Vismaz šonedēļ viens no studijas "20th Century Fox" vadītājiem Toms Rotmans (Tom Rothman) varēs gulēt bez baldriānu palīdzības. Redziet, viņš jau vairākus gadus šajā studijā ir cilvēks, kurš nosaka, kādi projekti tiks realizēti, kādi ne. Bēdīgi slavens ar savu pilnīgo bezgaumību, potenciālu labu kinolenšu vietā zaļo gaismu parādot tādām filmām kā "Alien Vs. Predator", "The Happening" vai "Max Payne", Rotmans ir izpelnījies sliktu reputāciju gan kinoindustrijas aprindās, gan starp faniem, kuri naktīs ar ļaunu smaidu sapņo par viņa nožņaugšanu.

Tas ir cilvēks, kurš izvēlas ļoti bezpersoniskus režisorus bez sava rokraksta galvenokārt tāpēc, ka viņus var viegli kontrolēt. Tas ir cilvēks, kurš piespiedīs saīsināt filmas un izgriezt "garlaicīgas runāšanas" ainas no jūsu filmas tikai tāpēc, lai vienas dienas laikā filmu kinoteātros varētu parādīt pēc iespējas vairākos seansos (tas ir zināms fakts). Rotmanu interesē tikai nauda, par ko viņu īsti nosodīt nevar. Problēma ir tā, ka viņa attieksme vairs nav īpaši produktīva. Ja paskatāmies gada trīsdesmit ienesīgāko filmu sarakstā, tad redzēsim, ka starp tām ir tikai viena "Fox" izplatīta filma. Tāpēc īpaši pēc tam, kad ļoti dārgais eposs "Australia" nekļuva tik ienesīgs, kā gribētos, daudzi sāka cerēt uz Rotmana atlaišanu no amata. Agri vai vēlu tas notiks, bet vismaz ne šonedēļ, jo kritiķu izsmietā "The Day the Earth Stood Still" nedēļas nogalē nopelnīja 30 miljonus, kas varbūt nav nekāds iespaidīgais skaitlis, ņemot vērā filmas budžetu, bet pietiekami liels, lai Rotmans nākamnedēļ mums paziņotu, ka kārtējo reizi tiks izķengāta kāda klasiska filma - vai nu ar rimeiku, vai ar pilnīgi bezjēdzīgu turpinājumu. Tom, piezvani, man ir idejas, kā "atdzīvināt" Titāniku.

Pašlaik ienesīgāko desmitniekā savā starpā cīnās divas multfilmas - "Bolt" un "Madagascar 2". Pateicoties pirmās daļas gandrīz vai negaidītajai popularitātei, "Madagascar 2" pirmajās dienās spēja nest studijai lielu naudu, bet ar katru nākamo nedēļu kritās popularitātē. Ticiet vai ne, bet filmu ienākumi ļoti bieži ir atkarīgi no tā, cik sparīgi pēc filmas noskatīšanās cilvēki to reklamē saviem paziņām, kolēģiem vai draugiem no smilškastes, un "Madagascar 2" noteikti nav tas gadījums, kad kāds par to spiegtu no sajūsmas. Šajā ziņā daudz labāk veicās multfilmai "Bolt", jo, kaut arī bērnus un viņu vecākus tā neuzrunāja tikpat labi kā, piemēram, Pixar darbi, viņi izklausās apmierināti ar redzēto. Pēc tam, kad filma pirms četrām nedēļām salīdzinoši bez fanfarām iznāca kinoteātros, tā joprojām stingri stāv uz kājām un vēl vismaz pāris nedēļas noturēsies topa augšgalā, jo bērnu filmu lauciņā decembrī nekādu citu konkurentu nebūs. Laiks rādīs, vai "Bolt" spēs apdzīt "Madagascar 2" kopējo ienākumu ziņā (domāju, ka nē).

Gada noslēgumā, kā jau tas ir ierasts, arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta filmām, kuras pēc dažiem mēnešiem savā starpā plēsīsies par "Oskariem". Pagaidām gan lielāko daļu šo filmu var noskatīties tikai tie laimīgie, kuri dzīvo Ņujorkā vai Losandželosā, bet, jau sākot ar iepriekšējās nedēļas nogali, arī pārējie amerikāņi var noskatīties režisora Denija Boila (Danny Boyle) iedvesmojošo "Slumdog Millionaire" un Gasa van Santa (Gus Van Santa) drāmu "Milk". Tā kā "Slumdog" vēl vismaz pagaidām nav iekļāvies ienesīgāko desmitniekā, atļaušos pāris vārdus pateikt par "Milk": tā ir filma par Hārviju Milku (Harvey Milk), kurš pirms trīsdesmit gadiem cīnījās par geju tiesībām un kļuva par vienu no izpilddirektoriem Sanfrancisko domē līdz brīdim, kad viņu noslepkavoja bijušais kolēģis Dens Vaits (Dan White). Var ilgi strīdēties, vai Holivudā šādas filmas top ar primāro nolūku iegūt visu iekāroto zelta statuju vai pierādīt, ka viņiem patiesi rūp mūžīgi sāpīgās tēmas, bet nevar noliegt, ka filmas pastāvēšanai ir ļoti labs pamats. Tās lielā sāpe ir joprojām aktuāla trīsdesmit gadus pēc Milka nāves, kamēr gejus mērkaķu labākajās tradīcijās apmētā ar ekskrementiem vai uzskata par slimiem cilvēkiem un ģimenes vērtību apdraudētājiem. Vēl pavisam nesen dīvaina likās studijas izvēle filmu kinoteātros izlaist pēc Kalifornijā notikušā referenduma par homoseksuāļu laulību tiesībām, bet tagad, zinot tā iznākumu, jāatzīst, ka "Milk" ir aktuālāks nekā jebkad. Tādas filmas mums ir vajadzīgas, ne lai mācītu, kā vajag dzīvot, bet lai atgādinātu, ka ar cilvēktiesībām šajā pasaulē vēl joprojām nekas nav kārtībā.