Turpinot rakstu sēriju «Arī tāds ir darbs», portāls TVNET piedāvā iepazīties ar bijušā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieka stāstījumu par parādu piedzīšanu. Aivars dienestā nostrādāja aptuveni desmit gadus, tāpēc viņam ir liela pieredze darbā ar nodokļu parādniekiem. Sākumā viņam trīcējušas kājas, kad bija jāpiedzen parāds no mātes ar bērnu, bet laika gaitā vīrietis iemācījies savus pienākumus uztvert kā normālu darba sastāvdaļu.
Pēc tam turpmākajā darbā Aivaram vairs nav nācies izjust tik lielu satraukumu par to, ka jāpiedzen parādi no ģimenēm ar bērniem. «Es esmu sastapies ar situācijām, kur ģimenēs ir viens vai vairāki bērni, bet uztveru to kā darbu. Ir jautājums – kāpēc radās tāda situācija? Ja ģimenei ir lietas, kas ir vērtīgas un ko var aprakstīt, protams, tas ir jādara. Pretējā gadījumā, ja tu to neizdari, rodas jautājums, kāpēc tu to nedari? Tevi piekukuļoja vai notika kaut kas cits?»
Arī ar ģimeņu pārstāvjiem ir jārunā par to, kā viņi atmaksās parādu.
Vairāku gadu laikā Aivars ir saņēmis dažādus neizpratnes pilnus jautājumus, kā viņš spēj piedzīt parādus. «Man tas ir tikai darbs. Savukārt man liekas, kā var piedāvāt klientiem kādu preci vai produktu. Bet saprotu, ka vieniem cilvēkiem ir tāds darbs, bet citiem – citādāks. Mans darbs ir piedzīt parādus.»
Nodokļus var nesamaksāt arī VID darbinieks
Aivars arī atceras, kā pašā sākumā gatavoja parādnieku sarakstus un sūtīja viņiem atgādinājumus. Reiz, kad viņš bija aizsūtījis atgādinājumus, pie viņa pienāca darbaudzinātāja un teica, ka vienam vīrietim gan nevajadzēja sūtīt atgādinājumu par parāda samaksu, jo viņš strādā blakus kabinetā.
Izrādās, ka arī VID darbinieki mēdz nokļūt nemaksātāju pulkā, jo nav samaksājuši nodokļus.
Aivars savā darbā saskārās, protams, arī ar cilvēkiem, kuri ļaunprātīgi un apzināti nemaksāja savus parādus. Protams, bija gadījumi, kad cilvēki neapzināti kļuva par parādniekiem. Piemēram, pašos pirmsākumos, kad nodeva kokmateriālus un vajadzēja samaksāt nodokli, bija cilvēki, kuri to nezināja, vai arī paziņas nodeva uz viņa vārda. Bet tajā pašā laikā bija ļoti daudz cilvēku, kuri negribēja un nemaksāja.»
Izliek no mājām
Vīrietis arī piedzīvoja situācijas, kad cilvēkus, kuri atsakās maksāt savus parādus, izliek ārā no viņu īpašumiem.
«Ja cilvēks neatmaksā parādu, tiesu izpildītājs var tirgot nekustamo īpašumu. Ja cilvēkam nav citas mantas un ienākumu, var pārdot cilvēka dzīvokli vai māju, no kuras iepriekšējo īpašnieku izliek, neierādot citu mitekli vietā.
Ļoti bieži tādas situācijas bija pēc treknajiem gadiem, kuros cilvēki ar banku starpniecību bija sapirkušies dažādus nekustamos īpašumus.
Pārplīstot nekustamā īpašuma burbulim, cilvēki vairs nevarēja samaksāt kredītus, kā arī norēķināties par mitekļu uzturēšanu, tāpēc viņiem piederošos īpašumus tirgoja. Bieži vien tās bija puspabeigtas mājas, izremontēti dzīvokļi.»
Laika gaitā Aivars arī saskārās ar juridiskām personām, kas valstij bija parādā lielas summas. Kādreizējie lielie padomju savienības uzņēmumi bija likvidēti, bet tiem bija lieli nodokļu parādi. Viņš saskārās ar sekām, ka ir bankrota procedūra un jādzēš nodokļu parādi.
Ieņēmumu dienestā Aivars nostrādāja aptuveni 10 gadus. «Beigās es sapratu, ka eju uz darbu un zinu, ko darīšu, ko man teiks un ko es teikšu. Tā bija ļoti liela rutīna. Es vairs neredzēju nekādu perspektīvu, turklāt šajā darba vietā tiek apspiests cilvēka es.
Vienlaikus jāsaka, ka pirmos desmit gadus nepavadīju vienā amatā, bet gan kāpu augšā pa karjeras kāpnēm.
Bet es sapratu, ka nevēlos saistīt savu turpmāko darba dzīvi ar valsts struktūru VID.
VID ieguvu milzīgu darba pieredzi. Pēc tam daudzus savus turpmākos darbus balstīju uz to, ko iepriekš biju ieguvis VID.»
Pēc darba VID Aivars strādāja Latvijas bankās.
Atskatoties uz iepriekšējo darba pieredzi, Aivars secinājis, ka mūsdienās ir daudz vieglāk šķirt laulību, lai kur tā būtu noslēgta – baznīcā vai zagsā, nekā izvairīties no saistībām, kas radušās, galvojot otra cilvēka kredītu.
Ja pāris ir laulājies, viņu savstarpējās saistības var izbeigt salīdzinoši vienkārši, bet līdzaizņēmēja vai galvotāja saistības nav tik viegli izbeigt.
«Zelta laikos cilvēki nedomāja, cik nopietni ir uzņemties galvotāja saistības. Daudzi nedomāja un gāja par galvotājiem. Zinu stāstu, kad vecāki pārdod vasarnīcu un mēģina segt parādu dēlam, kurš kļuvis par narkomānu un atkarīgo. Māte tik mierīgi uztver, ka rezultātā vērsīs piedziņu arī uz viņu vienīgo mitekli – dzīvokli, kurš arī tika ieķīlāts!
Skaties un brīnies, uz kādu upuri vecāki ir gatavi dēla dēļ! Pieļauju, ka vecāki zināja par dēla atkarību, jo viņš nebija padsmitnieks, bet gan 30-40 gadus vecs vīrietis. Mātes ir mātes!»
Aivars arī norādīja, ka pārsvarā ar visiem parādniekiem vispirms mēģina runāt par parāda atdošanu. Savukārt, ja ir redzams, ka runāšanai nav rezultātu, izmanto citas metodes.
«Bieži vien cilvēki jūtas «apbižoti», ka viņus apmānījušas bankas – cilvēki vēlas sākt jaunu dzīvi, bet no viņiem vēl piedzen parādus.» Bet cilvēkiem būtu jāzina, ka no parādu samaksas viņi nevarēs izvairīties un agrāk vai vēlāk no viņiem tāpat piedzīs aizdoto summu. Tāpēc ir izdevīgāk kontaktēties ar kreditoru, nevis izvairīties un bēgt no viņa.
Viņš atzina, ka daļa cilvēku ir mācījušies no savām un līdzcilvēku kļūdām trekno gadu laikā, bet citi tās nav ņēmuši vērā. Piemēram,
arī tagad daudzi ņem ātros kredītus, nemaz nepadomājot, vai spēs to atdot.
«Daļa cilvēku mācās tikai tad, kad saskaras ar savu problēmu. Viņi domā, ka kaimiņš bija muļķis un nesaprata, ko dara, bet viņi paši ir gudri.»
«Fizisko personu maksātnespēja šobrīd viennozīmīgi atvieglo daudzu cilvēku dzīvi – to «izej» un esi brīvs no saistībām. Iespējams, šāds process atstās iespaidu uz cilvēka «kredītspēju» banku acīs, bet, cik to cilvēku Latvijā, lai bankas tikai ķekša (maksātnespējas) pēc ignorētu cilvēka vēlmi kreditēties, ja viņa piedāvājums ir adekvāts un abpusēji izdevīgs?!»
Maksātnespējīgie uzņēmumi
Aivars arī redzēja, ka liela un ilgstoša problēma bija un ir maksātnespējīgie uzņēmumi un ar tiem saistītie administratori. Šo problēmu mēģina lāpīt dažādos veidos, bet valdošais tiesiskais nihilisms ir briesmīgs. Piemēram, administrators ignorē hipotekārā kreditora intereses, kuras tiek apietas ar fiktīva kreditora palīdzību.
Aivars neizjuta vilinājumu iesaistīties šādās shēmās: «Vienmēr ir jautājums, cik tu mierīgi pēc tam gulēsi. Svarīgi, ko tu pats domā. Tā rīkojoties, tu kādu apkrāp.»
Kā izvairīties no lamāšanās?
Aivars ir pozitīvi noskaņots un pieļauj, ka tieši tāpēc nav gadījies uzklausīt parādnieku lamas un daudz pārmetumu. Arī sejā neviens nav spļāvis un, acīs skatoties, aizskāris ar nievām un kritiku.
Tieši pretēji – ja no kāda kolēģa gadījās dzirdēt par īpaši niknu parādnieku, Aivars pie viņa gāja pozitīvi noskaņots, bet ar stingru nostāju un tad arī viņa sarunu biedrs juta šo attieksmi un nelamājās.
Kā tu izturies pret citiem cilvēkiem, tā viņi izturēsies pret tevi, Aivars ir pārliecinājies.
Parādnieki jau arī ir cilvēki un izvērtē, vai vispār ir vērts lamāties un vai tieši parādu piedzinējs ir vainīgs pie viņa problēmām.
Visbiežāk jau viņi saprot, ka tā nav, kā arī izjūt bezjēdzīgumu lamāties un tāpēc nepaceļ balsi. «Komunikācija ar cilvēkiem ir ļoti svarīga, tā spēlē milzīgu lomu,» Aivars secina un piebilst, ka sarunu sākumā cilvēki mēdz ietiepties un paziņot, ka neparakstīs dokumentus, bet pēc mierīgām un uzstājīgām sarunām saprot, ka labāk ir parakstīt.
