Emocijas pēc Dziesmu svētkiem ir nedaudz nosēdušās, un nu var mierīgi padomāt par svētdienas vakara Lielo Notikumu no saturiskā viedokļa, jo par tualetēm, alus pieejamību, drošībnieku uzcītību un estrādes dizainu jau visi visu ir pateikuši.

Pirmkārt, izskatās ka katros Svētkos mākslinieciskie satura veidotāji mokās ar dilemmu, kurā virzienā airēt - taisīt augsto mākslu, ieslīgt etnogrāfijā vai atskaņot tautai mīļu bet snobiem grūti paciešamu popmūziku. Uzdevums nav viegls, jo augsto mākslu virkne koru nespēj vai negrib izpildīt, tauta estrādē grib dziedāt līdzi, savukārt tie ambiciozie amatieru kori, kuriem šķiet, ka līdz «Kamēr...» līmenim ir palicis nieka pussolītis, ne sevišķi grib ķēpāties ar tautasdziesmām un popmūziku, jo mēģinājumos nav interesanti, un to var saprast. Laiks ir dārgs.

No šī viedokļa manuprāt šogad Mārtiņš Klišāns un Co bija atraduši teicamu kompromisu. Ja atceramies 2013. gada Prauliņa «Svinēšanas dziesmas», kas bija reāls izaicinājums Ivaram Cinkusam, ar nopietnām problēmām dabūt kopā instrumentus ar kori, un tas viss bija sasodīti grūti... bet bez skaidra attaisnojuma no muzikālā pārdzīvojuma viedokļa, tad šogad vietā nāca tehniski vienkāršākas, bet ne mazāk uzrunājošās, pat šamaniskās «Dievaines». Un šis nav vienīgais šāda veida piemērs.

Otrkārt, ļoti forši, ka Latvijai ir jaunā komponistu paaudze, kura spēj piedāvāt skaņdarbus, ar kuriem rēķinās jau vairākus Dziesmu svētkus pēc kārtas. Tas nozīmē, ka mākslinieciskajiem vadītājiem ir iespēja kombinēt tradīcijas ar jauno mūziku, un šī jaunā mūzika ir gan pietiekami dziļa, gan arī masas uzrunājoša. Raimonda Tigula pagājušajos Svētkos izskanējušais «Dod, Dieviņi», manuprāt, bija spēcīgāks par šī gada «Lec, saulīte», bet abi ir jauki papildinājumi tradicionālajam repertuāram, jo īpaši Māra Sirmā vadībā, kurš turklāt ir apveltīts ar reti sastopamu spēju uzcept pīrādziņu no jebkā. Raimond, ļoti gaidām jaunus darbus.

Otrs nosacīti jaunais komponists, par kuru mēs varam pateikties visiem labajiem gariem, ir Ēriks Ešenvalds, kura opuss «Krustiem zvaigznes debesīs» bija viena no man tuvākajām Svētku epizodēm. Es gan nesaprotu, kādēļ repertuāra veidotāji blakus šim darbam (un iepriekšējā gada «Aizej, lietiņ») vienmēr izvelk Ešenvalda, būsim godīgi, lētākos un popsīgākos darbus. Pagājušoreiz tā bija «Dvēseles dziesma», šoreiz - «Brīvība»; man šie šķita vājākie gabali visā koncertā līdzās «Birzēm rotāts Gaiziņš», kura atrašanos Svētku programmā es nekad neesmu sapratis un priekš sevis atsakos pieņemt arī nākotnē. Bet ir taču vēl daudz citu skaistu Ērika dziesmu. Paldies, Ērik, un gaidām vēl.

Katrā ziņā šie divi mūsdienu komponisti mani nomierina, jo ir cerība, ka mums arī turpmāk būs jēdzīgi gabali, ko dziedāt, un mūsu laikmeta mūzikas kategorijā nebūs jāveģetē uz Imanta Kalniņa un Raimonda Paula jau pasmagi nodrāztā repertuāra.

Paldies Agitai Ikauniecei - Rimšēvičai par nedaudz maģiskā Ešenvalda darba «Krustiem zvaigznes..» interpretāciju. Otrs diriģents, kas, manuprāt, ir jāpiemin, ir Kaspars Ādamsons, kurš atšķirībā no citiem saviem amata brāļiem ar ritmiski pietiekami interesantu «Gaismeņa ausa, Sauleite lēca» tika galā teicami. Man šķiet, ka jauna zvaigzne Latvijas kormūzikas debesīs ir dzimusi. Atceramies, ka Kaspara vadītā «Sola» koru skatē pēc punktiem apspēlēja līdzšinējo karali «Kamēr...» , un tas jau ir interesanti.

Par Jāņa Lūsēna «Karoga dziesmu» - es saprotu šī skaņdarba funkcionālo nozīmi, proti, paša karoga uzvilkšanas emocionālā efekta pastiprināšanu, bet mācīties to mēģinājumos - tas galīgi nav bijis visaizraujošākais, ko es jebkad esmu darījis. Uzmanīgi laipojam starp jēdzieniem «banāli», «lēti popsīgi» un «aizkustinoši».

No mūzikas viedokļa mana personīgā virsotne šogad bija Lūcija Garūta. Bez jautājumiem. Un te nāk līdzi problēma. Man šķiet, ka jēdzieni «miers» un «bezgalīga stiepšana» tomēr drusku atšķiras. Par to, ka mēs bijām tuvu otrajam, liecina kaut vai fakts, ka dziedātājiem bija garlaicīgi kun pēc dziesmas tika sarīkots vilnis. Tās nav tās emocijas, ko šī Lūgšana parasti rada. Tā nav normāla klausītāju reakcija, izdzīvojot kantāti «Dievs, Tava zeme deg».

Kāds pie diriģenta pults nav izdarījis savu darbu, lai kā es cienītu pieredzi, sirmu galvu un Latvijas koru patriarha statusu.

Dziesmu dalījums pa diriģentiem ir īpašs temats. Mīļie mākslinieciskie priekšnieki, superhitu «Manai Dzimtenei» faktiski nav iespējams sačakarēt, jo tur apakšā ir pavadījums, noslīdēt no toņa nav iespējams, temps ir dots, un mēs, koristi, paši centīsimies būt pietiekoši emocionāli, lai viss izdotos. Nu netērējiet Māra Sirmā talantu šai būtībā vienkāršajai dziesmai, kuru tāpat auro līdzi viss Mežaparks. Atdodiet to kādam no goda virsdiriģentiem, tas būs labi gan simboliski, gan arī muzikāli. Un atstājiet Māri Garūtai un «Dievainēm» - tā ir viņa teritorija, viņa okeāns, līdzās Tigulam un Ešenvaldam.

Tāpat - mīļie citi diriģenti, mēs visi saprotam, ka Dziesmu svētki ir reizi piecos gados un, ja jums ir dotas pāris dziesmas, kurās izpausties, tad ir nepārvarama vēlme šo divu dziesmu ietvaros atstāt savu mūžīgo māksliniecisko nospiedumu Svētku vēsturē. Forši, bet... varbūt lielās mākslas vietā vienkārši parādiet precīzu četrinieku, lai mēs «Ūdens sauca, akmens vilka» un citus hitus varētu kā nebūt dabūt kopā.

Kad es repertuārā pamanīju Imanta Kalniņa dziesmiņu par Piena Ceļu, kļuvu mazliet tramīgs, jo bija bažas, ka repertuāra veidotāji tomēr būs padevušies noteikta segmenta spiedienam, kuriem viss jēdzīgais repertuārs ir par grūtu un vispār vajag dziesmas, ko tauta var dziedāt līdzi... Bet.

Es zinu, ka tūdaļ sastapšu masīvu pretējo viedokli, bet man šķiet, ka embrija vēstule bija ģeniāla. Stāsts par tradīcijām, kuras mēs nododam nākamajām paaudzēm jau ģenētiskā līmenī.

Mūsu tradīcijas kops tie cilvēki, kas vēl nav dzimuši. Mēs par to esam atbildīgi jau šobrīd. Un šeit var nemuldēt par to, «kas tas tāds tradicionālais dzīvesveids» vai «tradicionālās vērtības», lai cik stilīgi un multikulturāli mēs esam vai izliekamies ikdienā. Un Sprīdīša opuss ar visu bērnu kori šeit bija precīzi tēmā, kā āmurs naglai uz galvas.

Kopumā man šķiet, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. «Lauztās priedes» pēc pauzes iepriekšējos svētkos atkal ir atgriezušās Mežaparkā, «Gaismas pils», «Jāņuvakars» un arī Garūtas darbs tiek turēti godā un ieņem tiem pienācīgo vietu mūžīgo vērtību kategorijā. Mēs izrādām cieņu folklorai, un tam visam mēs piejaucam svaigumu un emocijas no mūsu laikmeta skaņražu darbiem. Un svētki ir izdevušies. Paldies par svētkiem. Ar nepacietību gaidām nākamo Dziesmu svētku nošu grāmatu.