Cilvēks - «debesskrāpis»: Pasaules garākā cilvēka skarbais liktenis

TVNET
CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

1918.gada 22.februārī Herolda un Edijas Vedlovu ģimenē nāca pasaulē pilnīgi normāls un vesels puisēns, kurš svēra 3,9 kilogramus. Viņi vēl nezināja, ka tieši viņu dēls kļūs par visu laiku garāko cilvēku pasaules vēsturē, liecina ieraksts Ginesa rekordu grāmatā.

Kā vēsta «Mashable», savā pirmajā dzimšanas dienā Roberts Vedlovs jau svēra 20 kilogramus un bija izaudzis gandrīz metra garumā. Deviņu gadu vecumā Roberts bez problēmām varēja pacelt uz rokām savu tēvu, kurš bija 1,80 metrus garš un svēra 77 kilogramus.

Mazais Roberts turpināja augt un ar laiku kļuva par īstu milzi - 13 gadu vecumā viņa garums jau bija 2,20 metri, un šajā laikā viņš bija visgarākais zēns skautos.

Laikabiedri atceras, ka Vedlovs bija kluss, ar labām manierēm apveltīts jaunietis, kurš apkārtējos cilvēkos iemantoja iesauku «laipnais milzis». Viņam patika fotografēties, kā arī spēlēt ģitāru. Tiesa, ģitāru viņš vēlāk spēlēt nevarēja - viņa rokas bija pārāk lielas, lai varētu nodoties iemīļotajai nodarbei.

Vedlovs turpināja augt, un tika noskaidrots, ka stiepšanos garumā izraisa pārmērīgs augšanas hormona daudzums. 1937.gadā, kad Roberts bija 19 gadus vecs, viņš kļuva par pasaules garāko cilvēku - tad viņa garums bija 2,53 metri, bet viņš turpināja augt.

Skolas gadi Robertam viegli nebija - Šartlefas koledžā, kuru apmeklēja Roberts, bija speciāli pielāgoti galdi un krēsli, jo skolā esošie milzim bija par mazu. Skolā viņš ar interesi apguva juridiskās zinības.

Roberta tēvam arī bija jārīkojas, lai dēlam dzīvi padarītu vieglāku, – tēvs ģimenes automobilim izņēma priekšējo pasažiera krēslu, lai Roberts, sēžot automašīnas aizmugurējā sēdeklī, varētu izstiept savas garās kājas.

Pēc vidusskolas pabeigšanas Roberts devās tūrē ar Ringlingu brāļu cirku, pateicoties kuram kļuva par ASV mēroga slavenību. Kamēr Roberts ar savu augumu popularizēja cirku, tas savukārt nodrošināja Robertam apģērbus, kā arī apavus, kas pēc mūsdienu skalas būtu 75. izmērā.

Tiek norādīts, ka Vedlova svars arī bija ļoti iespaidīgs - 21. dzimšanas dienā viņa svars sasniedza 222 kilogramus, bet nāves brīdī viņš svēra 199 kilogramus.

Lai normāli dzīvotu, Robertam katru dienu nācās uzņemt vismaz 8000 kaloriju, un tas vairāk nekā trīskārt pārspēj vidēja izmēra vīrieša dienas normu.

Garais augums Robertam sagādāja ne mazums grūtību - viņš cieta no kāju vājuma, ko izraisīja straujā augšana. Viņam bija nepieciešams spieķis, lai spētu viegli pārvietoties. Viņš ļoti vēlējās staigāt saviem spēkiem, nevis izmantot ratiņkrēslu, kā tas ne reizi vien Robertam tika piedāvāts.

1940.gadā, atrodoties tūrē ar cirku Mičiganā, Roberts lauza potīti - neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ viņam radās čūlas, kas pašas par sevi nav bīstama slimība, taču caur bojāto ādu organismā var iekļūt dažādas infekcijas, kā tas notika arī šajā gadījumā.

Tādējādi Roberts piedzīvoja asins saindēšanos, kas vēlāk atņēma viņam dzīvību. Mūsdienās šādas kaites ir ārstējamas, taču 1940.gadā medicīna nebija tik attīstīta, lai spētu cīnīties ar šo kaiti – ārsti baidījās veikt asins pārliešanu, jo tas «varēja novest pie smagām sekām», taču beigās tomēr piekrita šādam solim. Lai arī asinis tika pārlietas, tas nelīdzēja, un pasaulē garākais cilvēks miegā nomira.

1940.gada 15.jūlijā vien 22 gadu vecumā Roberts mira. Pēdējie Roberta vārdi, ko viņš pateica, bija «ārsts saka, ka es netikšu mājās uz... svinībām» - ar to domājot savu vecvecāku zelta kāzu jubileju.

Dažas dienas vēlāk viņa dzimtajā Altonā visi uzņēmumi uz piecām minūtēm pārtrauca darbu, lai ar klusuma brīdi pieminētu Robertu.

18 dienas pirms viņa nāves Vedlova augums bija sasniedzis 2,72 metrus. Roberta ķermenis tika nogādāts viņa dzimtajā pilsētā Altonā, kur viņš tika apglabāts zārkā, kura garums bija 3,30 metri. Uz Roberta bērēm ieradās aptuveni 40 000 cilvēku, un no viņa atvadījās kā no slavenības.

Pēc mirušā ģimenes lūguma kapavieta tika daļēji veidota no betona, jo ģimene baidījās, ka neparastā auguma dēļ daudziem cilvēkiem rastos vēlme izrakt mirušo no mūža mājām.

Īsi pirms savas nāves, 1967.gada rudenī, Roberta tēvs Herolds atminējās dēlu: «Kad mēs ar sievu ieradāmies Mičiganā, Roberts bija ļoti kluss. Viņam bija ļoti augsta temperatūra.»

«Bērēs nespējām saprast, kādēļ tajās ieradušies tūkstošiem cilvēku. Cilvēkiem tajā laikā nebija televīzijas vai kas tāds. Roberts nomira kā filmu zvaigzne,» atminējās tēvs.

44 gadus pēc Vedlova nāves Altonas pilsoņu padome sāka rīkoties, lai Roberts tiktu padarīts «nemirstīgs» - jau gadu vēlāk viņam par godu tika atklāta bronzas statuja, kurā redzams iespaidīgā auguma īpašnieks. Lai arī mūsdienās tiek apšaubīts Roberta statuss un daudzi uzskata, ka viņam nevajadzētu būt slavenībai, Altonas pilsētas iedzīvotāji domā citādāk – viņi Robertu ar labiem vārdiem atminas vēl šodien.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu