Kā tad izskatījāmies mēs – latvieši?

Latviešu deju kopas, kas piedalījās Sudmaliņu konkursā, – «Talsu kurši» no Talsiem, «Līksme» no Daugavpils un divi kopas «Zalktis» sastāvi no Rīgas. Latviešu dejotāji dejoja tās dejas, kuras varam redzēt dažādos svētkos ar dejas priekšnesumiem – sākot no Dejas svētkiem līdz šlāgermūzikas festivāliem. Visi centās izdarīt pašu labāko, ko viņi spēj. Vai ar to pietiek, lai uzvarētu konkursā? Noteikti varu teikt, ka ar to nepietiek. Lai kā censtos latviešu dejotāji, ar šādām dejām, kādas esam pieraduši redzēt mūsu Deju svētkos, jebkurā konkursā, un «Sudmaliņas» nav izņēmums, diez vai iespējams iegūt galveno balvu. Latviešu horeogrāfi rada dejas, kuras ir piemērotas laukumiem, kurām pārsvarā ir ornamentāls raksturs, kur dejotāja individualitāte nedrīkst izpausties. Tās ir dejas, kurām nav sižeta. Visbiežāk tiek nosacītā veidā atainots dziesmas teksta vai mūzikas raksturs. Protams, ir arī citas dejas, kurās dejotāji var parādīt nedaudz vairāk no savas individuālas prasmes. Tādas redzējām arī «Sudmaliņu» konkursā – «Zalkša» dejotais «Krustamātes krakovjaks» bija viena no tām. Viens īpaši slaids un sievietes maskā tērpts dejotājs dancina divus neliela auguma puišus, tā cenšoties radīt komisku iespaidu. Fonā dejo pārējie dejotāji, no kuriem izceļas meitenes, kuras mēģina konkurēt ar maskoto dejotāju. Šo deju labāk uztver kā parodiju par poļu tautas deju krakovjaku, jo citādi varētu sagaidīt protestus no poļu autortiesību organizācijām (uz parodijām un karikatūrām autortiesības neattiecas). Deja, kas iederas šlāgermūzikas festivālā vai kādā studentu vakarēšanā, izrādās, ir nepiemērota konkursa situācijai.

Kas vainas mūsu dejām? Kas vainas mūsu kopām?

1. Mūsu dejotāji diemžēl tikpat kā nedejo ne tautas dejas, ne tautas deju apdares. Cilvēki tiek maldināti, uzturot padomju laikos radīto mītu par to, ka tā ir tautas deja, ko dejo uz skatuves. Nē, tā nav tautas deja! Tās ir skatuves horeogrāfijas. Tie ir divi dažādi dejas žanri, un «Sudmaliņas» to vēlreiz labi parādīja.

2. Latviešu deju kopu dalībnieki nav mācīti dziedāt dejas laikā, kā tam tautas dejā būtu jābūt. Kā zināms, jebkuras tautas dejas var dejot bez muzikantiem, jo liela daļa deju ir saistītas ar tautas dziesmām. Skatuves dejas gandrīz visas ir tā veidotas, ka dziedāšana tur nav iespējama. Toties, kad mēs ejam rotaļās, tad visi saprotam, ka dziedāšana tur ir iederīga un pat nepieciešama.

3. Mūsu deju kopām nav muzikantu. Diemžēl Latvijas deju kopām gandrīz nevienai nav savu muzikantu, bet tas ir obligāts nosacījums tādā konkursā, kur sacenšas tautas dejā. Līdz ar to, ja «Sudmaliņu» konkursā būtu tautas dejas kategorija, tad mums nebūtu pārstāvju. Mums, protams, ir vairākas deju folkloras kopas – no kurām labāk zināmas ir «Dziga» un «Dandari». Interesanti būtu paskatīties, vai viņi varētu sacensties ar tādām kopām kā Polijas vai Turcijas pārstāvji.

Kā tad ar latviešu skatuvisko deju? Mēs nereti ar to lepojamies – norādām, ka Latvijā ir tūkstošiem dejotāju. Tomēr vai stāvoklis ir tik rožains, ka būtu iemesls pašiem sevi slavēt?

Konkursa kontekstā līdzās spožajiem ārzemnieku skatuviskā stila deju numuriem mūsējie diemžēl izskatījās pavisam nevarīgi iesācēji. Tas arī nevarētu būt citādāk, jo gruzīnu ansamblis no Batumi tiešām uzrāda profesionālu kvalitāti un, iespējams, ir viens no vislabākajiem šāda stila deju izpildītājiem pasaulē. Arī armēņu, baltkrievu un turku deju ansambļiem ir liela pieredze, uzstājoties uz starptautiskām skatuvēm. Viņu dejas - vai tās būtu tautas dejas, vai skatuves stilizācijas, ir veidotas, paturot prātā to, ka ir jāparāda savas tautas deja. Kā ir ar mūsu deju kopu priekšnesumiem? Vispirms jāteic, ka neviena no latviešu dejotajām dejām neiekļaujas konkursa formātā. Tās, izņemot pāris dejas, ir piemērotas laukumam, Deju svētkiem. Šos priekšnesumus pat nebūtu godīgi saukt par horeogrāfijām, jo drīzāk tās ir ornamentālās horeogrāfijas etīdes, kādas veido horeogrāfijas 1. kursu studenti. Tomēr latviešu deju kopu vadītājiem jāņem vērā tas, ka viņi ir nokļuvuši konkursā, kurā starptautiska žūrija viņus vērtē, gandrīz nekā nezinot par viņiem un ļoti maz zinot par situāciju Latvijā. Tādēļ jāizvēlas dejas, kur spožs tehniskais līmenis jāsavieno ar izcilu skatuves horeogrāfiju.

Vai mūsu dejotājiem ir cerības kādreiz tikt pie galvenās balvas «Sudmaliņu» konkursā vai citos tamlīdzīgos konkursos?

Protams, lai uzvarētu, pirmais nosacījums ir tāds, ka šāds festivāls un konkurss turpina pastāvēt. Esmu par to, lai «Sudmaliņu» konkurss būtu un tajā būtu iespēja piedalīties gan kategorijā, kur dejo skatuves dejas (ko var saukt par stilizēto deju kategoriju) un kur dejo tautas dejas (ko var saukt par folkloras kategoriju). Iespējams, ka varētu vērtēt arī dejotāju individuālo meistarību. Tā gan varētu būt skatītāju balva, jo pie individuālas meistarības pieder arī harisma un šarms, bet to vislabāk uztver skatītāju vairums.

Pieņemu, ka mūsu labākie dejas ansambļi, kuri, starp citu, nepiedalījās šajā «Sudmaliņu» konkursā, jau tagad varētu cīnīties ar citiem amatieru līmeņa ansambļiem. Protams, ar profesionālu ansambli, kāds šajā konkursā ir Gruzijas «Batumi», nebūtu cerības cīkstēties pat vislabākajiem mūsu amatieru ansambļiem, kādi ir «Dancis», «Teiksma», «Līgo» u.c., tomēr baltkrievu «Ļavoņihai» vai armēņu un turku skatuves dejas grupām mūsējiem gan būtu, ko likt pretī.

Varbūt mums tomēr nevajag tādus konkursus, kuros paši nevaram uzvarēt?

Tas nav tikai kultūrpolitikas jautājums un kas būtu uzdodams atbildīgām personām. Mēs paši arī varam justies atbildīgi par savu tautas deju un tās nepieciešamību sadzīvē. Dejas svētki, lai cik tie lieli un skaisti, vēl nav viss, kas mums noticis un notiks. Mūsdienās ir daudz dažādu iespēju dejot. Deju festivālu, kursu, nometņu, klubu un videoklipu raibumā nav grūti pazaudēt pašu galveno – savas tautas deju. Svarīgi ir tas, ka mēs dejojam sadzīvē un īpaši kāzās un citos ģimeņu godos, tāpat Jāņos un citās gadskārtās. Skatuve nevar atrisināt tās lietas, kuras risina tautas deja. Tikai tautas deja spēj mūs saskaņot visos mums nepieciešamajos līmeņos. «Sudmaliņu» konkurss šoreiz ir tāds kā tautas dejas termometrs, kur mēs varam salīdzināt sevi ar citiem. Izrādās, ka, salīdzinot sevi ar citiem, dejas temperatūra uzrāda, ka īsti veseli mēs neesam. Salīdzinot «Sudmaliņu» konkursu ar Baltijā lielāko starptautisko konkursu «Saules zieds», kas no 2005. gada ik pārgadus notiek Lietuvā, varu teikt, ka tur ir iespēja cīnīties par balvām vairākās kategorijās. Par balvām sacenšas ne tikai dejotāji, bet arī muzikanti un dziedātāji. Tādēļ saprotams, ka tur visas deju kopas ierodas ar saviem muzikantiem. Tur bijuši arī latvieši, bet dejotāji diemžēl nav tikuši pie vērā ņemamām balvām, toties muzikantiem gan ir veicies diezgan labi – ir izcīnītas arī pirmās vietas.

Gaidīsim, ko par «Sudmaliņām» teiks žūrija. Vai pirmo vietu dabūs profesionālie dejotāji no Gruzijas, tautas dejotāji no Polijas vai skatuviskie dejotāji no Latvijas? Rezultātus paziņos «Sudmaliņu» noslēguma koncertā Jelgavā 7. jūlijā. Koncerta sākums plkst. 19.00.

_{Ernests Spīčs, dejas pētnieks un skolotājs, no 2005. gada ir starptautiskās žūrijas loceklis Lietuvā notiekošajā konkursā «Saules zieds» (http://www.saulesziedas.su.lt).}