Arī britu mūzikas žurnāls «Mojo» jau priekšlaicīgi publicējis savu versiju par 2016. gada labākajiem mūzikas albumiem. Šķiet, ka teju katrā nopietnā mūzikas medija gada topā iekļautas divas atvadu vēstules - Devida Bovija un Leonarda Koena. Arī šis tops nav izņēmums. Daudzi no top10 albumiem detalizēti aplūkoti arī TVNET slejās.
«Heron Oblivion» ir amerikāņu psihedēliskā/šūgeiza roka supergrupa, kas izveidojās 2014. gadā. Pirmie grupas koncerti notika, iesildot Adama Grendusīla (Adam Granduciel) vadīto grupu «The War on Drugs». Grupā apvienojušies tādu apvienību kā «Espers», «Comets on Fire» un «Assemble Head in Sunburst Sound» mūziķi. Šis debijas albums izdots šā gada 4. martā izdevniecības «Sub Pop Records» apgādā.
Alternatīvās mūzikas dīva P.Dž.Hārvija (PJ Harvey) jeb Pollija Džīna Hārvija šogad izdevusi politiski uzlādētu skaņuplati «The Hope Six Demolition Project», kas seko 2011. gada platei «Let England Shake», kura saņēma britu mūzikas balvu «Mercury».
74 gadus vecais amerikāņu folka vecmeistars Pols Saimons (Paul Simon) savā jaunākajā skaņuplatē ir lieliskā radošā formā. Jaunais ieraksts «Stranger to Stranger» tapis četrus gadus. Uz jautājumu kādā intervijā - kāpēc tik ilgi? - Saimons sev raksturīgā veidā atbildējis: «Tā nav nekāda picas uzcepšana!»
Nudien, Saimons ir viens no tiem māksliniekiem, kas ļoti rūpīgi domā par dziesmu aranžējumiem, skanisko koncepciju. Šajā ierakstā, piemēram, viņš smēlies iedvesmu no amerikāņu komponista, kas bija viena no pazīstamākajām personībām pēckara avangarda mūzikā, - Harija Pārča (Harry Partch), kurš savulaik izaicināja pieņēmumu, ka oktāvā ir 12 notis. Viņš uzskatīja, ka Rietumos vispārpieņemtā vienmērīgi temperētā skaņojuma sistēma ir lieka un nevajadzīga. Tāpēc viņš izgudroja gammu (arī dīvainus instrumentus), kas sastāv no 43 notīm. Pārča idejas dzirdamas albuma kompozīcijā «Insomniac's Lullaby», kurā šajos netradicionālajos toņos vokalizē a cappella dziedāšanas virtuozs un improvizācijas lielmeistars Bobijs Makferins (Bobby McFerrin).
Arī citi mūziķi, kas piedalījušies plates ierakstā, ir izcili. Trompetists C.J. Camerieri, piemēram, muzicējis ar «Bon Iver» un Joko Ono, un viņa solo ir īpaši izjusts albuma tituldziesmā. Bungas spēlē Džeks Dedžonets (Jack DeJohnette), čellu Deivs Egārs (Dave Eggar) - viņš, starp citu, aranžējis stīgas Frenka Oušena šedevram «Channel Orange». Vēl savu pirkstu albuma ierakstā pielicis komponists Niko Mjūlijs (Nico Muhly), kurš stīgas aranžējis savukārt mūsu pašu duetam «Instrumenti» («Pilnīgi viens»), basu savukārt iespēlējis Bakithi Kumalo - tas pats vīrs, kurš dzirdams Saimona «Āfrikas albumā» - «Graceland».
To visu kopā salicis ilggadējais Saimona sadarbības partneris Rojs Heilī (Roy Halee) un itāļu elektroniķis Džidži Galesio (Digi G'Alessio), kas plašāk pazīstams ar segvārdu «Clap! Clap!».
Muzikāli Saimons ir atsaucies gan uz afrikāņu mūziku, gan savu lielo mīlu - flamenko (gribējis pat ierakstīt flamenko albumu pēc saviem Āfrikas piedzīvojumiem), gan gospeli, gan, protams, folku. Arī vizuāli meistars piedomājis pie plates vāka noformējuma, uzaicinot amerikāņu fotoreālistu Čaku Klousu (Chuck Close) uzgleznot viņa portretu.
Frenkam Oušenam (Frank Ocean) bija nepieciešami pieci gadi, lai izdotu turpinājumu izcilajam «channel ORANGE».
Albumā «Blonde» (tas ir viens no diviem izdotajiem) ir grūti izcelt kādu vienu skaņdarbu. Lielisks ir «Self Control», «Solo», kurā iesamplēts Toda Rundgrēna (Todd Rundgren) «Flamingo» fragments, arī «White Ferrari», kurā Oušens citē bītlu «Here, There and Everywhere» un brīžiem, spēlēdams akustisko ģitāru, izklausās līdzīgs «Animal Collective»... Saturiski Oušens daudz necilā politiskus jautājumus, viņš dzied par mīlestību, attiecībām, turklāt vārds «gejs» (ja nu kāds gaidīja ļoti atklātu manifestu) vispār parādās tā starp citu tikai vienā vietā.
Pēdējos gados pankroka krusttēvs Igijs Pops (Iggy Pop) ir zaudējis gandrīz visus savas dzīves nozīmīgākos cilvēkus. Viņsaulē viens pēc otra devušies brāļi Ešitoni, faktiski pieliekot punktu grupas «The Stooges» stāstam, un šā gada sākumā uz savu melno zvaigzni devies Popa draugs un sabiedrotais - Devids Bovijs. Palicis viens kā pirksts, 68 gadus vecais roka provokators sācis meklēt jaunus domubiedrus, kas ļautu viņam izkustēties no sasaluma. Un atradis!
Igijs (īstajā vārdā Džeimss Ņūels Osterbergs), nosūtot vēstuli ar dzejoļiem un pierakstiem, uzrunājis rudo modernā roka ķēniņu Džošu Homiju (Josh Homme, 42), kurš, būdams Popa daiļrades cienītājs, atsaucies un pēc īsas sarakstes un sazvanīšanās aicinājis leģendu uz savu studiju tuksnesīgajā Džošuatrī, Kalifornijā.
Popa un Homija radošā nometne ilga divas, trīs nedēļas, kuru laikā no daudzu Popa ideju aizmetņiem (arī piezīmēm, kas tapušas Berlīnē 70. gadu beigās, kad kopā ar Boviju tapuši Igija pirmie soloalbumi) tapušas deviņas dziesmas. Lai tās ierakstītu, Homijs pieaicinājis savus čomus - divus grupas «Queens of the Stone Age» mūziķus (Troy Van Leeuwen, Dean Fertita), minēto «Arctic Monkeys» bundzinieku (Matt Helders) un Ņujorkas grupas «Chavez» ģitāristu Metu Svīniju (Matt Sweeney).
Albums ir retrospektīvs, tāds kā Igija karjeras rezumējums.
Šis ir bijis lielmeistaru atvadu gads. Savus pēdējos albumus īsi pirms nāves izdeva gan Deivids Bovijs, gan dzejnieks, folkmūziķis Leonards Koens.
Pēdējos dzīves mēnešus Koens pavadīja savas meitas Losandželosas mājā, cīnoties ar nopietnām veselības problēmām. Daudzām dziesmām balss ierakstīta turpat pie virtuves galda datorā.
Albums muzikāli ieturēts labākajās Koena pēdējo gadu desmitu tradīcijās. Tas pats zemais, piesmakušais, ne gluži dziedošais, ne deklamējošais vokāls, sieviešu fona vokāli, minimālistisks pavadījums un smeldzīgi stīgu aranžējumi.
«Es atstāšu galdu», «iziešu no spēles» - šādi un līdzīgi dziesmu vārdi apliecina, ka tiešām Koens bija nolēmis atvadīties. «Esmu gatavs, Kungs,» («I’m ready, my Lord») deklamē Koens tituldziesmā, senebreju valodā piebilstot «Hineni, Hineni» («te nu es esmu, te nu es esmu»).
Albumu, kas ir mazliet garāks par 36 minūtēm, producējis Koena dēls Adams.
Nešvillas alternatīvā kantri mafija ar Kurtu Vāgneru priekšgalā šoruden laidusi klajā savu divpadsmito studijas albumu «FLOTUS», kurā atļaujas mazliet atkāpties no ierastā skanējuma. 57 gadus vecais Vāgners vēl aizvien dzied piesmakušā, viegli čukstošā manierē, dalīdamies savos novērojumos un atmiņās. Vairākās dziesmās izmantots robotisks vokāla efekts, līdzīgi kā to dara Bon Iver, krautroka ritms, sintpopa dekorācijas... vārdu sakot, albums neliek vilties un apliecina, ka Lambchop ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu grupām.
Nika Keiva 15 gadus vecais dēls Artūrs pagājušogad nositās, nokrītot no klints. Mūziķis tolaik strādāja šā albuma. Lieki piebilst, ka arī «Skeleton Tree» ir smags (skat. recenziju).
Raidsabiedrības BBC aptaujas «Sound of 2012» uzvarētājam Maiklam Kivanukam (Michael Kiwanuka), kurš, starp citu, pirms trim gadiem uzstājās festivālā «Positivus», šogad padevies lielisks albums «Love & Hate». Jaunās plates muzikālais materiāls 29 gadus vecajam mūziķim nenāca viegli, tikai aptuveni pirms gada viņš sāka sacerēt mūziku, kas atbilda augstu uzstādītajai latiņai, un tāpēc
rezultāts ir emocionāli atklātāks, mazliet tumšāks - vairāk soula, mazāk folka albums.
Albumu producējis Pols Batlers (Paul Butler) no grupas «The Bees» un producents «Danger Mouse».
Dižā Devida Bovija atvadu vēstule (iepriekšējais studijas albums «The Next Day» izdots 2013), kuru turpinām lasīt un šifrēt vēl tagad.
Albums sakausē džeza un progroka pasaules, klāt piemetot daļu nihilisma, drāmas un traģikas.
Tikai dažas dienas pēc albuma izdošanas Bovijs atvadījās...
