Referendums Apvienotajā Karalistē sarūpējis vienu no galvenajiem gada satricinājumiem. Vēl 23. jūnija vakarā daudzi britu palikšanas Eiropas Savienībā (BREMAIN) piekritēji devās gulēt ar pārliecību, ka nekas nemainīsies, taču 24. jūnijā pēc pamošanās uzvaras sajūta pārņēma izstāšanās (BREXIT) atbalstītājus.
Būs ļoti daudz šā referenduma seku: ekonomikai un globālajai politikai kopumā. Līdz ar BREXIT iestājies augstas nenoteiktības periods, kas arī pasaules tirgiem nesola neko labu.
Leiboristu vājums un konservatoru šķelšanās
Skaidrs, ka jau īstermiņā AK sagaida ne vien ekonomiskā turbulence, bet arī politiskās batālijas vai pat krīze. Referendums demonstrēja, ka valsts ir pārsteidzoši fragmentēta, kas nodrošina sociālās neapmierinātības riskus ilgtermiņā.
No sociālās saskaldītības viedokļa balsojuma rezultāts rada problēmas visām pusēm. Pirmkārt - leiboristiem.
Šīs partijas līdera Džeremija Korbina liktenis būs daudzu spekulāciju priekšmets: viņa pozīcija, kas balstījās uz līdzdalības ES saglabāšanu, neguva vēlētāju atbalstu, savukārt viņa pozitīvā nostāja imigrantu jautājumā tiek kritizēta jau sen, vēl vairāk - tā ir pretrunā ar sabiedrisko domu. Leiboristu ievainojamība konservatorus var rosināt izsludināt vispārējas vēlēšanas, lai izmantotu oponentu vājumu.
Līdztekus spēcīgam triecienam britu ekonomikai referenduma rezultāti var iniciēt valdības krīzi tuvākajā laikā. Deivids Kamerons izlēmis atstāt premjera un konservatīvo partijas vadītāja posteni - taču galīgi nav skaidrs, kas viņu nomainīs.
Pirmsreferenduma kampaņa uzrādīja šķelšanos vadošajā partijā. Eiroskeptiķu pulkā ierindojās harismātiskais un lielu popularitāti gūtspējīgais Boriss Džonsons, kā arī pat daži ministru kabineta locekļi, piemēram, D. Kamerona draugs tieslietu ministrs Maikls Gouvs.
Tas neattiecas uz referendumu vien - šobrīd britu nācija ir tik fragmentēta, ka neeksistē kaut cik adekvāts priekšstats par AK nākotnes vektoru. «Vecie pret jaunajiem. Londona pret pārējiem. Skotija pret Angliju. Elites pret strādnieku šķiru. Viņi visi - kā no dažādām planētām,» raksta The Telegraph.
Skaidri redzams, ka referendumā uzvarējusī puse nav spējīga izstrādāt kopēju viedokli par to, kādai tagad valstij jābūt. Izskatās, ka AK izeja no krīzes ir vispārējas vēlēšanas, jaunu līderu un skaidras politiskas programmas izvirzīšana.
«Vēlies kļūt nabagāks?» vs «Kas pārvalda britus?»
Praktiski visas pirmsreferenduma kampaņas laikā abas puses lika lietā konkrētus skaitļus un argumentus, taču tās bija prognozes, nevis plāni. Kopumā diskusija bija apmaiņa ar visdažādākajiem spriedelējumiem par to, cik labi (vai slikti) AK klāsies pēc izstāšanās no ES. Tikai dienu pirms referenduma abas nometnes pastāstīja, ko tieši tās gatavojas darīt BREXIT gadījumā.
Un arī tad Financial Times secināja: BREXIT piekritēji nav spējuši atspēkot ekspertu secinājumus par tā postošajām ekonomiskajām sekām un nav piedāvājuši sakarīgu AK tirdzniecības attiecību veidošanas plānu BREXIT gadījumā.
Arī šis referendums pierādīja, ka balsošanā parasti uzvar nevis tie, kas labāk nekā citi spēj atbildēt uz konkrētu jautājumu, bet gan tie, kas, formulējot jautājumu, nosaka strīda iznākumu.
BREMAIN piekritēji prasmīgi apelēja pie bailēm par ekonomiskajām sekām. Būtībā viņi vēlētājiem vaicāja «Vai vēlies kļūt nabagāks?», zemapziņā iedvešot: «Neriskē!» BREXIT aģitētāji piedāvāja lēkt melnajā nezināmībā. Viņi, izvirzot jautājumu «Kas pārvalda britus?», nedzirdami pačukstēja: «Pārņem kontroli savās rokās!»
Ik brīdi sociologi, komentējot aptaujas, skumji secināja, ka ne saprast, ne prognozēt britu nostāju nav spējīgi. Ļoti izskatās, ka BREXIT piekritēju lēmumu noteica nevis argumenti un fakti, bet gan noskaņas, bailes, aizspriedumi - viss, kas ir iracionāls un ārkārtīgi grūti formulējams.
Boriss Džonsons un citi BREXIT līderi savā aģitācijā izmantoja nevis faktus, bet mītus. Lietā tika likts viss, kas var iedarboties uz vidusmēra vēlētāju: ES aizliedz ūdens sildīšanas kannas, veido savu slepeno armiju, uzņems Turciju pēc četriem gadiem un turpmāk vienā ķekarā nedrīkstēs būt vairāk par trim banāniem.
BREMAIN kampaņas organizācijas komiteja jau sākotnēji uzsvaru lika uz to, kādas negatīvas sekas britus gaida izstāšanās gadījumā. Par D. Kamerona iemīļoto metaforu kļuva «lēciens tumsā», bet pašu aģitācijas kampaņa guva pretinieku piešķirto apzīmējumu «Baiļu projekts». Status quo saglabāšanas piekritēji ik dienu piedāvāja šausminošus skaitļus: par cik kritīsies britu dzīves līmenis, sterliņu mārciņa, darba apmaksa, nekustamā īpašuma cena un IKP pieaugums.
Neraugoties uz to, eiroskeptiķu popularitāte strauji pieauga: viņi aicināja britus teikt «jā» savai brīvībai un viņu kavā galvenā bija migrantu kārts - karalistes padotajiem uzstājīgi tika ieteikts «ņemt atpakaļ savās rokās robežas kontroli» un pārtraukt migrantu plūsmas no Austrumeiropas, «kuri atņem darbu britiem».
«Bieži vien tā bija kampaņa par labu torijiem, bet nevis pirmsreferenduma kampaņa,» rezumēja Zaļās partijas līdere Natalija Beneta. «Bez tam daudzas lietas netika apspriestas pietiekami plaši, viss tika koncentrēts uz divām šaurām tēmām: imigrāciju - diemžēl šo tēmu raksturoja šausmīga retorika - un ekonomiku, kas vispār neiedarbojās, jo cilvēki netic ekonomistiem.»
Daudzi atzīmē, ka politiskā diskusija valstī sen nebija sasniegusi tik zemu līmeni: pretējās puses nevis centās viena otru pārliecināt, bet vienīgi uzkurināja piekritējos pārliecību par savu viedokli. Uzvarēja kampaņa par atdalīšanos, kas dīvainā kārtā nespēja atbildēt ne uz vienu no pašsaprotamiem jautājumiem par BREXIT.
Džins izlaists no pudeles
Nav īsti skaidrs, cik grandioza bija BREXIT piekritēju eiforija 24. jūnija rītā, taču dienas gaitā to arvien vairāk apēnoja ziņas no tirgiem, ko visbiežāk raksturoja trīs vārdi: «panika», «volatilitāte» un «nevēlēšanās riskēt».
Višnu Varatans, Mizuho bankas galvenais ekonomists, neslēpa emocijas: «Viss iet pie velna.» Viņš pauda daudzu tirgus spēlētāju izjūtas - šajā brīdī vienīgā nekļūdīgā stratēģija ir zelta un ASV valsts obligāciju, kuru ienesīgums piektdien piedzīvoja vislielāko kritumu kopš 2011. gada marta, pirkšana.
Līdztekus tam piektdienas rīts biržās aizsākās ar iespaidīgu Vācijas obligāciju iegādi, kā rezultātā to ienesīgums sasniedza vēsturiskos minimumus. Ar tādu pašu entuziasmu investori bēga no ES perifērijas parāda - Itālijas un Spānijas obligācijas vienkārši noasiņoja.
Līdz 24. jūnija vakaram Brent markas naftas cena nokritās par 4,4%, sasniedzot līmeni 48,69 USD par barelu, britu fondu indekss FTSE 100 zaudēja 6,7%, PanEiropas Stoxx Europe 600 - 8,2%, bet Īrijas fondu tirgus nogāzās par 17,0% salīdzinājumā ar ceturtdienu.
Deutsche Bank akcijas zaudēja 17%, Credit Suisse - 13%, Standard Chartered - 8%, Banko Santander - 20%. Zelta cena sasniedza augstāko līmeni kopš 2013. gada marta, bet kriptovalūtas Bitcoin kurss no 558 USD palēcās līdz 679 USD.
Tagad džins izlaists no pudeles - cenu svārstības pārspēj iztēles iespējas un baida konservatīvo kapitālu, kurš tiecas tur, kur netiek klāt politiskās izvēles un vēlētāju noskaņojumi.
Šeit arī slēpjas galvenais vidējā termiņa risks. BREXIT ir trieciens lielās naudas pārliecībai - pie tam laikā, kad globālā ekonomika joprojām nespēj uzņemt apgriezienus. Investori patlaban nobijušies no iespējamās vētras finanšu tirgos, tāpēc dod priekšroku «palikšanai pie skaidras naudas». Rodas iespaids, ka liela daļa treideru bija ārkārtīgi pārliecināti, ka BREXIT nenotiks - referenduma priekšvakarā amerikāņu S&P 500 indekss bezmaz sasniedza vēsturisko maksimumu.
Investoru rokās - 150 mljrd. USD skaidras naudas
Pēdējās dienās pirms referenduma notika aktīvas konsultācijas starp ASV Federālo Rezervju sistēmu (FRS) un citām vadošajām centrobankām - Eiropas Centrālo banku (ECB), Anglijas, Japānas un Šveices regulatoriem. Sagaidāms, ka tās gatavas darbināt milzīgu valūtas intervenču mehānismus un ne tikai.
BREXIT scenārija gadījumā Japānas un Šveices centrobankām jau piektdien bija jāsāk agresīvi izpārdot jenas un frankus - kas arī notika, jo liela daļa investoru kreditējas tieši ar šīm valūtām. Savukārt jenas kursa pieaugums ir papildu faktors, kas tirgu lejupslīdi var tikai pastiprināt. Tā apstiprinājums - Tokijas biržas Nikkei indekss 24. jūnijā nokritās par 7,9%, kas ir lielākā lejupslīde pēdējo 16 gadu laikā.
Daudzi atceras, kāda situācija tirgos izveidojās 2011. gadā, kad aģentūra Standard & Poor's pazemināja ASV reitingu. Tad līknes kustējās impulsīvi, notika spēcīgi atlēcieni, pēc tam atkal - kritieni. Drudža pārņemtajā tirgū treideru peļņa un zaudējumi var sniegties simtos miljonu dolāru.
Kas notiks tālāk? Kaujās būtu jāiesaistās ECB un Anglijas Bankai: ar valūtas intervencēm, lai nepieļautu strauju eiro un sterliņu mārciņas krišanos, kā arī likviditātes iesūknēšanu bankās. Pēc tam jāiejaucas ASV FRS, kurai būtu jāpiešķir saviem Eiropas un Japānas kolēģiem nepieciešamos likviditātes apjomus ASV dolāros, lai nepieļautu strauju procentu izaugsmi kredītu tirgos.
Būtībā pasaules regulatori var īstenot šādus pasākumus - un ar to jāpietiek, lai apslāpētu paniku tirgū jau pašā iedīglī.
Cits jautājums, vai centrobankas spēs ilgi noturēties pret investoru paniku, ja cenu volatilitāte tirgos aizsāksies pēc tam, kad pāries pirmais pēcreferenduma šoks.
Atbilde uz šo jautājumu diez vai ir pozitīva, jo viena lieta ir acumirklī reaģēt uz acumirklīgu šoku, bet pavisam cita - novērst iespaidu uz globālo ekonomiku. Lielāko daļu savu stimulu regulatori iedarbinājuši jau iepriekš - jaunas likviditātes injekcijas var arī nelīdzēt.
Ja BREXIT tirgos raisīs tālākas turbulences, veicinot ievērojamu investoru pesimisma pieaugumu, pastāv bažas, ka pasaules centrobankas vairs nespēs izturēt šādus satricinājumus - ja politiķi nenāks talkā, tās var kapitulēt.
Šobrīd tomēr jautājums ir par to, vai regulatori spēs atrast darbībai kādu kopsaucēju, vai arī rīkosies katrs par sevi. Ja situācija attīstīsies saskaņā ar otro variantu, tad visdrīzāk pirmajai lēmumus būtu jāpieņem Šveices Nacionālajai bankai; ja regulatori darbosies kopīgi, tad līdera loma jāuzņemas Japānas Bankai.
Pēc Barclays datiem, referenduma priekšvakarā investori no tirgus izņēma milzīgas summas. Tādējādi viņu rokās šobrīd ir ap 150 mljrd. USD skaidras naudas - tāda brīvo līdzekļu apjoma nav bijis kopš 2001. gada.
Svarīgi atzīmēt, ka šīs nedēļas pirmajā pusē mēs vērojam vienīgi tirgu sākotnējo reakciju. Sagaidāms, ka tuvākajās nedēļās sāks darboties lielā nauda, kas var izraisīt tālākos ekonomikas indikatorus pazeminošus efektus.
Londona liesmās
Īstermiņa perspektīvā referenduma rezultāti iedarbina sarežģītu nezināmības procesu, kura laikā tiešu ārvalstu investīciju plūsma uz AK palēnināsies - skaidrs, ka investori ievēros nogaidīšanas politiku. Tas visdrīzāk valsts ekonomiku var novest pie recesijas, par ko brīdināja Anglijas Bankas vadītājs Marks Kārnijs.
Sagaidāms milzīgs trieciens Londonai kā finanšu centram, kura nozīmīgu klientūras daļu sastāda eiropieši. Daļa no šā biznesa neapšaubāmi pārvietosies uz kontinentu - pirmkārt, Frankfurti. 5-10 gadu būs pietiekami, lai nomainītos Eiropas līderis finanšu pakalpojumu jomā, kas liegs AK 1,5-2,5% tās IKP un gandrīz trešdaļu pakalpojumu eksporta - tas 2015. gadā sastādīja ap 140 mljrd. £.
Piemēram, Londona ir līdere ārzemju banku pārstāvniecību Eiropā skaita ziņā. Tomēr šis fakts lielā mērā saistīts ar apstākli, ka caur tām tika gūta pieeja Eiropas tirgum: saņēmušas AK «biznesa pasi», pārstāvniecības varēja veikt biznesu citās Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs - bez liekām formalitātēm un izdevumiem. Tagad Londona šo priekšrocību zaudē.
Tādas globāla līmeņa bankas kā HSBC, Citi, Deutsche Bank gatavas pārvirzīt daļu savu operāciju un darbinieku no Londonas uz struktūrvienībām citur Eiropā un Āzijā. Tādā veidā nodaļas AK teritorijā mazinās savus ienākumus, bet bankas - savus izdevumus kopumā.
Bez tam eiropieši jau sākuši padarīt stingrākus finanšu darījumu noteikumus - britu aiziešana pilnībā aizslaucīs šā procesa pretiniekus ES iekšienē. «Globālās mazgātuves» ar «saprotošām» bankām un juridiskām firmām statuss, kas darbojas pašreizējā ES likumdošanas laukumā, kāds patlaban ir britu bankām, pagaisīs. Tas ES ļaus atrisināt tās iekšienē «nodokļu optimizācijas» problēmu, kas ik gadu rada 450-600 mljrd. EUR lielus zaudējumus.
Moody's paredz, ka nefinanšu un korporatīvajā sektorā pēc BREXIT tehniskās īstenošanas potenciāli augstu tirdzniecības barjeru un noieta samazināšanās rezultātā visvairāk var ciest autoražotāji un pārtikas industrija. Savukārt telekomunikāciju un aviācijas kompānijas, kā arī farmācijas sektoru apdraud regulācijas riski.
Ne viens vien eksperts satraucas, ka tagad AK nekustamā īpašuma tirgus apgriezīsies kājām gaisā. Jau šobrīd bagātie ārvalstu pircēji izmantos sterliņu mārciņas lejupslīdi īstermiņa investēšanai. Britu nekustamā īpašuma tirgu gaida fragmentācija: tie sektori, kuros toni nosaka pircēji no ES, slīgs stagnācijā, kamēr Londonas rietumu daļa turpinās plaukt uz neES pircēju rēķina.
Būvniecības kompānija Galliard Homes atzīmē, ka pēc izstāšanās no ES celtniecības izdevumi pieaugs par 15%, jo «daudzi darbinieki, kas strādā Londonā, šeit ierodas no ES valstīm»; vienlaikus sagaidāma jaunbūvēto īpašumu cenu krišanās.
Deutsche Bank analītiķi prognozē: britu fondu tirgus kritīsies par 15%, bet dažas AK kompāniju akcijas var zaudēt pat ceturtdaļu savas vērtības. Fitch paredz, ka, ievelkoties ES un AK sarunām par jaunu līgumu noslēgšanu, sterliņu mārciņa var zaudēt 30% savas vērtības. BREXIT augļu garša ir visai dīvaina.
Kāda var būt ES jaunā arhitektūra?
Iziešana no ar ES parakstītajiem līgumiem nozīmē, ka AK ilgu laiku grims zināmā haosā, kas it visas finanšu un investīciju operācijas padarīs daudz riskantākas. Šī situācija biznesa aprindām citās ES valstīs dos skaidru signālu, ka patiesībā kopienai nav alternatīvas. Problēmu masa, ar ko sadursies AK, var drīzāk nevis sadalīt, bet gan saliedēt ES valstis un uz laiku atvēsināt eiroskeptiķu galvas.
Jaunajā situācijā investorus nodarbina jautājums, vai Eiropas politiskajiem līderiem pietiks gribas un spēju uzturēt un stiprināt Eiropas ekonomiskā bloka arhitektūru. Pirmkārt, šis būs nopietns pārbaudījums Eiropas banku savienībai.
Tādi ambiciozi projekti kā Itālijas piedāvātais Eiropas migrācijas problēmas risināšanas plāns, iekļaujot «migrācijas obligācijas», kas nepieciešamas ES migrantu krīzes rīcības plāna finansēšanai, tagad pakļuvis zem lielas jautājuma zīmes.
Kā nekā - ES šķiras ne vien no īsta ārpolitikas, diplomātijas un militārā smagsvara, bet arī nozīmīgas donorvalsts. No kopienas izrāvusies Londona pārvērtīsies par nopietnu konkurentu Eiropas un pasaules arēnā: tā ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, tā aktīvi līdzdarbojas G7 un G20, nozīmīgākajās pasaules finanšu institūcijās, sākot ar Starptautisko Valūtas fondu, - tas viss palielināja ES lomu globālajā arēnā.
BREXIT izmainīs spēku un interešu proporcijas ES iekšienē. Nozīmīgi jāpieaug Vācijas kā politiskās un ekonomiskās līderes lomai; visdrīzāk šī perspektīva nepriecē pašu Vāciju. Tā, iespējams, jaunajā situācijā iestāsies par jaunu principu, pēc kura notiktu katras ES dalībvalsts nepieciešamo iemaksu kopējā budžetā aprēķināšana.
Ja runājam par Vācijas finanšu ministru Volfgangu Šoibli, tad viņa mērķis - saliedēt palikušos. Viņš sen sapņo par vienotu mehānismu ES ietvaros, kas ļautu kontrolēt un koordinēt ES valstu budžetus, stiprināt eiro lomu, izveidot vienotu nodokļu sistēmu, slēgt ceļus, kas palīdz izvairīties no nodokļu nomaksas.
ES tagad būs nepieciešams izstrādāt daudz ciešākas integrācijas priekšlikumus. Un, ja šādi ekonomiskās un monetārās sadarbības plāni nevirzīsies uz priekšu, Francija un Vācija piedāvās sadarbības projektus tādās jomās kā aizsardzība un iekšējā drošība.
Pats izstāšanās fakts Eiropu var arī padarīt elastīgāku, nekā agrāk tika pieņemts, kas var kļūt par pamatu ES arhitektūras pārvērtēšanai: piemēram, par pilnas un asociētas dalības ieviešanu. Kad ārpus ES kontūras atrodas ne vien Norvēģija, Šveice un Islande, bet arī AK, parādīsies jautājums, vai otrā līmeņa dalību nav iespējams attiecināt arī uz Serbiju, Moldovu vai pat Turciju un Ukrainu.
Var jau būt, ka ES pietrūkst šāda «divu ātrumu» režīma, kura deficīts acīm redzams kopš eiro ieviešanas. Valstu, kurām faktiski jāseko ES likumiem un normām, taču kuras nelīdzdarbojas to izstrādē, esamība varētu pārsvītrot vienu no iebildumiem pret ES paplašināšanos, piešķirot kopienai jaunu dinamiku.
BREXIT visdrīzāk novedīs pie ES unifikācijas paātrināšanās un pretestības Eiropas federalizācijai mazināšanās. Īpaši izceļams AK izstāšanās psiholoģiskais efekts. Visdrīzāk jaunajā situācijā ES līderi būs daudz vairāk motivēti panākumiem nekā līdz šim.
Acīmredzami, ka ES britu balsojumu uztver kā triecienu Eiropas vienotībai un veselumam. Ņemot vērā vēlmi nosargāt kopienu, diez vai ES piedāvās AK kādas dāsnas vienošanās.
Eksperti pārliecināti, ka izstāšanās sarunas būs ļoti cietas un sarežģītas, bet konfrontācijas stāvoklis nereti var neļaut koncentrēties uz saimniecisko izdevīgumu. Ja Eiropa stingri reaģēs uz BREXIT, citas valstis to ņems vērā, ja ne - tās var sākt bremzēt ES strukturālās un finanšu reformas.