Sākotnēji Žitomira netika apsvērta kā pieturas punkts diviem Latvijas blogeriem, kuri jau četras dienas atrodas Ukrainā. Vienkārši caurbraucamais punkts ceļā uz Kijevu. Tomēr tieši tur Aleksejam Stetjuham un Valentīnam Rožencovam izdevām aprunāties ar brīvprātīgo Svetlanu, kura jau vairākus gadus vāc naudu Ukrainas armijas vajadzībām.
Meitene-brīvprātīgā. Visu laiku brauc uz pretterorisma operācijas zonu, ved mantas, produktus, vāc naudu nopietnākiem pirkumiem armijai. Sveta vārdā. Piekrita ar mums runāt krieviski, lai arī atzīstas: krieviski vairs nerunā gadu, divus. Principa pēc.
- Man brāli iesauca, tādēļ nolēmu daļu savas dzīves saistīt ar brīvprātīgā darbu. Apskrienam firmas, vācam naudu tam, ko prasa karavīri. Un arī paši palīdzam. Mūsu vidū ir daudz uzņēmēju, tātad ne cilvēki, kas dzīvo no minimālās algas. Divu gadu laikā mēs jau esam nopirkuši gan termokameras, gan pāris džipus, gan rezerves daļas. Mēs paskaitījām – apmēram septiņus miljonus esam iztērējuši armijai.
Pirms pusotra diviem gadiem situācija bija bēdīga.
Ukrainas armija dzīvoja no brīvprātīgo entuziasma. Tā nav Kremļa propaganda. Par to kliedza paši karavīri, paši brīvprātīgie.
Visi kopā vācām formai, ērtiem apaviem, tehnikai – līdz pat mašīnām. Šodien, pēc brīvprātīgo teiktā, svari ir nosvērušies. Tautas atsaucība ir palikusi mazāka – noguruši. Bet arī valsts ir iesaistījusies.
Pirms diviem gadiem mums, var teikt, armijas nebija. Mūsu bijušais prezidents izdarīja visu, lai tā būtu. Pirms diviem gadiem nebija formu, nebija armijas zābaku, nebija ēdiena. Šodien situācija ir nedaudz uzlabojusies. Bet tomēr. Nelaime ar firmām, kuras uzvar konkursos. Formas nav īstās kvalitātes, ēdiens nav īstās kvalitātes. Ik ap laikam nolaižas rokas. Bet tomēr mums šķiet un mēs ticam, ka, pateicoties mūsu pūlēm, mēs atbalstījām mūsu valsti, mūsu armiju. Un tā mūs aizstāvēja.
Sveta ir jauna, skaista meitene. Ukrainā visas ir tādas. Pat tad, kad ir jau gados. Līdzās organizatoriskajam darbam, kas notiek uz dīvāna, skaistā meitene Sveta periodiski sakrauj mantas autobusā un ved tur, kur šauj. No karam tālās Žitomiras.
- Pirmajā reizē bija bail. Ne tik daudz par sevi, cik par ģimeni, jo es ģimenē esmu galvenais barotājs. Bet tagad vairs nav bail. Kādam tas ir jādara.
Kā dēļ tas sākās? Krievijas dēļ. Un arī Kijevas.
Es viņus nesaucu. Es, Ukrainas pilsone ar Ukrainas pasi – es viņus nesaucu. Viss sākās Krievijas dēļ. Ja to atstās un aizies, viņi ies tālāk. Uz Zaporožjes apgabalu, uz Dņepropetrovsku. Agri vai vēlu viņi arī līdz Žitomirai atnāktu.
Pirms diviem gadiem es biju Ukrainā, Mariupolē. Nokļuvu tieši uz referenduma rīkošanu. Dzirdēju Krievijas uzstādījumu: «Donbass Krievijai nav vajadzīgs. Atspoguļosim referendumu kā atdalīšanos No, ne pievienošanos Kādam.» Bet brīvprātīgie intuitīvi sajūt viltu.
- Bet kādēļ Viņš to sāka? Viņam taču tam bija kaut kādi iemesli?
- Tātad jūs esat pārliecināta, ka Viņš to sāka?
- Es domāju, ka jā.
- Es jau divus gadus nerunāju krieviski!
Sveta runā bez izaicinājuma, nezīmējas, nelepojas. Konstatē.
- Krievu valoda ir agresīva. Tā pārņem manu valodu, izspiež to.
Ternopole, Ļvova, tur tā paliks. Šeit, Žitomirā, manu valodu izspiež krievu valoda. Ja jūs redzat, tad pat izkārtnes - ukrainiski ir ļoti reti.
- Bet kam tās izkārtnes krieviski? – jautājam – No kurienes?
- Divdesmit piecus gadus šeit plānveidīgi iznīcināja ukraiņu valodu. Pilsētā ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju bija trīs ukraiņu skolas. Vienu no tām es pabeidzu. Bija uzstādījums, pat starpbrīžos visi runāja krieviski. Ukraiņu valoda tika uzskatīta par otršķirīgu.
Atgriežamies šodienā. Situācijā, kura pastāv, un no kuras nekur nevar aizbēgt. Sveta regulāri brauc uz turieni – Austrumiem. Tur, kur karo cilvēki, kas krievu valodu uzskata par dzimto. Tātad tie paši ideoloģiskie pretinieki. Jautājums acīmredzams:
- Svetlana, bet jūs ticas Rietumu un Austrumu izlīgumam?
- Ticu. Ja mums parādīsies līderis.
- Kas?
- Es nezinu. Es viņu neredzu. Franču de Golla tipa. Ja parādīsies tāds cilvēks. Kas mīlēs šo valsti un nedomās, kā viņam sazagties, tad viss būs labi.
Nonācām arī līdz Krimai:
- Bet kas ir krimieši? Ķīlnieki vai nodevēji?
Bez pauzes, neaizdomājoties:
- Gan ķīlnieki, gan nodevēji.
Pēc tam izlabo:
- Lai gan, ziniet, dzīve ir gara. Nedrīkst tiesāt. Varbūt viņiem tāda situācija izveidojās.
- Jūs uz viņiem esat apvainojusies, vai jums viņu ir žēl?
-Es vēl neesmu tikusi skaidrībā. Bet es tiešām zinu, ka uz turieni nebraukšu, kamēr Krima piederēs Krievijai.
Svetlana pati sevi sauc par nacionālisti. Viņa mīl savu valodu, savu valsti. Tic tam, ko saka. Saka, ko domā.
Viņa ir pārliecināta, ka dzīvot var draudzīgi. Tomēr, personīgi spriežot, netic, ka Rietumi un Austrumi ir vienas asinis. Runa nav par ienaidu vai antipātijām. Vienkārši šķiet, ka viņa viņus uzskata par Citiem. Ar cilvēkiem, ar kuriem var sadzīvot, var pat draudzēties. Bet ar kuriem neizdosies kļūt par brāļiem.
Kaut gan, iespējams, es kļūdos.
Gribētu ticēt.