Kā apstādināt globālo nodokļu karuseli?

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Eiropas Parlamenta aplēses liecina, ka pārrobežu kompāniju veiktās nodokļu optimizācijas rezultātā ES dalībvalstu budžeti ik gadu zaudē 50-70 miljardus EUR. Valdību vadītāji arvien biežāk izrāda neizpratni par to, kāpēc viņu valstī darbību veicoša transnacionālā korporācija attiecīgajā nodokļa pozīcijā samaksā tūkstošo daļu no apgrozījuma.

Problēmu identificē arī OECD, G-20 un Brisele. Laikā, kad vidusšķiras un strādnieku labklājība pasliktinās, bet tādi dokumentu masīvi kā Panamas papīri ļauj tuvplānā skatīt dīvaino transakciju un nodokļu paradīžu pasauli, arvien skaļāk dzirdams izbrīns, kāpēc Džersija ir lielākā banānu eksportētāja un kādas pārrobežu manipulācijas iespējams veikt ar tādiem jēdzieniem kā «intelektuālais īpašums».

Cīņa iedegusies. 2015. gadā britu premjers Deivids Kamerons paziņoja par tā saucamo Google nodokli (Google Tax), kas tika radīts nolūkā izbeigt transnacionālo kompāniju juridiskos trikus un nodokļu cilpu mešanu.

Google darbība Apvienotajā Karalistē (kā arī daudzās citās valstīs) slavena ar to, ka tiek maksāti ļoti zemi nodokļi - salīdzinājumā ar sasniegto apgrozījumu. No 2006. līdz 2011. gadam Google Apvienotajā Karalistē ģenerēja 18 mljrd. USD lielu ienākumu, taču attiecīgajos nodokļos samaksāja tikai 16 milj. USD: neraugoties uz to, ka nozīmīga daļa operatīvās darbības tiek īstenota Londonā, Google pretendēja uz to, ka nodokļu nomaksas ziņā it kā nav klātesoša. Šo nereti dēvē par pastkastīšu problēmu.

Dubultais īru un nīderlandiešu sendvičs

Kā liecina Google Netherlands Holdings atskaite, triju gadu laikā korporācijas Google Īrijas nodaļa veikusi transakcijas 28,7 mljrd. EUR apmērā - savas starptautiskās nodokļu optimizācijas shēmas ietvaros -, kamēr Nīderlandes kasē tika iemaksāti 2,8 milj. EUR. No dokumentiem izriet, ka Google Netherlands Holdings ieņēmumi 2014. gadā, ko veido galvenokārt licenču maksājumi Google Īrijas nodaļai, kur akumulējas liela daļa korporācijas ārpus ASV robežām gūto ienākumu, bija praktiski pilnā apjomā pārvirzīti uz Īrijā reģistrēto, bet Bermudu salās bāzēto kompāniju Google Ireland Holdings.

Dublinā strādā ap 2200 Google darbinieku; faktiski šeit atrodas korporācijas Eiropas, Tuvo Austrumu un Āfrikas štābmītne. Izmantojot Īrijas korporatīvo tiesību īpatnības, interneta gigants varēja ieekonomēt nodokļus, nepārkāpjot nevienu likumu. Šajā nolūkā tika izmantota shēma, ko nodokļu jomas juristi dēvē par «dubulto īru un nīderlandiešu sendviču».

2014. gada beigās Īrijas valdība starptautiskā spiediena ietekmē mainīja likumdošanu, lai kompānijas vairs nevarētu izmantot šo nodokļu optimizācijas metodi. Tomēr pilnīgs šīs shēmas aizliegums sāks darboties tikai ar 2020. gadu.

Shēma balstīta uz saspēli starp Īrijas un citu valstu - tādu kā Bermudu salas - likumdošanām. Google minimizēja nodokļu maksājumus, pārvietojot naudu starp meitasuzņēmumiem dažādās valstīs. Šāda pirms gadu desmita izstrādāta shēma ļāva holdingam Alphabet 2014. gadā strādāt ārpus ASV robežām, faktiski sevi ļaujot aplikt ar ~6% nodokli. Šis līmenis ir aptuveni 4 reizes zemāks nekā vidēji statistiskais nodokļu slogs ārzemju tirgos.

Google iepriekšējos gados spējusi izvairīties gan no amerikāņu korporāciju peļņas nodokļa (Bermudu salās tāds neeksistē), gan arī no Eiropas ienākumu nodokļiem.

Intelektuālā īpašuma ģeogrāfija

Pēc Bloomberg datiem, 2014. gadā 8 lielākās ASV tikai vienas nozares - IT - kompānijas uz ofšoriem kopumā aizpludinājušas 69 mljrd. USD.

Pirmo vietu gigantu, kam nav sveša nodokļu optimizācija, vidū ieņem Apple, kas ofšoros tur 181 mljrd. USD. Ja kompānija repatriētu šos līdzekļus, tai Savienotajās Valstīs nodokļos attiecīgi nāktos samaksāt 59 mljrd. USD.

Kā liecina 2014. gada dati, General Electric caur saviem 18 meitasuzņēmumiem ārzemēs paslēpusi 119 mljrd. USD, Microsoft tās kontrolētajās kompānijās tur 108 mljrd. USD. Farmācijas gigants Phizer starp savām meitasstruktūrām (to pavisam 151) sadalījis 74 mljrd. USD. IBM ar savu piecu «meitu» palīdzību paslēpis 61 mljrd. USD, Cisco tur 53 mljrd. USD piecās tās kontrolētajās kompānijās.

Jau kļuvis pilnīgi skaidrs, ka tā dēvētās nodokļu paradīzes nav vietas, kur tiek piedāvātas zemākas vai nulles nodokļu likmes, bet gan legālas vietas, kur izvietot peļņu, kas nav gūta attiecīgajā nodokļu paradīzē. Protams, ārkārtīgi grūti klasificēt, kas ir saprātīga samaksa no, piemēram, britu franšīzes izmantotāja par tiesībām lietot, piemēram, amerikāņu kompānijas Starbucks zīmolu.

Taču vai korporācijām jābūt tik brīvām savā rīcībā, lai īpašuma tiesības «pierakstītu» tieši tādās paradīzēs kā Nīderlandes Antiļu salas, kuras nav spēlējušas nekādu lomu zīmola vērtības radīšanā? Tā vērtības veidošanu saprātīgāk būtu piedēvēt Savienotajām Valstīm. Taču peļņas pārvietošana šajā virzienā palielinātu globālo korporāciju nodokļu slogu - kas tām nebūt nepatiktu.

Savukārt, ja pēkšņi būtu izveidojusies situācija, kad peļņu visizdevīgāk atstāt tieši britu salās, nebūtu brīnums, ja Starbucks pēkšņi samierinātos ar argumentu, kas izklausītos ārkārtīgi ticams: proti, zīmola vērtība Apvienotās Karalistes tirgū radīta, pateicoties uz vietas īstenotajai mārketinga politikai.

Intelektuālā īpašuma ģeogrāfijas noteikšanā grūti atrast viennozīmīgu ideālu atbildi. Protams, varētu ieslīgt garā filozofiska, ekonomiska un juridiska rakstura diskusijā, tomēr realitāte pierāda, cik tā neauglīga. Bezjēdzību spilgti apliecina šāds piemērs.

Naudas transportēšana, gandrīz nesaduroties ar nodokļiem

Kā varēja izveidoties situācija, ka uzņēmums McDonald's Europe Franchising ne Luksemburgā, kur tas reģistrēts, ne ASV, kas ir mātes valsts, kopš 2009. gada nav maksājis peļņas nodokli?

Pie tam tā ieņēmumi, piemēram, 2013. gadā pārsniedza 250 milj. EUR. Uzņēmuma ienākumus veido atlīdzības, ko Eiropas un Krievijas restorānu franšīzes ņēmēji maksā par McDonald's zīmola izmantošanu.

Uzņēmuma galvenais birojs Luksemburgā ir atbildīgs par stratēģisko lēmumu pieņemšanu; tam ir divas filiāles. Viena no tām - Šveicē, kas īsteno darbību saistībā ar franšīzes tiesībām; otra filiāle, kas neveic nekādu reālu saimniecisku darbību, atrodas ASV. McDonald's Europe Franchising gūtā nauda tika vienkārši pārskaitīta filiālei Savienotajās Valstīs.

Luksemburgas varas iestādes attiecībā uz McDonald's uzņēmumu pieņēma divus nolēmumus. Vispirms 2009. gada martā Luksemburgas varas iestādes apstiprināja, ka McDonald's Europe Franchising nav jāmaksā ienākuma nodoklis uz vietas; pamatojums - peļņas nodoklis jāpiemēro Savienotajās Valstīs. Šajā sakarā McDonald's ik gadu būtu jāiesniedz pierādījums, ka atlīdzības, kas caur Šveici aizplūda uz ASV, tiek apliktas ar attiecīgo nodokli Šveicē un ASV.

Atbilstoši ierosinātajai Luksemburgas tiesību aktu interpretācijai, McDonald's Europe Franchising ienākumi Savienoto Valstu teritorijā bija jāapliek ar nodokli. Savukārt saskaņā ar ASV tiesību normām, tur esošajam uzņēmumam nodokli nepiemēroja.

Protams, McDonald's nevarēja iesniegt nekādus pierādījumus par nodokļu nomaksu Atlantijas okeāna otrā krastā, kā tas bija noteikts Luksemburgas varas iestāžu pirmajā nolēmumā.

Taču - jo tālāk, jo trakāk. McDonald's tā vietā, lai norūpētos par izveidojušos situāciju, pieprasīja otru nolēmumu, uzstājot, ka Luksemburgai tik un tā uzņēmums būtu jāatbrīvo no nodokļa par peļņu, kuru ASV vienalga neapliek ar nodokli. Luksemburgas varas iestādes 2009. gada septembrī izdeva otru nodokļu nolēmumu, saskaņā ar kuru McDonald's vairs nebija jāpierāda, ka ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem Savienotajās Valstīs.

Rezumējot: otrais nolēmums apstiprināja, ka gandrīz visi McDonald's Europe Franchising ienākumi Luksemburgā tiek atbrīvoti no nodokļiem, kaut gan bija apstiprināts, ka arī ASV tiem nepiemēro nodokļus.

Kāda bija nodokļu shēmotāju juridiskā argumentācija? McDonald's sarunās ar Luksemburgas varas iestādēm apgalvoja, ka saskaņā ar šīs zemes tiesību aktiem McDonald's Europe Franchising ASV filiālei ir «pastāvīgās darījumdarbības vieta» - tā veicot pietiekami daudz darbību, lai par tās reālās darbības vietu uzskatītu Savienotās Valstis.

Vienlaikus McDonald's apgalvoja, ka tā ASV filiālei saskaņā ar amerikāņu tiesību normām Savienotās Valstis nebija «pastāvīgās darījumdarbības vieta», jo no amerikāņu nodokļu iestāžu skatpunkta ASV filiāle neveic pietiekami daudz darījumdarbības vai tirdzniecības Savienotajās Valstīs. Tātad balts var būt arī melns.

Kā jums tas patīk? Skaidrs, ka tas ārkārtīgi nepatika par ES konkurences politiku atbildīgajai komisārei Margrētei Vestagerei, kura pateica: «Likumi starp valstīm par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir paredzēti, lai novērstu dubultu aplikšanu ar nodokļiem, nevis lai attaisnotu nodokļu divkārtēju nemaksāšanu.»

Kā tas izskatās no Eiropas Komisijas (EK) redzesleņķa? Saskaņā ar Līguma par ES darbību 107. panta 1. punktu valsts atbalsts, kas iespaido dalībvalstu tirdzniecību un rada vai draud radīt konkurences kropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem, principā nav saderīgs ar ES vienoto tirgu.

Nodokļu nolēmumi, ar kuru palīdzību tiek piešķirtas ekskluzīvas nodokļu priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem, tādējādi tiem sniedzot subsīdijas, var būtiski kropļot konkurenci un pārkāpt ES noteikumus par valsts atbalstu. 2015. gada decembrī EK sāka oficiālu izmeklēšanu par Luksemburgas nodokļu nolēmumiem attiecībā uz McDonald's Europe Franchising.

Kas nebija pa spēkam Francijai, pie tā ķērās EK

Šajā pašā mēnesī Francijas Nacionālajā asamblejā bija jānotiek svarīgam balsojumam par valsts budžetu jaunā redakcijā - labojums paredzēja ieviest transnacionālo korporāciju darbības rezultātu publiskošanu atsevišķi katrā valstī, kurā tās īsteno savu darbību: gada apgrozījums, darbinieku skaits, kopējais darba algas apjoms, peļņa, nomaksāto un nenomaksāto nodokļu summa utt.

Lai arī Finanšu komitejas deputāti iestājās par šo labojumu, valdība nikni vērsās pret šādu datu publiskošanu, pastāvot uz to, ka šāda veida informācija tiek sniegta vienīgi nodokļu institūcijām. Lai arī argumenti, saskaņā ar kuriem nepieciešams saglabāt komercnoslēpumu par Total darbību Kongo vai Google finanšu plūsmām uz Īriju, nav īpaši pārliecinoši.

Kas neizdevās Francijai, pie tā ķērusies EK, kas aprīlī ierosināja publiskot transnacionālo korporāciju, kuru apgrozījums pārsniedz 750 milj. EUR gadā (skaits - ~6000), darbības galvenos rezultātus katrā ES valstī: uzņēmējdarbības veids, nodarbināto skaits, apgrozījums, peļņa pirms nodokļu nomaksas, ienākuma nodoklis, nomaksātie nodokļi un uzkrājumi.

Ideja skaidra - kompānijai jāmaksā attiecīgie nodokļi tajā ES valstī, kur tā ģenerē savus ienākumus. Taču kā ar mērogu, kurā nodokļu karuseļa apstādināšana dotu globālu efektu - proti, G-20 valstu līmeni?

Savdabīgs nodokļu iekasētāju kartelis

Skaidrs, ka G-20 finanšu ministriem vienreiz apnikusi šī vazāšana aiz deguna un viņi vairs negrib samierināties ar pārrobežu kompāniju ieradumu pārdalīt savu peļņu starp filiālēm dažādās jurisdikcijās un maksāt nodokļus tur, kur valda maigs fiskālais klimats.

Ikgadējā Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas apspriedē Limā industriālo un attīstības valstu finanšu ministri kuluāros pieņēma darbības plānu: cīņa ar negodprātīgiem optimizācijas modeļiem, aizliegums pārvietot peļņu un - kas ļoti būtiski - starptautisko strīdu risināšanas procedūru izmaiņa.

Teorētiski šīs iniciatīvas panākumi ir iespējami - G-20 nozīmē 85% pasaules ekonomikas. Šis ir savdabīgs nodokļu iekasētāju kartelis, kurš vēlētos, lai nākotnē neviens neaizšmauktu garām.

G-20 valstu uzdevumā OECD projektu saskaldījusi 15 atsevišķos plānos. Tomēr, neraugoties uz labajiem nodomiem, Limā netika dots starta šāviens jaunajai starptautiskajai nodokļu politikai - to aizstāja deklarācija par nodomiem, kas iegūs spēku tikai pēc tam, kad tās punkti tiks iestrādāti nacionālajās un starptautiskajā likumdošanā.

Bez tam nav iespējams runāt par G-20 pilnīgu vienotību. Pati par sevi 15 atsevišķu plānu parādīšanās jau ir kompromiss, jo būtiskos punktos tika sasniegta pseidovienprātība. Piemēram, katra valsts saglabās tiesības cīnīties ar nodokļu dempingu patstāvīgi. Rodas pat šaubas, vai visi procesa dalībnieki tiešām nopietni noskaņoti.

Piemēram, rodas jautājums, vai briti vēlas cīnīties ar nodokļu konkurences postošajām sekām. Deivida Kamerona kabinets kā savu mērķi izvirzījis Apvienoto Karalisti padarīt par G-7 līderi nodokļu pievilcības ziņā. Britu valdība bez jebkādas saskaņošanas pazeminājusi juridisko personu nodokļu likmi līdz 20%, solot tālāku pazemināšanu līdz 18%.

Vairāki insaideri uzskata, ka G-20 projektu var sagaidīt OPEC liktenis. Naftu eksportējošās valstis arī uzstāda obligātus ierobežojumus ieguvei tikai tāpēc, lai tos hroniski pārkāptu. Problēma var rasties tajā aspektā, ka valstu spēle pret korporācijām var pārvērsties valstu spēlē pret valstīm. Saskaņošanas procesā būtībā visu laiku ir runa par to vai citu valstu interesēm.

Visuzskatāmāk to demonstrē tieši tā saucamo pastkastīšu problēmas. Virkne valdību pieradusi kompānijām piešķirt atvieglojumus ienākumiem, kas gūti no patentiem un licencēm. Kā pārliecinājāmies, tas novedis pie nepārskatāmu holdingu struktūru izveidošanās, kuru nepārprotams mērķis - nodokļu optimizācija. Paaugstinot ienākumus par licenču izmantošanu, kompānijas savu peļņu no valstīm ar augstām nodokļu likmēm pārsviež uz nodokļu paradīzēm, kur valsts kases apetīte ievērojami zemāka.

Vācija gribēja panākt pilnīgu pastkastīšu aizliegumu, tomēr šobrīd cieš sakāvi. Vienīgais ierobežojums, ko tai izdevies īstenot, - pretendēt uz nodokļu privilēģijām nākotnē varēs vienīgi firmas, kas valstī īsteno «nozīmīgu ekonomisku darbību» - tātad attiecīgajā teritorijā patiesi nodarbojas ar zinātnisko pētniecību un izstrādēm.

Vēršanās pie pilsoniskās sabiedrības

Pēdējos gados jautājums par pārrobežu korporāciju izvairīšanos no nodokļu pilnas nomaksas politiskajā dienaskārtībā ieņēmis ļoti nozīmīgu vietu. Tādas kompānijas kā Google, Amazon, McDonald's un daudzas citas pakļautas varenam spiedienam sava nomaksāto nodokļu apjoma dēļ.

Tuvojas laiks, kad ikviens attīstīto valstu pilsonis saņems informāciju pieejamā un salīdzināmā formā, piespiežot pārrobežu kompānijas maksāt nodokļus valstī, kurā guvušas ienākumus. Ikvienam gadu pēc gada bus iespējams izsekot, vai finanšu caurspīdīguma un nodokļu nomaksas jomā novērojams progress.

Tikmēr starptautiskas un nacionālā līmeņa izmeklēšanas un varas lēmumi izgaismo nodokļu optimizētāju paņēmienus un morāli - gluži kā Panamas papīri. Un katra izmeklēšana kaut ko liek mainīt - mūsu galvās un likumdošanā.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Svarīgākais
Uz augšu