Recenzija: Beigas labas, viss labs - jeb saudzīgs uzveduma «Māras zeme» ieguvumu pārskats

FOTO: Sintija Zandersone/LETA

Deju lieluzvedums «Māras zeme» (Aplūko foto) ir varbūt visvairāk apspriestais notikums Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkos. Jau pirms diviem gadiem, kad tika prezentēta tā ideja, sabiedrības interesi piesaistīja negaidītā tērpu izvēle un dejotājiem neierastās horeogrāfiskās kompozīcijas. Daļas dejotāju neapmierinātība pārauga pat protesta vēstulēs valsts amatpersonām. Tomēr kompromiss tika atrasts, uzvedums tapa un trīs vēlos vakaros tiek izrādīts atjaunotajā Daugavas stadionā.

Vakarnakt, kad pēc uzveduma apmeklējuma devos prom no Daugavas stadiona, satiku divus man nozīmīgus cilvēkus, kas palīdzēja izvēlēties šīs recenzijas stilistiku, toni un attieksmi pret notikumu. Vispirms seno zīmju pētnieks, mākslinieks Valdis Celms teica, ka uzvedums šogad ļoti atšķīries no iepriekšējiem ar to, ka zīmju daudzums bijis stipri mazāks, dominējuši sīki raksti un tikai daži lielāki, kas brīžiem pazuduši jūklī, bet brīžam kopaina bijusi ļoti pārliecinoša. Nebiju tik labi to ievērojis, bet tas apstiprināja manu domu, ka fragmentācijas laukuma zīmējumos un horeogrāfiskajā valodā bija tiešām daudz.

Otrā satiktā persona bija vēstniece Elita Kuzma, kura teica, ka kopumā viņai uzvedums paticis, jo dejotāji ir ieguldījuši lielu darbu un viņa lieliski varējusi atslēgties no ikdienas burzmas. Kad teicu, ka man tieši prieka pietrūka visvairāk, jo pārāk daudz tika uzsvērtas mūsu tautas ciešanas, pat tik daudz, ka pirmie skatītāju vērā ņemamie aplausi parādījās tikai šova trešajā daļā. Kuzmas kundze lūdza, lai es esot saudzīgs. Viņa lasījusi kādā no portāliem lielu kritiku par koncertu Arēnā un viņai licies, ka tik nesaudzīgi nevajadzētu rakstīt. Atbildēju, ka rakstu TVNETam un noteikti būšu saudzīgs, jo dejotāji jau darīja visu iespējamo un vēl vairāk, lai izdotos iecerētais.

Taisnība jau ir. Uzveduma «Māras zeme» tapšanas laikā tā veidotāji saņēma tik daudz pamatotas un nepamatotas kritikas no dejotājiem deju kopu, kolektīvu un ansambļu vadītājiem, sabiedrības viedokļu veidotājiem un paudējiem, ka tagad, kad redzam rezultātu, būtu grēks kritizēt vēl vairāk. Šovs ir tapis, biļetes ir izpirktas un katrs to var redzēt, slavēt vai gluži otrādi – pelt un kritizēt. Tāpēc mēģināšu apkopot atziņas jeb ieguvumus, ko mēs kā sabiedrība ieguvām, bet kritiskāks vērtējums, lai paliek konferencēm, semināriem un diskusijām sociālajos tīklos.

1. ieguvums. Diezgan sāpīgā ceļā ir iegūta pieredze veidot lieluzvedumu ar līdz šim nebijušu dalībnieku skaitu. Tas tiešām ir vareni – 18000 dejotāju. Protams, ne jau visi reizē laukumā (atskaitot finālu), bet tas ir skaitlis, kas aizrauj un daudziem liek justies lepniem laikā, kad mēs sūkstāmies, ka Latvija ir tukša.

2. ieguvums. Varam novērtēt, kādu iespaidu uz skatītāju/klausītāju tūkstošiem atstāj kvalitatīva, bet ļoti skaļa dūdu un bungu mūzika, ja to atskaņo gandrīz pusotru stundu no vietas. Vareni, diženi, himniski, bet vienā vakarā pārsātināti.

3. ieguvums. Himniskais skanējums, kā arī marša ritms prasa tik īpašu horeogrāfisku valodu un jaunus izteiksmes līdzekļus, kāda tikpat kā nav mūsu tradīcijā, tāpēc horeogrāfiem jāmeklē jaunas, šādam tempam un ritmam atbilstošas kustības. Šai gadījumā dominēja skrējieni un lēcieni, kas pārliecinoši attaisnojās tādā dejā kā «Veļu druva, iļģu lauks».

4. ieguvums. Kārtējo reizi varam pārliecināties, ka vislabāk skatītāji uztver skaidrus un nepārblīvētus laukuma zīmējumus, kuros rodas vizuāls efekts, ka kustas un elpo nevis atsevišķs dejotājs, bet viss raksts.

5. ieguvums. Atkal sevi apliecina tradīcijas spēks – tiklīdz sākās bērnu rotaļas un tautas dejas elementu izmantošana, skatītāji burtiski atdzīvojās no meditatīvā jeb varbūt letarģiskā stāvokļa, kādā iedzina mūzika un dejas zīmējumu dzimšana uzveduma pirmajā daļā. Sevišķi spilgti tas bija finālā, kad sparīgā žīgāšana pāri skaliem radīja asociācijas ar tautas deju, jo lecot žīgu, līgojās tribīne un kājas cilājās pašas no sevis, ko es, sēžot trīspadsmitajā rindā, trīspadsmitajā krēslā, ļoti labi jutu.

6. ieguvums. Varējām pārliecināties, ka labs šova fināls var garantēt izdošanos arī tad, ja nav tik gludi gājis šova sākumā un vidusdaļā.

7. ieguvums. Šis ir gadījums, kad viena deja var būt spēcīgāka par visu izrādi. Tāda bija A. Spuras deja «Manai dzimtenei», kas izpelnījās ovācijas; tādas šajā uzvedumā vēl bija tikai pašās beigās, kad laukumā iznāca visi dejotāji, vadītāji un virsvadītāji. Labi, nelielas ovācijas bija arī pēc nākamās dejas, kas bija pēc «Manai dzimtenei», un tikpat lielas, kad parādījās karogi kā Latvijas dzimšanas simbols.

8. ieguvums. Mūsu klaida tautiešu priekšnesums, kas veidots no tādu talantīgu dejražu kā Z. Miezītis, S. Darius un citu dejām, izceļas ar domas skaidrību un dejas raksta nepārblīvētību. Kā tautā saka – kas var būt labāks par šo?

9. ieguvums. Atziņa, ka, lai cik ģeniāls un savu dejotāju mīlēts būtu horeogrāfs, tomēr pārāk atrauties no tautas dejas nedrīkst. Tautas dejas spēks ir daudz lielāks, nekā mēs ikdienā domājam. Tieši tāpat ir tautas mūzikā, tautas dziesmā, jo muzikālais pavadījums bija spēcīgs un brīžiem daudz aizraujošāks savā garā un dvēselē nekā deja, ko pie šīs mūzikas dejojām.

10. ieguvums. Ja kādu tēmu atkārto trīs reizes, tad tā paliek atmiņā. Runa ir par pādes dīdīšanas ģimeniskā, var teikt, intīmā rituāla dejošanu, kā savulaik mūsu visu dejas skolotājs H. Sūna teica – «uz trejādu vīzi».

FOTO: Sintija Zandersone/LETA

Ieguvumu uzskaitījumu ar maģisko skaitli desmit beigšu, bet ieguvumu noteikti ir vairāk. Gan jau arī ir zaudējumi, jo atteikšanās no tautas dejas un pat no tautiskās dejas, kā arī no skatuviskās dejas lielas daļas par labu horeogrāfiskam eksperimentam noteikti vēl nedeva viennozīmīgu atbildi. Mēģināsim paši tos saskaitīt un saprast, jo svētki jau ir, lai sakārtotu mūs, lai mēs izbaudītu laimes mirkli, pirms atkal pienāk pelēkā un dažkārt nomācošā ikdiena.

Noslēgumā jautājumi, ko katrs pats sev varam pajautāt?

Ja 2018. gadā bijām 18000 dejotāju, vai 2023. gadā būsim 23000 dejotāju?

Ja 2018. gadā uzvedumā nebija nevienas tautas dejas (jo bērnu rotaļas un fināls ar Skalu danča žīgošanas daļas citātiem neskaitās), vai tad nākamajos svētkos būs divdesmit trīs?

P.S. Uz otro jautājumu jau mēģinājuši atbildēt TDA «Zīle» dejotāji.

Te ir video:

www.lsm.lv

Dejas pētnieks Ernests Spīčs.

Uz augšu