Satura mārketings

Oboja ir mana balss

FOTO: Publicitātes foto

Ceturtdien, 6. oktobrī, Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros uz Lielās ģildes skatuves sveiksim Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw oboju grupas koncertmeistaru Alekseju Ogrinčuku. Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga un izcilā obojista sadarbības rezultātā tapušajā, īpaši pūšaminstrumentiem veltītajā koncertprogrammā izskanēs Volfganga Amadeja Mocarta, Vinčenco Bellīni un Fēliksa Menelszona-Bartoldi mūzika. Koncerta priekšvakarā ar izcilo viesi piedāvājam nelielu ekspresinterviju.

Ir pagājuši divi gadi kopš pēdējo reizi koncertā stājāties Rīgas publikas priekšā. Kādas ir jūsu sajūtas atgriežoties Baltijas jūras krastos un atkal gatavojoties uz muzikālu sarunu ar Rīgas klausītājiem?

Ar Rīgu mani saista daudzas siltas atmiņas un esmu patiesi priecīgs šeit atgriezties. Kopš laikiem, kad man bija aktīva sadarbība ar kamerorķestri Kremerata Baltica esmu arī iemantojis daudzus šejienes draugus. Un, protams, esmu laimīgs tikties ar Sinfonietta Rīga mūziķiem, lai kopīgā koncertprogrammā uzrunātu zinošo un prasīgo Rīgas publiku.

2014. gadā Sinfonietta Rīga sezonas atklāšanas koncertā jūs atskaņojāt Riharda Štrausa Obojas koncertu, kas plaši pazīstama kā autora «gulbja dziesma» ar sentimentālu un gaišu nokrāsu. Savukārt šoreiz, Rudens Kamermūzikas festivālā, mēs dzirdēsim, ja tā var teikt, oriģinālo romantisma repertuāru, tai skaitā, Vinčenco Bellīni Obojas koncertu.

Jā, tiesa. Par programmā iekļautajiem skaņdarbiem varu teikt, ka tā patiešām ir izteikti romantiska, maiga mūzika. Es domāju, ka Rīgai tādas apcerīgas noskaņas piestāv, jo īpaši rudenī. Vai tā būtu Mocarta serenāde, Bellīni liriskais obojas koncerts, vai Mendelszona Skotu simfonija – tie visi ir izsmalcinātas gaumes paraugi, kas vienlaikus ir arī vienkārši skaista mūzika.

Oboja tiek uzskatīta par tehniski vissarežģītāko mūzikas instrumentu, kas no mūziķa prasa ne mazums fiziskas izturības. Kāpēc izvēlējāties spēlēt tieši šo instrumentu?

Jau kopš bērnības mani piesaistīja obojas īpašais skanējums. Galu beigās es obojā neglābjami iemīlējos un mans turpmākais liktenis bija izlemts.

Jūs esat Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw koncertmeistars kopš 2005. gada. Kā jūs īsti nokļuvāt Amsterdamā?

Divdesmit gadu vecumā tiku uzaicināts uz Roterdamas Filharmonisko orķestri, un uzreiz par oboju grupas koncertmeistaru! Šis pēkšņais dzīves pagrieziena punkts man ļāva turpmākajos sešos gados saņemt fantastisku orķestrālo pieredzi. Vēlāk sekoja uzvara Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra oboju grupas koncertmeistara vakances konkursā un šeit mani ceļi krustojās ar pasaulslaveno diriģentu Marisu Jansonu. Jāatzīmē, ka Amsterdamas orķestris ir viens no labākajiem simfoniskajiem orķestriem pasaulē un es esmu laimīgs, ka tur strādāju.

Esat bijis saistīts ar ne vienu vien latviešu izcelsmes mūziķi, tai skaitā ar Marisu Jansonu, Andri Nelsonu un Gidonu Krēmeru. Vai latviešu mūziķiem ir kāda vienojoša īpašība, temperaments, vai rakstura iezīme?

Es jūtos pagodināts un laimīgs, ka man ir dota iespēja sadarboties ar tādām lielām mūzikas personībām. Tomēr es nekad neesmu īpaši aizdomājies par to, ka Jansons, Nelsons un Krēmers ir dzimuši rīdzinieki, man viņi pirmām kārtām ir izcili mūziķi, un es nekad nebeigšu sajūsmināties par viņu patiesi milzīgo ieguldījumu MŪZIKĀ!

Koncertā Rīgā jūs spēlēsiet obojas solo, taču vienlaikus arī vadīsiet orķestri. Vai diriģenta loma jums ir tuva un ko jums sniedz šāda muzikālā pašrealizācija?

Nav nekā brīnišķīgāka kā radīt skaņu. Vienvārdsakot, es mīlu spēlēt savu instrumentu. Gan kā solomākslinieks, gan darbojoties kamersastāvos un lielajā simfoniskajā orķestrī. Tomēr pēc 17 gadus kalpošanas orķestrim atskaņotāja lomā, kad lielākajai daļa simfoniskā repertuāra jau ir iziets cauri, diriģenta zizlis šķiet kā dabisks muzikālā ceļa turpinājums. Šobrīd es tiešām izbaudu savu jauno ampluā.

Atgriežoties pie tēmas par jūsu kolēģiem ar ko esat sadarbojies, gribētos dzirdēt kādu komentāru par altistu Maksimu Risanovu. Varbūt būsiet dzirdējis, ka viņš oktobra beigās būs Rīgā un koncertēs ar Sinfonietta Rīga.

Maksims ir mans labs draugs, gan dzīvē, gan kā sabiedrotais mūzikā. Mēs muzicējam kopā tik bieži, cik vien iespējams, un tas ir patiess prieks un bauda ar viņu atkal tikties uz vienas skatuves.

Savu jaunību esat pavadījis Parīzē un noteikti varat apgalvot, ka pazīstat šo pilsētu. Savukārt Rīgu mēdz dēvēt par mazo Parīzi. Ko jūsos izraisa šāds nedaudz triviāls un vienlaikus romantisks Rīgas apzīmējums?

Mani valdzina īpašais Rīgas gars un burvība, lai kā to kāds raksturotu. Patiesību sakot, es labprāt Rīgā paviesotos biežāk, ja vien man būtu vairāk laika ...

Atļaujiet Jūs vēl nedaudz patincināt par franču kaislībām. Kādu vietu Jūsu dzīvē ieņem kulinārijā un, vispār, kādi ir Jūsu hobiji?

Pēc Francijā pavadītajiem gadiem esmu daudz uzzinājis par vīniem un, protams, augsti novērtēju arī labu ēdienu. Bet, kas attiecas uz hobijiem, man jāsaka, ka tam man diez ko daudz laika neatliek. Un tomēr, ja man jāmin lietas, kas ārpus mūzikas man ir tuvas, tad tas noteikti ir krievu teātris. Nu un, protams, arī nedaudz sporta - dažkārt atlicinu laiku tenisam un skvošam.

Un noslēgumā, nedaudz provokatīvs jautājums. Iedomājaties, ka Jūs atkal esat 10 gadus vecs zēns un jums ir jāizvēlas savs turpmākais dzīves ceļš. Vai tā atkal būtu oboja?

Te nu laikam atbildēšu īsi, jā – oboja ir mana balss un savu dzīvi bez šī instrumenta nespēju iedomāties.

Uz augšu