«Spēcīga, bagāta izstāde, kas nesagatavotus skatītājus mēdza pārbiedēt, jo tajā emocionāli dziļi, grafiski un tehnoloģiski smalki, turklāt vēl ar kinematogrāfisku/scenogrāfisku vietas izjūtu bija notverta un poētiski skaudri portretēta vientulības seja. Kate Krolle savā otrajā personālizstādē ne mazākajā mērā nekoķetēja ar vientulības ideju, tā vietā pēc neliela ievada caur zīmējumos fascinējoši attēlotiem akmeņiem veda mūs lejup pa dzelzs kāpnēm, kur ūdens gāšanās kuģa tilpnē līdzās video lika mūsu it kā pret dažādām bailēm trenētajiem, demokrātiski labticīgajiem prātiem atzīt, ka vienmēr ir vērts ieklausīties savos dzīvnieciskajos instinktos, īpaši, ja runa ir par nāves bailēm,» stāstīja mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.

«Daudzveidīgs, niansēm bagāts, komplicēts mākslas darbs, kas pārsteidz ar negaidītiem tehniskiem risinājumiem: temperatūras jutīgiem zīmējumiem, ūdens baseina ierīkošanu izstāžu telpā u.tml.,» pauda mākslas zinātniece un LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa.

Balvai par izstādi «Mani meklē» RIXC galerijā nominēta arī Pence.

«Antas Pences instalācija nepretenciozā manierē dažādos medijos attēlo dabas un Visuma fragmentu abstrakcijas, kurās savienojas netverami poētiskais līmenis ar it kā zinātniski statistisku paņēmienu. Izstādē piedāvāti dažādi vizuālie veidi, kā gaisma iznirst no tumsas. Tie telpu apdzīvojuši harmoniskā kārtojumā, kas vienlaikus izdevies tik svaigs un neierasts, ka rada iespaidu, ka vērojam kaut ko patiesi jaunu mākslā. Izstāde, kas patiešām pārsteidza,» norādīja mākslas zinātņu doktore, LNMM 20.gs. otrās puses-21.gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas «Arsenāls» vadītāja Elita Ansone.

«Antai Pencei izdevies pārsteigt ar «vienkāršu» materiālu pārvēršanu suģestējošā poēzijā. Papīra caurspīdīgums, gaismas izlaušanās un, šķiet, arī sentiments jeb bērnības atmiņas par to koncentrēto uzmanību, kura parastas paslēpes pārvērš intensīvās vides studijās, kad nozīmīga kļūst katra nianse, katrs gaismas punktiņš telpā. Turpat arī krāsainās bildītes ar nesalasāmajiem parakstiem kā veltījums «kaut kam skaistam«. Darbs, kas uzbūris mākslas darbu no tā dēvētajiem anonīmajiem materiāliem un tehnikām,» skaidroja mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.

Grāvleju nominēja par izstādi «Nezināmā latviešu fotogrāfija» Latvijas Fotogrāfijas muzejā.

«Izstādē eksponētas dažas fotogrāfijas un vairāki aizkustinoši stāsti, kuros ne vien apliecināta Ivara Grāvleja nerimstošā fantāzija un humora izjūta, bet klasiskās satīras žanra tradīcijās sarkastiski norādīts uz Latvijas mākslas vēstures, fotomākslas un fotogrāfu vides nacionālajām īpatnībām un arvien kultivētajiem mītiem. Komiskie, ar šķietami autentiskām fotogrāfijām ilustrētie stāsti kārtējo reizi apliecina Ivara Grāvleja neērto, bet noturīgo un vajadzīgo pozīciju Latvijas mākslas kopainā. Viņš, apzinīgi un nežēlojot savu reputāciju, pilda katrai veselīgai sabiedrībai nepieciešamā «trikstera» funkcijas, ar visai drastiskiem paņēmieniem satīriski apšaubot konvencionālo vērtību hierarhiju un asprātību izmantojot kā ieroci, lai pievērstu uzmanību parasti notušētām nebūšanām, trūkumiem un liekulībai,» pauda Dzalbe.

«Kā motivāciju savām aktivitātēm, tostarp izstādei Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Ivars Grāvlejs min «satraucoši lielu garlaicību«. Par pamatu ņemot FAMU akadēmijā aizstāvēto maģistra darbu, viņš izstādes formātā izklāsta Latvijas fotogrāfijas īso kursu, brīvi interpretējot vēsturi un iekļaujot tajā fiktīvas personālijas, kas pārstāv dažādus laikmetus un lielākoties izceļas ar uzmanības vērtu, novatorisku māksliniecisko praksi. Intelektuāla spēle, kurā pievērsta uzmanība mākslas vēstures rakstīšanas tradīcijām, asprātība interpretācijas formā, faktos balstītu materiālu sakausējot ar fantāziju, un bezkaunība, naratīvā iekļaujot kārtējās «tabu» tēmas, šeit savienotas lieliskās proporcijās,» norādīja Auziņa.

Savukārt Laganovski nominēja par personālizstādi «Atlants» Mūkusalas Mākslas salonā, īpaši izceļot zīmējumu sēriju «Liecinieki».

«Leonards Laganovskis kā savas mākslas saturu pasniedz absurdus pētījumus, bet viena no viņa iecienītākajām formām ir galanta akvarelēšana apgaismības gadsimtu tradīcijās. Laganovska mākslas lirisko varoni (stāstu stāstītāju) nereti sauc par postmodernu pīlīšu pūtēju, taču, iespējams, viņa fascinējošākais vaibsts ir līdzība ar melanholisku, pasaules kārtībā vīlušos 19.gadsimta vientuļnieku, kurš atklāj absurdo it visā,» skaidroja Inga Šteimane.

«Personālizstāde pārsteidza kā formā minimālistisks, idejiski lielisks, asprātīgs komentārs mūsu ikdienas gaitām - konkrētu notikumu kosmiska rezonanse. Leonarda Laganovska darbi ir dzirkstoši asprātīgi, sociāli kritiski un vienlaikus personiski ielīksmojoši,» norādīja Aiga Dzalbe.

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja 13 mākslas notikumus, tostarp Ērika Apaļā personālizstādi «Le Cygne» galerijā «Alma», Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un mākslinieku apvienības «Klīga» kopizstādi «Klātbūtne» Rīgas Mākslas telpā, Artūra Virtmaņa instalāciju «Izgaist fantāzijā» laikmetīgās mākslas festivālā «Survival Kit 8» K.K. fon Stricka villā, tekstu grupas «Orbīta» objektu «Actual Spacescape» Mākslas festivālā «Cēsis 2016», Kates Krolles un Agneses Krivades performanci «Mala» «Survival Kit 8» laikmetīgās mākslas festivālā «Survival Kit 8» K.K. fon Stricka villā, Andas Lāces performanču ciklu «Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti» Mūkusalas Mākslas salonā, Evas Vēveres videoinstalāciju «Inverse» izstādē «Omega 3» bijušajā Mostes sēklu šķirošanas fabrikā Igaunijā, Kristas Dzudzilo un Reiņa Dzudzilo instalāciju «Respice Post Te. Hominem Te Memento» laikmetīgās tēlniecības festivāla «Tēlniecības kvadrinnāle. Rīga 2016. Konservatīvisms un liberālisms» laikā notikušajā izstādē «Būt labam».

Jau ziņots, ka no 2014.gada 8.decembra līdz šā gada decembrim Purvīša balvas ekspertu darba grupā darbojas mākslas zinātņu doktore, LNMM 20.gadsimta otrās puses-21.gadsimta kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas «Arsenāls» vadītāja Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane, mākslas kritiķis Vilnis Vējš, filozofijas doktors un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Jānis Taurens, mākslas zinātniece Aiga Dzalbe, mākslas zinātniece un LNMM Krājuma darba vadītāja Daina Auziņa, kā arī lektore, kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.

Purvīša balva dibināta 2008.gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009.gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu «Solitude». Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011.gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi «Varbūt». Trešo Purvīša balvu 2013.gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi «Zemes darbi», bet ceturtā Purvīša balvu 2015.gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi «Netaisnība».

Piektā Purvīšu balva tiks pasniegta 2017.gada februārī.