Par medmāsu Liene strādā vairāk nekā 20 gadus. Sākumā viņa bija specializējusies kā neiroķirurģijas māsa, bet pēc tam viņa rūpējās arī par neiroloģiskajiem pacientiem. Pēdējos gados viņa atbild ne tikai par šīm pacientu grupām, bet arī hematoonkoloģijas mazajiem slimniekiem. Viņai ikdienā nākas būt kopā ar bērniem, kuri pāragri aiziet no dzīves, un viņu vecākiem, kuri to dziļi un smagi pārdzīvo.
Daudzo darba gadu laikā Liene ir spējusi atdalīt darbā piedzīvoto no personīgās dzīves, bet reiz viņa sadraudzējās ar kādu mazu meitenīti. «Es viņu uzņēmu nodaļā un gatavoju operācijai. Man bija jānogriež viņai visi mati, kāda toreiz bija prasība. Tagad pirms operācijas matus nogriež tikai konkrētajā vietā.
Es viņai griežu matus, un viņa saka: «Mammu, man pēc tam izaugs lieli, gari, forši mati. Man vajadzēs fēnu un ķemmi, es būšu princese. Es ar viņu ļoti sadraudzējos. Nākamajā dienā viņu aizveda uz operāciju, pēc tam viņa 24 stundas pavadīja intensīvās terapijas nodaļā uz novērošanu. Pēc tam viņu vairs neatveda atpakaļ uz nodaļu. Tad es uzzināju, ka viņa ir mirusi, ka viņas vairs nav.
Kādu laiku es to iekšēji pārdzīvoju un par to daudz domāju. Tajā brīdī sapratu, ka mana lielākā kļūda bija tā, ka pielaidu viņu diezgan tuvu.
No tās dienas es tā vairs nedaru. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad es kādu pacientu pielaidu tik tuvu. Tad nevar strādāt un ir jāiet projām.
Protams, darbs ar pieaugušajiem arī nav viegls, bet vecais cilvēks savu mūžu jau ir nodzīvojis. Jebkuram savs tuvinieks ir dārgs un par to ir jācīnās, bet manā darbā ir jāmāk nodalīt darbs no mājām. Citādāk var sajukt prātā, ja katru šādu gadījumu pielaiž par tuvu.»
Vecāki nevēlas pieņemt bērna diagnozi
Ļoti smagi savu bērnu aiziešanu pārdzīvo vecāki. «Viņu uzvedība var būt neadekvāta, piemēram, viens bļauj, cits skrien pa nodaļu un raud, cits rauj bērnu. Vecāku reakcijas šādos brīžos ir neiedomājamas.
Medmāsai ir jāmāk nostāties un pateikt stop – vecākiem ir jāsaprot, ka ir pienācis smags brīdis, un tas ir jāpieņem..
Vecākiem ir grūti, ka ārsts pasaka diagnozi un ka diemžēl tur neko vairs nevar darīt. Kurš normāli domājošs cilvēks to vēlēsies pieņemt? Vēl trakāk ir tiem, kuru vienīgajam bērnam ir tāda slimība vai arī ar to cīnās abi ģimenes bērni, kuriem ir vienādas diagnozes. Tā arī gadās.»
Tā kā medmāsas ir kopā ar pacientu 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā, viņas pazīst pacientus, kad tie atgriežas pēc vairāku gadu pārtraukuma. Pieredzējušākās darbinieces saka, ka dažus pacientus pazīst jau no zīdaiņa vecuma, kad bērni vēl gulēja šūpulī.
Lai arī medmāsas darbs ir ļoti smags, Liene saka, ka jau bērnībā vēlējās strādāt šai profesijā,bieži operējusi rotaļu lāčus, labojusi lellēm zobus, virtuāli ārstējusi vecāko māsu, špricējusi viņai muskulī un vēnā. Iespējams, tas saistīts ar to, ka viņa nāk no vairāku bērnu ģimenes, ka viņas mamma strādāja aptiekā un ar cilvēkiem, ka viņa visu laiku bijusi saskarsmē ar mediķiem un medikamentiem.
Man liekas, ka šī profesija man ir sūtīta no augšas.
«Man tas darbs patīk. Man patīk redzēt pozitīvo rezultātu. Man bieži jautā, kā es varu iedurt un paņemt asinis? Tad man ir jautājums, kā citi var paņemt naudu veikala kasē. Kādam tas ir jādara! Es to māku, man tas padodas un es to daru!
Man jautā, kā es varu iedurt bērnam, it īpaši, ja blakus stāv vecāki. Es jau pati saprotu, ka darīšu bērnam labu, iedurot adatu un injicējot nepieciešamos medikamentus, bet bērns uz mani skatās ar šķību aci. Ir arī vecāki, kuri ir pārpratuši cilvēktiesības un aizliedz durt saviem bērniem. Piemēram, pat, ja bērns vemj vai viņam sāp galva, mamma saka: «Jūs manam bērnam nekādā gadījumā nedursiet!»
Viņa nesaprot, ka efektīvāk var palīdzēt, iešpricējot muskulī vai ievadot infūzu vēnā. Vecākos ir gan neizpratne, gan satraukums, gan primārais šoka stāvoklis. Ja bērns iestājas pēc traumas, vecākiem liekas, ka viņam nevajag špricēt, jo nekas nekaiš. Dažkārt vecāki nesaprot, ka mediķi ar injekciju vēlas palīdzēt bērnam..
Ar vecākiem ir ļoti daudz jārunā. Ir bijuši vecāki, kas saka striktu nē, bet pēc desmit minūšu vai ilgākas stāstīšanas viņi piekrīt. Viņiem ir profesionāli jāstāsta, mēģinot pārliecināt, ka injekcija ir vajadzīga bērnam nevis man. Vecāku pārliecināšanai jāvelta daudz laika,kas ir ļoti darbietilpīgs process, jo ne jau visi uzklausa.
Dažkārt ir tā, ka pēc bērna ievešanas nodaļā viņam līdzi ir vairāki tuvinieki, kuri visi runājas un kopā rada haosu. «Tad iestājas tāds haoss, ka nevar saprast, kuram stāstīt un ar kuru runāt. Tad ir jāizvērtē situācija un varbūt jāatstāj tikai viens cilvēks, ar kuru kontaktēties.»
Gadījies, ka bērna mamma tā satraucas, ka atstāj mazo tētim un pati dodas ārā.
Bet ir arī mammas, kas atļauj mediķiem darīt visu vajadzīgo un vēl palīdz pieturēt bērnu, lai veiktu injekcijas. Pozitīvi, ka mūsdienās vecākiem atļauj būt klāt, kad bērniem špricē vai veic nepieciešamās manipulācijas. Kādreiz medmāsas ņēma bērnus prom no vecākiem un tad viņiem bija lielāka neuzticēšanās mediķiem, jo vecāki neredzēja, kas ar bērnu notiek. Tagad vecāki var doties līdzi uz procedūrām, mierinot, aprunājoties un citādi palīdzot bērnam. Tad arī paši vecāki redz, ka bērnam neko ļaunu nedara un viņš nav pazudis. Arī bērns ir mierīgāks, redzot vecākus turpat līdzās.
Protams, vecākiem jāsaprot, ka špricējot bērns tāpat raud, jo viņam sāp. «Ir svarīgi bērnam stāstīt taisnību. Zīdainim to nevar izstāstīt un vienkārši jāpadara savs darbs, bet lielākiem bērniem mammas mēdz sacīt: «Pagriez dupsīti, tev nesāpēs!»
Es kā māsiņa saprotu, ka sāpēs. Kā es varu iedurt bērnam tādu kā lāpāmadatu un teikt, ka viņam nesāpēs? Tie ir absolūti meli. Tāpēc es saku mammai: «Kāpēc jūs melojat bērnam? Padomājiet loģiski – es viņam duršu un tāpēc viņam sāpēs. Bet viņam nesāpēs tik ļoti, kā tajā brīdī liksies.» Tad mammas padomā un atbild: «Jā, laikam jūs pareizi sakāt un tiešām sāpēs.»»
Es, protams, labprāt iedurtu ar acu skatienu, bet, tā kā man tas ir jāizdara ar adatām, es savādāk to nevaru.
Kā vienu no pozitīvākajiem aspektiem Liene min to, ka slimnīcā medmāsām vairs nav jāvalkā baltie halāti. «Mēs varam vilkt halātus ar žirafītēm, taurenīšiem vai tādām lietām.» Tas palīdz mazajiem pacientiem un viņu vecākiem iegaumēt savu medmāsiņu pēc apģērba,jo katra medmāsa aprūpē noteiktu bērnu skaitu. Ja visas medmāsas ir tērptas gaiši zilās formās, kas kopā smuki izskatās, pacietiem ir grūtāk identificēt konkrēto mediķi.
Tāpat krāsaini un apdrukāti formas tērpi palīdz novērst mazo pacientu uzmanību no nepatīkamām manipulācijām.
Lai gan pēdējā laikā medmāsām piešķirtas formas, tās ir no sintētiska materiāla un neelpo, ātri smērējas un redzami visi mazākie pleķīši, pat ūdens, turklāt tās nav personalizētas un tāpēc katru reizi saņemot formas pēc centralizētās mazgāšanas iezogas doma, ka sanāk vilkt kādu citu formas tērpu, ko iepriekš varbūt vilkusi citas nodaļas kolēģe.
Arī par smagām diagnozēm ir jārunā
Medmāsa uzskata, ka bērniem un viņu vecākiem ir jāstāsta arī par smagām diagnozēm. «Es pastāvu uz to, ka ir jāsaka taisnība, it īpaši lielākiem bērniem.
Vairums bērnu tāpat nojauš, ka viņiem ir smagas diagnozes.
«Ja bērnam melo, it īpaši, ja to dara vecāki, viņam rodas šausmīgs aizvainojums. Bijis tā, ka viņi pēc tam ļoti nesatiek ar saviem vecākiem, kas ir viņu tuvākie cilvēki. Bērni uzskata, ka vecāki ir viņu nodevuši. Viņi domā, ka vecāki par diagnozi ir zinājuši sen, tāpēc viņu zemapziņā iezogas doma, ka varbūt viņi jau sen varēja kaut ko darīt lietas labā. Bērni pārmet vecākiem, ka ir nokavēts laiks, kad varēja kaut ko mainīt.»
Vienlaikus medmāsa ir pārliecināta, ka smagas diagnozes ir jāpavēsta īpašā veidā. «Protams, ir jāzina, kā to izdarīt. Varbūt tas ir jādara vecāku klātbūtnē, varbūt vispirms jāsagatavo vecāki. Pārsvarā ārsti iesauc vecākus kabinetā, parāda visus attēlus, rentgenus un citu informāciju, pastāsta visu no medicīniskā viedokļa. Tad jautā vecākiem, vai viņi piekrīt, ka bērnam to pastāsta. Ja viņi dod pozitīvu atbildi, tiek izdomāts, kā un kad tas būtu labāk. Mums ir arī psihologs, kurš strādā ar bērniem un viņu vecākiem.
Parasti diagnozes vecākiem un lielākiem bērniem pasaka ārsti, jo medmāsām nav tiesību teikt diagnozi.
Liene novērojusi, ka parasti vecāki uzticas ārstam un psihologam, ka viņi vislabāk zinās, kā bērnam pateikt bēdīgo ziņu. «Ļoti svarīgi, kā nodod informāciju bērnam. Tiklīdz pateiksi vienu nepareizu vārdu, vari sabojāt cilvēkam visu dienu un pat atlikušo dzīves daļu. Šādās situācijās ir ļoti jādomā, ko un kā teikt,» viņa akcentē un piebilst, ka mediķiem ir jārunā pacienta valodā. Tas nozīmē, ka medmāsām jāprot sazināties vismaz trīs valodās.
