Svarīgākā uzvara, kas ļāva Latvijai kļūt par pilntiesīgu valsti

Kas ir 11.novembris? Šodien mēs to atzīmējam, pieminot kritušos varoņus, kuri krituši Brīvības cīņās, cīnoties par savu Latviju. Protams, liela nozīme šajā uzvarā bija arī sabiedroto spēkiem, kuri palīdzēja Latvijas armijai ar artilērijas uguni, kas tajā laikā bija visai liela problēma Latvijas armijā.

1918.gada 11.novembris bija diena, kad oficiāli beidzās Pirmais pasaules karš un sākās nedēļa, kad Latvijas tā laika redzamākie politiķi panāca to, par ko sapņoja ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju, – Latvijas valsts izveidi. Tiesa, 18.novembris praktiski ir uzskatāms par vienu no galvenajiem Latvijas Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara ieganstiem, jo vairāki ārvalstu spēki – boļševiki un vācieši – uzskatīja, ka Latvijas valsts dibināšana ir «pārpratums», tādēļ tika dibinātas jaunas «valdības», piespiežot Latvijas pagaidu valdību atkāpties no Rīgas. Tiesa, Latvijas pagaidu valdību atbalstīja gan briti, gan francūži, kuri izšķirošajās cīņās palīdzēja ar artilērijas uguni.

Kā sarunā ar portālu «Apollo» atklāja Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane, sabiedroto spēkiem, kas atradās šeit uz vietas, Rīgā, jau viss bija skaidrs, ko atbalstīt, taču ātrāk iesaistīties Latvijas aizstāvībā nebija iespējams, jo bija jāsagaida akcepts no savu valstu galvaspilsētām.

«Tiem [sabiedroto spēku pārstāvjiem], kas bija šeit uz vietas, bija skaidrs, ko atbalstīt, tāpēc viņi nevilcinājās. Viņiem, atrodoties ārzemēs, nebija tiesību šaut ne uz vienu, bija jāgaida savu valstu galvaspilsētu akcepts, un tādēļ sabiedrotie lūdza atļauju iesaistīties, atbalstīt Latvijas bruņotos spēkus ar artilērijas uguni, kas tajā laikā Latvijas armijā bija ļoti liela problēma. Vienīgais, kādēļ bija jāgaida, bija saskaņošanas laiki, vai viņi maz drīkst iesaistīties šajās cīņās,» skaidro Ekmane.

Runājot par to, kā daļa ir Latvijas Brīvības cīņas un pie kāda kara piesaistīt šīs cīņas, Ekmane saka, ka pasaules mērogā šīs cīņas nav attiecināmas uz Pirmo pasaules karu, bet gan Krievijas pilsoņu karu, jo Latvija bija daļa no bijušās Krievijas impērijas, taču, kā saukt šos svētkus, īsti nebija skaidrs pat pašiem kauju dalībniekiem.

«Vienmēr ir dalīts tā, ka ir Pirmais pasaules karš, un kā tagad no akadēmiskajām aprindām nāk ieteikums to dēvēt par Latvijas Neatkarības karu. Ar šo [cīņu] nosaukumu ir amizanti tas, ka pat paši kara dalībnieki līdz galam nezināja, kā šīs cīņas saukt. 1920./21. gada dokumentos ir dažādi nosaukumi, kā saukt šo karu. Ir Latvijas Atbrīvošanas cīņas, ir Brīvības cīņas, Brīvības karš... Šis nosaukums vienmēr ir bijis dažāds.

Tagad, lai būtu vienots nosaukums, atbilstošs kara veidam, tiek runāts par to, ka tas bija Neatkarības karš. Pasaules mērogā tas nav attiecināms uz Pirmo pasaules karu, bet gan kā daļu no Krievijas pilsoņu kara, jo Latvija ir bijusi Krievijas impērijas daļa. Protams, iesaistītās personas liela daļa ir bijušas ar Pirmā pasaules kara pieredzi visās frontēs,» skaidro Ekmane.

Neatkarīgi no tā, kā tiek dēvētas Brīvības cīņas, šī ir nozīmīgākā uzvara Latvijas vēsturē, jo, zaudējot šo karu, Latvija varētu aizmirst par savu valsti. Latvijas bruņoto spēku izveidošanās, brīvprātīgo pieplūdums un cīņasspars lika sabiedrotajiem saprast, ka Latvija nav tikai mistiska ideja par valsti – tā ir reāla valsts, kuras dēļ cilvēki bija gatavi cīnīties ar ieročiem rokās un mirt.

Arī Ekmane uzsver, ka, uzvarot Brīvības cīņās, Latvija praktiski sev izcīnīja arī starptautisko atzīšanu, kas notika vien 1921.gada janvārī.

«Viennozīmīgi – nebūtu uzvaras, nebūtu valsts starptautiskās atzīšanas, tas ir pats par sevi saprotams. Kad visai pasaulei tiek pierādīts, ka paši valsts iedzīvotāji piedalās karā par savas valsts aizstāvēšanu, tad arī var cerēt uz palīdzību starptautiskā mērogā.

Arī visi tie notikumi, kā attīstījās Latvijas armija, pierādīja, kā Latvijas sabiedrība pieņēma ideju par Latvijas valsti, un arī to, kas tiek uzskatīts par valdošo spēku valstī. Kaut vai skatoties statistiski, 1918./19. gadu mijā latviešu armija bija simtos mērāma, bija gatava aizstāvēt jauno valsti. Bet 1919.gada pavasarī, kad sākās teritorijas atbrīvošana no boļševikiem, tad armijas karavīru skaits pieauga jau vairākos tūkstošos.

Tas, kas attiecas uz Bermontiādi, tad arī ir lielākais brīvprātīgo pieplūdums Latvijas armijā. Tas nozīmēja, ka cilvēki ir gatavi iet cīnīties un aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās, kas parādīja, ka cilvēki ir noticējuši savai valstij, nevis mistiskai armijai, kas cīnās par vēl mistiskākām idejām. 1920.gadā pēc Latgales atbrīvošanas armijā bija vairāk nekā 72 000 karavīru.

Cilvēki bija pieņēmuši valsti un bija gatavi par to cīnīties. Viennozīmīgi, ka tajā brīdī bija skaidrs, ka varēja runāt par starptautisko atzīšanu,» skaidro Ekmane.

Lāčplēša dienas tradīcija praktiski aizsākās jau nākamajā gadā. 1920.gada 11.novembrī, gadu pēc izšķirošajiem notikumiem Brīvības cīņās Esplanādē notika pirmā svinīgā Lāčplēša Kara ordeņu apbalvošanas ceremonija. Sākotnēji gan 11.novembris nebija oficiāli atzīta svētku diena, bet tikai Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena. Tas mainījās dažus gadus vēlāk, kad ordeni pārstāja pasniegt un Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu, ko arvien plašāk sāka svinēt visos armijas garnizonos, rīkojot parādes, mielastus, izrādes, koncertus un citus svinīgus pasākumus, uz kuriem ielūdza un īpaši godināja ordeņa kavalierus.

«Ja mēs šodien sakām, ka svinam Lāčplēša dienu, ar to domājot simbolisku Lāčplēsi, tad tajā laikā to sauca arī par Lāčplēšu dienu – daudzskaitlī, simboliski domājot par tiem cilvēkiem, kas ir saņēmuši Lāčplēša kara ordeni.

Pirmā Lāčplēšu dienas parāde notika jau 1920.gada 11.novembrī – gadu pēc uzvaras pār Bermontu. Tā gan toreiz bija Uzvaras diena jeb Rīgas atbrīvošanas diena, un šajā laikā tika pasniegti pirmie Lāčplēša kara ordeņi Brīvības cīņu dalībniekiem. Tad bija armijas parādes, un tās bija karaspēka svinības, suminot savus varoņus savās armijas daļās,» stāsta Ekmane.

Tradīcija dedzināt svecītes pie Rīgas pils Latvijas pirmās neatkarības laikā bija raksturīga 18.novembrim, taču atmodas gados, kopš 1988.gada, šī kļuvusi par Lāčplēša dienas tradīciju.

«Tradīcija dedzināt svecītes sākotnēji bija 18.novembrī, bet kopš 1988.gada – atmodas laikiem, kad Rīgas pils Svētā gara tornī atkal tika uzvilkts Latvijas karogs, šī tradīcija turpinās 11.novembrī,» skaidro vēsturniece.

Nobeigumā Ekmane piebilst, ka 11.novembris ir pierādījums tam, ka ārkārtas situācijās latvieši ir gatavi mobilizēties.

«To pierāda Neatkarības karš, pierāda arī Atmoda – valsts neatkarības atgūšanas laiks. Kad ir nepieciešams, mēs esam gatavi mobilizēties, neatkarīgi no tā, kāda ir viedokļu daudzveidība miera laikā,» noslēdz vēsturniece.

«Galu galā mūsu armija ir izrāvusi no ienaidnieka rokām to uzvaru, kuru gaidīja Rīga. Vidzeme, Kurzeme un visa latviešu tauta. Paši ar saviem spēkiem un mums uzticīgo Sabiedroto palīdzību mūsu kareivji ir sakāvuši Vācijas karapulkus un, vajājot viņus pa mūsu zemēm, atdod tautai izpostītās Kurzemes apvāršņus. Šo lielo uzvaras vēsti šodien uztvers visa Latvija, lauku mājas un pilsētas, un tās gavilēs un nerimsies, kļūdamas par visas nācijas triumfu,» – rakstnieks Edvarts Virza laikrakstā «Latvijas Sargs» 1919.gada 12.novembrī.

Lāčplēša diena no Latvijas vēstures netiks dzēsta nekad. Arī 50 padomju okupācijas gados par šo dienu nebija aizmirsts. Netika aizmirsts tādēļ, ka latviešu varonību un cīņassparu novērtēja visā pasaulē, atzīstot Latviju par pilntiesīgu valsti. Mēs nedrīkstam aizmirst savas uzvaras. Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka esam varoņi. Mēs nedrīkstam aizmirst to, kas esam...

-----

* Verdena - Verdenas kauja bija viena no lielākajām Pirmā pasaules kara kaujām, kas notika Francijā starp Vācijas un Francijas armijām. Kaujas gaitā vāciešiem nācās atkāpties līdz savām sākumpozīcijām. Ņemot vērā līdzīgo cīņas gaitas ritējumu, arī Bermontiādes kaujas reizēm tika sauktas par «Latvijas Verdenu».