Aristokrātu Latvija. Vēl stunda nav situsi (20)

Filozofijas zinātņu doktore Skaidrīte Lasmane atgādina, ka aristokrātija ir labāko vara, ja vien protam iztulkot šo vārdu no grieķu valodas. Pirmajā mirklī jautājums, vai Latvijā ir sava aristokrātija, varētu šķist neloģisks. Protams, nav! Jo – kur ir mūsu dzimtas, kas aristokrātu vārdu un tikumus turpina arī šajā gadsimtā?

Lepnie un bagātie kuršu ķoniņi

Viss atkarīgs no satura, kādu ieliekam aristokrātijas jēdzienā. Par latviešu zilo asiņu pēctečiem varētu uzskatīt kuršu ķoniņus. Pētniekiem ir dažas versijas, kas tie tādi un kā radušies. Lielākā daļa tomēr sliecas domāt, ka ķoniņi bijuši kuršu valdnieku pēcteči, kuri arī pēc kuršu pakļaušanās Livonijas ordenim 13. gadsimtā saglabāja brīvību un daļu zemes. Kamēr gandrīz visi zemnieki Latvijā bija dzimtcilvēki un mocījās muižu klaušās, septiņu ciemu – Ķoniņu, Pliķu, Kalēju, Ziemeļu, Viesalgu, Sausgaļu un Dragūnu – iemītnieki bija saņēmuši ordeņa lēņa (brīvības) grāmatas. Vecāko no tām ieguvis Tontegode Pliķos, savukārt Peniķu dzimtas pārstāvis Andrejs lēņa grāmatā oficiāli nosaukts par kuršu ķoniņu (Cursken konyngh). Laika gaitā ķoniņiem klājies visādi, taču viņi spējuši panākt, ka, pat reiz atņemts, tomēr ticis atdots īpašais statuss – ķoniņi nav zemnieki un muižai nav tiesību uzlikt viņiem klaušas. Ko neizdarīja muižniecība, to panāca Ministru prezidents Kārlis Ulmanis: 1929. gadā ar Saeimas lēmumu ķoniņu brīvciemi tika sadalīti viensētās, tādējādi iznīcinot kuršu ķoniņu pēdējās vēsturiskās īpatnības. Patika Kārlim Ulmanim tās viensētas...

Kaut arī ķoniņi netika oficiāli atzīti bruņinieku kārtā, viņiem bija (un ir vēl šobaltdien) dzimtas ģerbonis – regālija, kas tomēr saistīta ar bruņiniekiem, kuriem bija nepieciešama atšķirības zīme, savs simbols. Ķoniņu ģerboņi apskatāmi Turlavas baznīcas logos. Kuršu ķoniņu ģerboņi tika ievietoti Lipaiķu baznīcas logos, tajos atainoti ķoniņu pienākumi pret ordeni. Kādi? Piemēram, viņiem jāpiedalās karos kā vieglajiem jātniekiem jeb dragūniem. Tāpēc radies dzimtas vārds?– Dragūni. Turklāt ķoniņiem bija ļauts tas, kas nevienam citam – medīt svētajā mežā, ko saukuši par Elku valku. Ķoniņu dzimtas īpašo statusu pasvītroja, piemēram, ciemā uzcelts stabs ar Peniķu ģerboni. Vai arī milzu alus kauss, no kura drīkstējuši dzert tikai Peniķi.

Ja nepieciešams autoritatīvs apstiprinājums kuršu ķoniņu aristokrātiskajai pagātnei, lūdzu: Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzskata, ka kuršu ķoniņi ir unikāli Latvijas vēsturē, jo viņi bija ne tikai brīvcilvēki, bet apdzīvoja veselus brīvciemus Kurzemē. Šie cilvēki pēc savām tiesībām bijuši pielīdzināmi muižnieku kārtai.

Zilo asiņu šalkas ir dzīvas

Gribat zināt, kuru Latvijas iedzīvotāju vēnās plūst zilās ķoniņu asinis? Ārsta, Trešās atmodas aktīvista un LNNK dibinātāja Jura Galerija Vidiņa senči cēlušies no Ķoniņciema. Visievērojamākais ķoniņu izcelsmes vīrs ir militārists Mārtiņš Peniķis. Tikai daži fakti: 1916. gadā viņš panāca savu iecelšanu par 2. Rīgas Latviešu strēlnieku pulka komandieri, veda pulku Ziemassvētku un Ložmetējkalna kaujās, viņa vadībā Latvijas armijas daļas 1919. gada 11. novembrī atbrīvoja Torņakalnu no bermontiešiem, par ko viņam kā vienam no pirmajiem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni. Viņi un viņu pēcteči nav vienīgie, tāpēc – kuršu ķoniņi, atsaucieties!

Sabiedrības krējums. Varbūt biezputra?

No kādas mīklas mīcīts tā saucamais sabiedrības krējums? S. Lasmane ierosina vērtējumu neiespīlēt klišeju plauktiņos: labi?– slikti, nosodāmi – atbalstāmi. Jo sabiedrībai vajadzīgi dažādi cilvēki. Tomēr mums katram pašam sava attieksme ir. Piemēram, žurnālā "Mūzikas Saule" mākslinieks Ivars Poikāns raksturojis: "Es nedalu sabiedrību, jo tā būtu šķelšana. Vienkārši attēloju to, kas ir redzams. Notiek sabiedrības polarizācija. Mušmires kļūst aizvien indīgākas, un vardes kurkst arvien skaļāk. Mušmires ir sabiedrības krējums. Tās ir daiļas un aristokrātiskas, tās mirdz, bet tās nedrīkst aiztikt. Nu un nav jau arī jāaiztiek… skaistums… ar rokām.

Savukārt vardes – tā ir parastā tauta. Šo teicienu esmu ļoti iemīļojis kopš brīža, kad vēstniecībā pieņemšanā kāds cilvēks, kas sevi uzskata par diženu demokrātu, savā runā izteica tādu tēzi, ka "valdībai vajag biežāk tikties ar parasto tautu"." Ko lai saka? Aristokrāts neatļausies pazemot citus. Tai skaitā vienkāršo tautu... Bet sabiedrības krējums?

Tāpēc padomāsim, pirms skumsim, ka neesam viņu vidū. Kādam tas joprojām kremt? Eh, mīļie, uz sirdssāpēm uzvāriet biezputru "Sabiedrības krējums"! Tātad: no 2 glāzēm saldā krējuma, 0,5 glāzēm mannas un sāls šķipsniņas izvāra biezputru un atdzesē. Tad biezputrā iemaisa 0,5 glāzes saldā krējuma, saputotus 3 olu dzeltenumus, sviestu, riekstus un cukātus. Beigās iecilā saputotu olas baltumu, liek cepamformā, pārkaisa ar cukura un kanēļa maisījumu un liek sakarsētā cepeškrāsnī uz 30 minūtēm. Pirms pasniegšanas grezno ar samaltiem riekstiem un cukātiem (avots: www.receptes.lv).

Kas to krējumu puto

Bez ironijas, bet striktos definīciju rāmīšus ievērojot, – sabiedrības krējums ir cilvēki, kuriem ir izcils, privileģēts stāvoklis sabiedrībā. Profesors Jānis Stradiņš gan teicis, ka īstā sabiedrības elite ir zinātnieki, radošas personības. Vai tiešām? Latvijā sabiedrības krējumu puto gan tie, kuriem ir nauda, manta un vara, gan radošo profesiju pārstāvji. "Mans kritērijs sabiedrības krējumam ir filma "Prāts vai instinkts", kur muļķība un seklums līst pāri malām. Cilvēki, kas tādā līmenī var "ražot", ir pieprasīti. Pasakiet, lūdzu, – uz ko balstās populārā kultūra? Ne jau uz grūti saprotamu intelektuāļu pazīšanu, bet uz šādu pilnīgu bezpiepūles vakara pavadīšanu ar bezintelekta un seksuālo vēlmju tematiku," savu viedokli neslēpj S. Lasmane. Viņa "iepļaukā" nesaudzīgi tieši: "Sabiedrības krējumu, kas varu ieguvuši caur bagātību, sauc par plutokrātiem." Bet?– ui, kā mums nepatīk šis nievīgais apzīmējums! Tāpēc "mēs" sevi labprātāk dēvējam par oligarhiem. Vai no tā mainās politiskās bagātnieku grupas "saturs", respektīvi, iekšējā pasaule? Ak, kur nu!

Katra ķēkša vadīs valsti

Nākamais jautājums, vai Latvijā ir politiskā elite? Pretjautājums: vai mums ir gadu simtos veidojušās politiskās tradīcijas un parlamentārā kultūra? Politiskajai elitei piederīgais nebūt automātiski nenozīmē intelektuālu, inteliģentu, gudru, cienījamu utt. cilvēku.

Vērtēsim, vai viņam/viņai ir laba izglītība, prestiža profesija, adekvāts atalgojums! Tie, ja tā varētu izteikties, ir ārējie kritēriji. Kā ar goda jautājumu, uz ko norāda S. Lasmane? Vai mūsu politiskajai elitei piemīt goda jūtas? Dažiem – jā. Ir bijuši ministri, kuri nekavējoties atkāpušies pēc skandāliem viņu pārvaldītajā lauciņā. Piemēram, kad no Pārlielupes cietuma izbēga teju 90 ieslodzītie, savu krēslu pats atstāja iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Taču, kad šogad no Centrālcietuma aizlaidās ieslodzītie, tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds pavēstīja, ka demisionēt negrasās. Tāpat kā iekšlietu ministrs Dzintars Jaundžeikars. Un punkts. Starp citu, tikai pēc ilgākas vilcināšanās amatu atstāja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Gaidis Andrejs Zeibots (karavīrs, kura profesija izsenis cieši saistīta ar goda jēdzienu), kad mācību laikā Daugavā noslīka armijas izpletņlēcēji.

"9. Saeimas vēlēšanās redzējām, ka valdošās partijas nevis norobežojas no cilvēkiem ar šaubīgu reputāciju, bet gan aizstāv viņus. Un gūst panākumus. Tas liek domāt, ka Latvijā aristokrātiskā domāšana politiskajā varas elitē ir vāja," rezumē S. Lasmane.

Mēs un viņi

Neliegsimies nu. Ar visām šīm augstākās sabiedrības lietām ir tāpat kā ar prostitūciju: ir pieprasījums, ir piedāvājums. Tikām, kamēr gribēsim lasīt, dzirdēt, trīt mēles, kāri tvert katru VIŅU privātās dzīves smalkumu, viņi apmierinās mūsu izsalkumu un remdēs paši savu vēlmi pēc izrādīšanās.

"Tam, kas īsts savā vērtībā, nevajag nekādu kompensējošu spīdumu vai neīstu popularitāti," atgādina S. Lasmane. Uz RB jautājumu, vai Latvijā ir sava aristokrātija, viņa ar (nedaudz ironisku?) smaidu atbild: "Latvijā ir ļoti tikumiska tauta, kas neies sevi celt debesīs, jo aristokrātija ikvienam saistās ar ļoti pozitīvu vērtējumu. Un patvaļīgi pieskaitīt sevi aristokrātiem – tā var būt lepnības pazīme. Cilvēki neizrādīs lepnību!" Tāpēc vienojamies, ka Latvijā šo jau pieminēto īstumu veido intelektuālā, gara aristokrātija. Kā to pazīt?

Varbūt pēc:

goda kodeksa. Bruņniecībai gods augstāks par dzīvību. To glābt varēja tikai divkaujā. Ļoti cēls, bet nepraktisks veids, kā dzīvot. Mūsdienās, kā jau minēts, sabiedrības un politikas "ziedam" piemīt tikai salīdzinoši retiem izņēmumiem;

augstas pašapziņas. Latviešu tautasdziesmā teikts: Lai es biju bārenīte,/ Lai man viena villainīte,/ Ne no krēsla necēlos,/ Lielu ļaužu bildināta.

Kāds sadzīvisks zemas pašapziņas piemērs:

latvietis drīzāk kliegs, ka krievs neprot valsts valodu, bet nepalīdzēs šo valodu iemācīties. Turklāt latvietim ir tik zema pašapziņa, ka viņš pāries uz krievu valodu pie pirmās uzrunas. Skarbi? Redz, aristokrāts nepazemos otru, lasot morāli par valodas neprasmi. Aristokrāts palīdzēs mācīties;

neaizgūtas, nenošpikotas domāšanas (īstenajai intelektuālajai aristokrātijai būtu jāprot tā domāt);

izturēšanās (savaldības, pieklājības, ētikas normu ievērošanas). Zināt, aristokrāts balsi nepacels...

Ideāls ir vajadzīgs

Jāpiekrīt cienījamai filozofei Skaidrītei Lasmanei, kura nenoliedz – aristokrātiju mēs šodien uzburam kā ikdienā neesošu, nenovazātu ideālu. Tāpat kā svēto stāsti, arī šis ideāls iedvesmo un stiprina. Tāpēc pašiem vien jāuzņemas atbildība par šo sabiedrību, kurā dzīvojam, un to ideālu, kādā vēlētos pastāvēt. Ja savu ideālu nespējam īstenot, varbūt vainojama ir mūsu pašu bezspēcība, neprasme, gļēvulība?

***

RB vērtējums

Latvijas gara aristokrāti

Jānis Stradiņš, slavenas dzimtas pēctecis. Ķīmiķis, dabas zinātņu un kultūras vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, septiņu ārvalstu zinātņu akadēmiju īstenais loceklis. Titulu daudz, bet viņa uzvārds komentārus nudien neprasa! Autoritāte ne tikai zinātnieku aprindās, bet arī Latvijas kultūrvidē.

Ojārs Spārītis, Melngalvju nama direktors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, latviešu un vācbaltiešu biedrības "Domus Rigensis" vadītājs. Cēlies, kā pats saka, no kalpotājiem, un uzsver: ģimenes un dzimtas ētikas kodekss dzīvē pasargājis no negodīgas rīcības un meliem. "Cilvēks tāpēc ir domājošs, lai redzētu, kur ir viņa rīcības ētiskās robežas un kā tās saskaņojas ar principiem."

Džemma Skulme, gleznotāja. Nākusi no slavenas mākslinieku dzimtas. Viņas darbi atrodas Latvijas Valsts Mākslas muzeja, Tretjakova galerijas (Maskava), Zimmerly Mākslas muzeja (ASV) kolekcijās, kā arī Dānijas karalienes un citās privātkolekcijās. Mākslas un kultūras leģenda. Dāma.

Zigmunds Skujiņš, rakstnieks. Viens no tiem, kas veidojis laikmeta literatūru. Viņa grāmatas izdotas vislielākajās – miljoniem grāmatu – tirāžās Latvijā un ārpus tās, literatūrā viņš darbojas vairāk nekā 50 gadu. Sarakstījis deviņus romānus, 11 stāstu krājumus, publicējies periodikā. Aristokrāts no galvas līdz kājām gan ar savu izturēšanos, gan literāro darbību.

Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors, mākslas vēsturnieks, gleznotājs. Viņam pieder vārdi: "Man nav pieņemama pielīdzināšanās ētisko un estētisko ideālu ziņā pūļa līmenim." Nepārspējama un neapstrīdama autoritāte Latvijas mākslas vēstures speciālistu aprindās.

***

Interesanti

Ilze Šmēdiņa, kuršu ķoniņu pēctece:

– Jā, esmu no kuršu ķoniņiem! Par to man ir iekšējs lepnums. Diemžēl tiešie pēcteči – tēvs un vectēvs – par dzimtas vēsturi neko daudz pastāstīt vairs nevar, tāpēc esmu daudz lasījusi un interesējusies pati. Es zinu, ka esmu, kā pati smejos, kuršu ķoniņu princese, jo starp kuršu ķoniņiem ir arī Šmēdiņu ģerbonis. Jau agrāk mamma pasūtīja tā kopiju – lai paliek ģimenē. Protams, kuršu ķoniņi vairs nedzīvo vienuviet kā agrāk, bet ir izklīduši kur kurais. Cik nu varējusi, portālā "draugiem.lv" esmu savākusi Šmēdiņus. Mūsu nav maz! Pludmales volejbolisti brāļi Šmēdiņi, Ēvalda Valtera vedekla?– arī Šmēdiņa.