1. vieta – 700 eiro

Pirmo vietas ieguvēji poļu dejotāji no Poznaņas, kuri konkursā parādīja teicamas folkloras prasmes – spēja priekšnesuma laikā uz Dzintaru koncertzāles skatuvas, gan dziedāt, gan dejot, gan muzicēt. Viņiem vienīgajiem no visiem bija tāds ansamblis, kur dejotāji, dziedātāji un muzikanti veido vienotu dejas interpretāciju. Vispārliecinošākais brīdis bija, kad puiši spēja skaļi un droši dziedāt gandrīz vienlaicīgi dejojot. Droši zinu, ka Latvijā nevienas skatuves dejas kopa nav gatava parādīt šādas prasmes, bet no deju folkloras kopām tā mācēja tikai «Dandarii». Piezīmēšu, ka Pznaņas ansamblis «Poligrodzianie» savu konkursa priekšnesumu sāka ar slaveno poļu tautas deju «Krakovjaks», kura ir puišu sacensību deja – puiši sacenšas ne tikai dejošanā, bet arī dziedāšanā, pat akrobātikā un iesaista savā sacensībā arī meitas.

2. vieta – 600 eiro

Arī otro vietu ieguva deju kopa, kura rūpīgi kopj savas tautas deju. Armēnijas apustuliskās Ečmiadzinas katedrāle (Armēņu baznīcas svētais krēsls) atbalsta tautas deju un tāpēc rūpējas par tautas dejas izglītību – viņiem ir sava dejas skola, ko finansē pasaules armēņu labdarības organizācija. Labākie dejotāji piedalās «Amberd» grupā – dejo senās tautas dejas, kā arī tās interpretē skatuvei, bet neizmantojot klasiskā baleta metodiku, kā tas bieži pieņemts bijušās padomju impērijas robežās.

3. vieta, katrai kopai pa 500 eiro

Latvijas deju kopa «Talsu kurši» ieguva dalītu trešo vietu ar citu Armēnijas grupu – «Mush». Par «Mush» varu teikt to, ka līdzās skatuviskajai armēņu dejai (skatuviskā deja savulaik tika attīstīta visās padomju republikās) viņi pievēršas arī etnogrāfiskās dejas skatuviskošanai, tātad veido tautas deju apdares. Kaut arī tehniski šis armēņu kolektīvs man šķita pārliecinošāks, tomēr žūrija viņu devumu novērtēja zemāk kā «Amberd». Savu lomu laikam nospēlēja attālinātība no armēņu tautas dejas un līdz ar to «vēsāks» priekšnesums.

Nebiju gaidījis, ka arī latviešu dejotāji tiks apbalvoti. Tas ir vēl viens priecīgs pārsteigums! Jāteic paldies žūrijas viedumam, jo «Talsu kurši» var justies kā iecelti saulītē. Man visi Latvijas konkursa dalībnieki šķita aptuveni vienā līmenī, bet katram jau varēja atrast kādu raksturīgu īpašību, kas izceļama. Manuprāt svarīga bija viņu prasme ar dejas valodas līdzekļiem parādīt tādas latviešu rakstura īpašības cēlums un staltums. Mūsdienās tās ir reti sastopamas un labi, ka žūrija to pamanīja.

Grand Prix, 1000 eiro

Protams, Grand Prix ieguvēji – Valsts horeogrāfiskais ansamblis no Batumi Gruzijā tehniskā ziņā ir daudz spēcīgāks par visām citām deju grupām, kas piedalījās konkursā. Viņu neapšaubāmi profesionāli augsta līmeņa priekšnesums balstās uz gruzīnu vīriešu kara deju tradīciju, kurā līdzās akrobātikai ir arī daudz sacīkšu un pat cīņas elementu. Līdzās tam – rūpīgi noslīpētas sieviešu roku kustības, teicams skatuves grims, īpaši trenēts slīdošs solis un citi profesionāli noslēpumi, kas gruzīnu ansambļa katru iznācienu padara par baudījumu deju mīlošam skatītājam.

Ar domām par konkursu lūdzu padalīties horeogrāfi, Sudmaliņu idejas autori Ingrīdu Saulīti, kura bija arī vērtēšanas komisijas vadītāja

Vērtēšana notika ar atzīmju palīdzību. Vērtējums veidojās no atzīmju kopsummas, pirms tam svītrojot katra vērtētāja augstāko un zemāko rezultātu. Mums nenācās diskutēt par katru grupu, jo izrādījās, ka šādi iegūtie rezultāti vairākumu apmierina. Bija nelielas neskaidības tikai par balvām. Priecājos, ka konkursa rīkotāji atrada iespēju apbalvot visus augstāko vietu ieguvējus ar naudas balvām, jo kādam, kas ieguvis augstu vietu, pasniegt tikai konfekšu grozu būtu pamaz.

Ar Sudmaliņu konkursa rezultātiem kopumā esmu apmierināta. Varbūt skatītājs, kurš nav redzējis konkursu, bet ir redzējis šo kolektīvu priekšnesumus citur, varētu rezultātiem nepiekrist. Daudz kas ir atkarīgs no kolektīvu vadītājiem izvēlēties konkursam atbilstošas dejas, kurās vislabāk var parādīt savas prasmes un parādīt savas tautas raksturu.

Par poļu ansambli gribu piebilst to, ka viņu konkursa dejas bija ļoti veiksmīgi izvēlētas. Tas bija kā tāds neliels uzvedums ar lepnumu par savu tautu. Viņiem bija arī savs orķestris un puiši bija lieliski, kuri prot gan dejot, gan dziedāt. Man viņi ļoti patika.

Ceru, ka Sudmaliņu konkursa vērigākais ieguvums būs tas, ja šis konkurss veicinās mūsu dejotāju domāšanu.

Par Sudmaliņu konkursa rezultātiem pajautāju dejas draugiem

Andris Slišāns, folkloras kopas «Upīte» vadītājs: «Tas ir negaidīti, ka 1. vietu ieguva poļi, kas dejo tādā folklorai tuvā stilā kā mēs. Mums tā ir laba zīme, jo tad arī mēs ar savām Upītes dejām varbūt kādreiz varētu piedalīties Sudmaliņās. Protams, mums līdz Sudmaliņu līmenim vēl jāaug. Latvijā taču valda kaut kāds sajukums – skatuviskie deju ansambļi ir pārliecināti, ka viņi dejo tautas dejas. Tas taču nav tiesa! Tāpēc man liekas ļoti labi, ka konkursa žūrija skaidri pasaka Latvijas dejotājiem – tāda ir tautas deja!»

Indra Filipsone, Eiropiādes Latvijas Nacionālās komitejas vadītāja: «Mani konkursa rezultāti pārsteidz. Manuprāt ir netaisnīgi, ka netika augstāk novērtēts tāds deju ansamblis kā baltkrievu «Lavoņiha» . Kaut skatuviskā stilā, bet tomēr viņu dejas bija tehniski ļoti spoži nostrādātas. Šķiet arī turki nedejoja sliktāk par vienu no armēņu deju ansambļiem. Man ir prieks par «Amberd», par viņu precīzajiem un saskaņotajiem soļiem, trenētajiem augmiem. Protams, konkurss ir konkurss un visi nevar uzvarēt.»

Noslēgumā gribu pievienoties Ingrīdas Saulītes teiktajam, ka Sudmaliņu konkurss jācer liks Latvijas dejotājiem domāt.

Tas taču nebūtu slikti, vai ne?

_{Ernests Spīčs, dejas pētnieks un skolotājs.}