bet, protams, mūsu aģentūra strādā arī uz citām valstīm. Tā kā esam sākuši šo darbu nesen, tad daudziem par to jāstāsta vēl un vēl, jāsūta informācija atkārtoti. Pirmajā reizē ir reakcija: «Ā, tie kaut kādi jaunie!», vēl pēc gada: «Ak, jūs vēl neesat izbeigušies? Nu, labi!». (Smejas.) Tā ka lielā mērā tas ir darbs pret straumi, turklāt – ilglaicīgs darbs sabiedrisko attiecību jomā, lai veidotu mūsu kompānijas un ierakstu tēlu ārzemēs. Tāpēc tas, ko darām šobrīd, ir tikai pirmie asni. Objektīvi novērtēt, kādas ir atsauksmes, es domāju, mēs varēsim pēc gada vai diviem.

Droši vien turpināsiet izdot LNSO ierakstus. Bet vai ir paredzēti arī kādi ieraksti ārpus šiem projektiem?

Jā, martā un aprīlī klajā laidīsim pūšaminstrumentu kvintetu disku, kur skanēs latviešu mūzika: Imants Zemzaris, Pēteris Plakidis un Pēteris Vasks. Tas taps sadarbībā ar dāņu kvintetu Carion. Pēc tam aprīlī iznāks Radio kora albums, kurā skanēs klasiskās latviešu kora dziesmas: Vītols, Mediņš, Kalniņš, Zālītis, Melngailis. Procesā ir vēl vairāki kamermūzikas ieraksti, vasarā plānojam izdot pianistu Osokinu dinastijas – tēva Sergeja un dēlu Georgija un Andreja – ierakstīto albumu.

Zinu, ka tas skan skaļi, bet tā ir misija…

Tieši tā! Atceros, ko teica mans pasniedzējs Ģirts Pāže, kad mācījos Mūzikas akadēmijā, un ko teica arī komponists Pēteris Vasks: kurš tad cits to latviešu mūziku stums, virzīs un spēlēs, ja ne paši latvieši?! Un to es redzu arī kā latviešu mūziķis, kas spēlē ārzemēs – ka neesmu viņiem interesants ar Bētnovenu; es esmu interesants ar savu unikālo latviešu kultūru!

Lasītākais šobrīd

Uz augšu