Politikas vērotāji skeptiski par to, ka valstij būtu jānodrošina kapavietas valsts pirmajām personām. Jautājums aktualizējās saistībā ar laikraksta «Diena» publikāciju par to, kā pie elitāras, «parastajiem» cilvēkiem nepieejamas kapavietas Rīgas 1.Meža kapos, netālu no Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietas, tikusi bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Šis raksts sacēlis ažiotāžu sociālajos tīklos.
Vieni nav mierā ar laikrakstā aprakstīto eksprezidentes rīcību, citi domā - kapavietas nodrošināšana ir valsts reputācijas un pašcieņas jautājums, liecina raidījuma «LNT Ziņas» otrdien vēstītais.
Politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra tā neuzskata. «Demokrātiskas sabiedrības un demokrātiskas politiskas iekārtas nekādus politiķu panteonus neveido,» vērtē politologs.
Par vēsturiski izcilas personas piemiņas iemūžināšanu, kad pienāk īstais brīdis, vienojas sabiedrība pati, saka eksperts.
«Ir, protams, atsevišķas izcilas vēsturiskas personības, piemēram, Napoleons Francijā vai Vinstons Čērčils Lielbritānijā, vai vesela rinda ASV prezidentu - daži ir klintī izkalti. Bet tas ir vairāk jautājums par sabiedrības, nevis viņu pašu attieksmi pret to, kā viņu piemiņa tiek saglabāta, kas to dara, kādu mērķu vārdā,» norādīja Skudra.
Arī politologs, SIA «Mediju tilts» līdzīpašnieks Filips
Rajevskis norāda, ka sava veida atsevišķu prezidentu kapu veidošana sāktu atgādināt padomju laikus.
«Arī Padomju Savienībā, kā mēs atceramies, bija sarkanā Kremļa siena un tad atbilstoši tavam statusam politbirojā bija vietiņas pie tās sienas, kur tika glabāti šie nomenklatūras personāži. Tas sāk izskatīties vairāk jau pēc tā,» sprieda Rajevskis.
Kapavietu nodrošināšana ir pašvaldības funkcija, un šis stāsts drīzāk izgaismojot problēmas galvaspilsētā.
«Lielākā daļa kapu ir slēgtie kapi, ir tikai vieni atvērtie - tie ir Jaunciema kapi. Tad ir tas jautājums, vai es gribu gulēt Jaunciema kapos un vai es gribu būt īpašāks par citiem, tad es meklēju «blatus» un iespējas atrast sev kapavietu centrālos vai «blata kapos»,» norādīja Rajevskis.
Patlaban likums paredz, ka
valsts sedz esošās un bijušo valsts pirmo personu apbedīšanas un kapa uzturēšanas izdevumus, taču neko nesaka par to, vai valstij būtu pienākums nodrošināt arī pašu kapa vietu.
Vai likums būtu jāpapildina, lai neveidotos tādas situācijas, kā aprakstīts šajā gadījumā? Saeimas Juridiskās komisijas deputāts Gunārs Kūtris (NSL) uzskata, ka šis ir sabiedrības attieksmes jautājums.
«Šis jautājums drīzāk ir nevis likuma, bet sabiedrības attieksmes jautājums. Ja sabiedrība nav attīstījusies tik tālu savā cieņā pret prezidentu, tad, protams, likumā to ierakstīt vajag.
Parasti jau tas grūtākais moments tīri aiz tādas ētiskās puses - kurā brīdī prezidentam jautās, vai vēlaties ģimenes kapos, vai savu jaunu vietiņu,»
sprieda Kūtris.
Savu viedokli otrdien vakarā sociālajā tīklā «Facebook» paudusi arī pati Vīķe-Freiberga:. Viņa raksta: «Vēlos izteikt sirsnīgu pateicību visiem tiem, kas uz nāvi raugās ar mūsu tautā pieņemto attieksmi, ko skaisti izsaka sekojošās divas dainas:
Ko es laba nopelnīju,
Šai saulē dzīvodama?
Vienu linu paladziņu,
Sešus dēļu gabaliņus.
Bur man buri, skauž man skauģi,
Nevar mani izpostīt:
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu.»
